«Jāņi... Vasara sāks iet uz otru pusi, bet nekas nav vēl īsti pat iesākts. Līgo vakars ir dziļi filozofiski svētki, tautas liktenī Jāņi ir apcerīgi, ar domām par dzīves ritu, tie ir daiļskanīgi un mazliet skumji,» teic Jānis Streičs, mūsu latviskākais un tautas garam vistuvākais filmradis. Šķiet, ka prieks un luste no saulgriežu debesīm nelīst, tāpēc Jānis ir darbos un jaunradē. Arī mūsu sarunā viņš ir domās par to, ko un kā filmēt.
- Jūs tikko atgriezāties no saviļņojoša ceļojuma.
- Jā, no Eslingenas, kur pirms 70 gadiem notika pirmie latviešu dziesmu svētki svešumā. Eslingenā bija lielākā latviešu dīpīšu (displaced persons - angļu val.) nometne: Otrā pasaules kara beigās no Latvijas bēgļu gaitās devās ap 120 000 latviešu, no viņiem ap 6000 cilvēku nonāca Vācijas pilsētā Eslingenā, kas ieguva nosaukumu «mazā Latvija». Es sen jau vācu materiālus par šo lielo latviešu bēgļu kultūras centru, kur bija savs teātris, mākslinieku darbnīcas un studijas, dzintara apstrādes un metālkalēju darbnīcas, plauka glezniecība, bija baleta studija. Puiši, mācīdamies braukt, stūma mašīnu, lai tas, kurš sēž kabīnē, var mācīties pārslēgt ātrumus un bremzēt. Jo nebija benzīna. Nebija daudz kā, bet bija latvieša attapība un izdzīvošanas talants.Tur bija arī gūstekņu nometnes latviešu leģionāriem, kas netika kvalificēti kā kara noziedznieki. Tāpēc tika izmantoti kā amerikāņu armijas palīgi dažādos saimnieciskos darbos - pat kā īsteno kara noziedznieku sargi un konvojētāji. Pasaule to nezina. Tāpēc sen jau domāju par filmu, kurā to varētu parādīt, jo starp šiem leģionāriem bija arī mans tēvs. Faktu pietiktu veselam seriālam ar nosaukumu Dīpīša piedzīvojumi. Visemocionālākais pamudinājums ķerties pie darba dzima pēkšņā, bet sirsnīgā draudzībā ar Čikāgas piecīšu radītāju un vadītāju Albertu Legzdiņu. Viņš solīja dziesmu tekstus, dialogu precizitāti, būtu mans sižets, varoņi un dramaturģija. Bet Alberts aizgāja Viņsaulē. Nu esmu pieaicinājis scenāristu Egilu Šņori un dažus jaunos. Arī šis brauciens bija solis uz to pusi. Paldies Latvijas Kultūras fondam, kurš tādā veidā atbalstīja virzību uz seriālu. Svarīgs arī kolēģes Dzintras Gekas morālais atbalsts. Viņa jau ir uzņēmusi dokumentālo filmu par dīpīšu nometnēm. Zinot manu nodomu, viņa bija nevis konkurente, bet draugs un palīgs. Patiesībā Dzintra, ar mīļu iesauku «Sibīrijas bērnu mamma», bija mūsu mazās delegācijas centrs. Svinību priekšvakarā tika rādīta viņas filma Dieva putniņi (scenārija autors Agris Redovičs, operators Aivars Lubānietis), pēc kuras seansa saviļņoto skatītāju sarunas ieilga pāri pusnaktij. ... Staigājām pa Eslingenu, tā ir Daugavpils lieluma pilsēta, un mūs nemitīgi sveicināja: latvieši! Mūsdienu latvieši, kas redzējuši mūsu filmas. Tāda sajūta, it kā mēs būtu Kuldīgā vai Preiļos, vai Cēsīs... Viņos bija sajūtamas bezgalīgas ilgas un nostalģija pēc dzimtenes.
- Jums nenāca prātā, ka vajadzētu dabūt atpakaļ uz Latviju šo mūsdienu jauno emigrantu paaudzi?
- It nemaz, jo mums nav ko viņiem piedāvāt? Lai atgrieztu dzimtenē, to vajadzētu darīt, bet ne jau ar vārdiem. Ir jāsāk ražošana. Tā pati Līvānu stikla fabrika: izejvielas rokas stiepiena attālumā, tāda ražotne bija, ieejiet muzejā, kādi stikla izstrādājumi tur izlikti - tas ir noziegums, ka rūpnīcu likvidēja! Vēl - linu audzēšana: lini skaitījās Latvijas zelts. Atceros bērnību, vācu laiku, linu audzēšana bija milzīgs atbalsts zemniecībai. Sāciet ražot koka izstrādājumus, ne pusfabrikātus. Mums ir atjaunota daba kā reti kur Eiropā. Tāpēc vajadzētu iztaujāt deputātus par projektiem, kas nestu mums pārticību. Diemžēl Latvijas politologiem galvenā problēma ir: kurš ar kuru Saeimā draudzēsies?
- Tagad tieši tāds ir jautājums: kura partija ar kuru vienosies kopīgā dziesmā?
- Man Saeimā ir daudz draugu, un viņi ir godīgi deputāti, kas patiesībā ir šīs sistēmas vergi. Lielākajai daļai labais tonis ir paziņot, ka nedraudzēsies ar Saskaņu. Paziņot, ar ko ies koalīcijā un ar ko līdz mūža galam pat nesarunāsies. Bet, ja jau Saskaņa ir tāds «tabu», tad sakiet, kāpēc nevarat apvienoties pret to? Laikam jau nav nekas cits kā bubulis. Gluži kā otrai pusei bubulis ir izbāzenis, kas ietērpts leģionāra formā. Reibst galva no vienveidīgajiem priekšvēlēšanu solījumiem. Latviešus svešumā šis šamanisms neuzrunā. Eslingenā, tiekoties ar jauno emigrāciju, sajutu īstu patriotismu un ilgas pēc Latvijas. Tur ieraudzīju, ka latvietis ir atvērts brālībai. Ar norunu, ja tā ir lietišķa un radoša. Bet kāda uzticēšanās var būt valstij, ja tā liedz pilsonim iespējas iztikt no sava darba augļiem? Apmeklējot gadskārtējās izstādes, kas Rīgā demonstrē mūsu uzņēmēju potenci, es izjūtu prieku par latvieša spējām pretoties nedienām, stulbām varām, kas liek šķēršļus viņu centieniem. Ir tāds jēdziens - prioritātes. Taču mūsu valstī tādas nav noteiktas. Kaut vēsturē, kad tapa Latvijas valsts, mūsu izcilais ekonomists Kārlis Balodis to uzsvēra kā pašu galveno, un tā ir pārticība. Kā Latvijai tikt pie pārticības? Par to vajadzētu iztaujāt deputāta kandidātus. Pārskatiet pirmsvēlēšanu intervijas. Tur tādu problēmu nav.
- Kāpēc mūsu valdīklas nespēj mūsu valsti pārvaldīt?
- Ir jāpilda Satversmē rakstītais. Tur nav ne vārda nedz par partijām, nedz koalīcijām. Tā ir mums uzspiestas politiskās birokrātijas diktatūra. Un tās radītā stagnācija. Diemžēl tauta to nesaprot. Tauta tic varoņiem un vadoņiem, kuri šajā sistēmā nevar rasties.
- Nu par ko citu. Ja pareizi esmu sapratusi, Latgales kongresa simtgade jūsos atstājusi kādas mieles?
- Pat negribas to kustināt... Latgale ir pārdzīvojusi ne tādas «šausmas» vien. Šajās svinībās, kā jau dzīvē tas notiek, parādījās gan dižais, gan nelietīgi sīkais un savtīgais. Es labprāt uzrakstītu satīru par to, kas tur notika un vēl turpinās, jo tas atgadījums, kas joprojām skaļi tiek deklarēts kā «kongress», bija vistīrākā mistifikācija. Es tikai brīnos par valdību, kas savos kuluāros sten, pūš un cilā papīru ar suģestējošo nosaukumu «kongresa rezolūcija».
- Tagad ir stilīgi uztraukties par «atpalikušo Latgali»...
- Man Latgale ir spēka, optimisma un iedvesmas zeme. Esmu krustu šķērsu to izbraukājis, tur ir lieliski Eiropas līmeņa ceļi, tur ir sakoptība mazajos miestiņos un pilsētiņās, šķiet, tu esi Čehijā vai Vācijā! Balvi, Baltinava, Rekava, Kārsava, Krāslava, Līvāni... Kādi kultūras centri! Latgalē ir divas augstskolas, Mākslas akadēmijas filiāle. Labākā akustiskā koncertzāle, profesionālais teātris, mūzikas un mākslas skolas, priekšzīmīgākie muzeji. Pilsētās un pagastos tiek rīkoti gleznotāju plenēri, tiek atjaunotas vecās muižas un pilis. Latgale sekmē glezniecības tradīciju kopošanu visā valstī, rīkojot Pīgožņa medaļas konkursus par labāko Latvijas ainavu. To finansē Preiļu dome. Rēzeknē ir uzcelti pieminekļi Francim Trasūnam, Nikodeman Rancānam, kardinālam Vaivodam, dzejniekam Antonam Kūkojam. Citās pilsētās tāpat. Mani kongresa jubilejas dienās Rēzeknē līdz sirds dziļumiem aizkustināja viss, kas notika pirms farsa ar nosaukumu «simtgades kongress». Vispirms Ziedoņa balvas pasniegšanas ceremonija, kas negaidot pārtapa Latgales cildinājumā, tad koncerts Gorā, kurā Pētera Vaska un Riharda Dubras mūzika mūsu dvēseles saviļņoja līdz dievkalpojuma katarsei. Tam organisks turpinājums bija reti krāšņais bīskapa Buļa pateicības dievkalpojums baznīcā. Ir dzīvē laimes dienas, kad pateicība savam liktenim pārtop pateicībā Dievam. Un es to piedzīvoju Rēzeknē, kas ir manas jaunības pilsēta. Diemžēl neizdzēšams paliks kauns kā latgalietim par šo farsu, kuram tika dots mīklains nosaukums «Latgales simtgades kongress» - bez novadu un pagastu pārstāvniecības, ar mazas «pagrīdnieku grupiņas» slepus gatavotu rezolūciju, kuru slēpa līdz pēdējam brīdim. Pēc notikušā atklāju kādu dīvainu lietu: daudzu latviešu apziņā eksistē kaut kāda mītiskā, neeksistējošā Latgale, atpalikusi debesu puse, kur valda tumsonība, dzeršana un kaušanās un kur cilvēki nav gājuši skolās, tiem ir grūtības ar valsts valodu, tie staigā vīzēs un šņauc degunu piedurknē. Un tad kādi līdzjutēji dodas uz Latgali un meklē šos likteņa pabērnus. Un izdodas! Atrod vaimanātājus un gaudotājus, ka beztiesiskā Latgale smok tumsonībā kā skapī ieslodzīta un ka tai vajadzīgs pat savs karogs! Tas nozīmētu to, ka neesam latvieši, bet velns viņu zina kas. Un velns zina, ko dara viņa kalpi, kas 1917. gadā pretojās tautas gribai apvienoties vienā valstī. Zina arī to, ka piecdesmito gadu beigās Latvijas kompartijas vadonis Pelše gatavoja «tautas lūgumu» labot 1917. gada kļūdu un atkal pievienoties Vitebskas guberņai. Taču tā dēvētā nacionālkomunistu grupa ar Eduardu Berklavu un Voldemāru Kalpiņu priekšgalā 1958. gada decembrī sarīkoja Latgales kultūras nedēļu, lai pierādītu, ka Latgale ir organiska Latvijas sastāvdaļa. Ak Dievs, kas tā bija par gara atmodu Latgalē, kā saviļņojās un atraisījās tauta! Radās etnogrāfiskie ansambļi, tautas teātri. Kolhozi jau bija paspējuši iznīcināt podniecību, māla meistarus lamāja par haltūristiem un dienaszagļiem, kaut arī pirms tam teju katrā saimniecībā bija podnieku darbnīca. Spaidus izturēja tikai daži spītīgie: Andrejs Paulāns, Polikarps Vilcāns, Polikarps Čerņavskis, vecais Antons Ušpelis. Un tad mākslas vēsturnieks Jānis Pujāts cēla viņus godā. Pelšistiem neizdevās veikt savu akciju.
- Bet Pelšes ideja bija aizliegt Jāņu svinēšanu. Un viņam tas izdevās.
- Eduards Berklavs man to izstāstīja. 1959. gada jūnijā Latvijā ieradās Padomjus Savienības kompartijas ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs. Mežaparkā viņam par godu tika rīkots grandiozs koncerts. Lidija Freimane sēdēja radio autobusā un pēc tam atstāstīja, ka no ārā izvietotajiem mikrofoniem bija dzirdamas Ņikitam veltītas vaimanas: «Glāb, tētiņ, mums te nav dzīves. Nolādētie fašisti mūs žņaudz nost!» Aizbraukšanas priekšvakarā, kad notika kārtējā dzeršana, ko lepni dēvēja par Hruščova pieņemšanas svinībām, kuras apmaksāja Latvija, Berklavs uzrunāja krietni iereibušo Ņikitu Sergejeviču: «Mēs jums aizsūtījām lūgumu par Latvijas delegācijas braucienu uz Ungāriju. Bet vēl nav atļaujas...» Uz to Ņikita draudzīgi attraucis: «Vai tad tu, mīļais cilvēk, nezini, kā mūsu birokrāti staipa gumiju? Rīt taču pavadīsi mani uz lidostu? Vot, uzraksti lūgumu no jauna, es tev to parakstīšu.» Nākamajā rītā, kad visa padomju Latvijas valdība lidostā beidzot sagaidīja paģiraino Hruščovu, pirmais viņa brēciens bija: «Kurš no jums te ir tas Berklavs?» Kad mūsu Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks izlēca no stāvētāju rindas ar parakstam sagatavoto papīru, Hruščovs to izrāva viņam no rokām, sagumzīja un iemeta ģīmī: «Ak tu esi tas nelietis, tas vēl nenokautais nacists?!» Viņš pagriezās pret Vili Lāci, uz Staļina aplaimoto un visā PSRS teritorijā iemīļoto rakstieku: «Ko tu esi izperinājis? Kas tā par nacionālisma sērgu? Siena pļaujas laikā svinat kaut kādus pagānu svētkus - ļiga, ļiga? Ko tu gribi panākt ar to?! Lai es turpmāk ar tevi runātu uz «jūs»?» Berklavs tika izsūtīts no Latvijas, atbrauca kompartijas cekas emisārs Muhitdinovs un palīdzēja Pelšem kāpt uz augšu. Cīņa publicēja Pelšes rakstu, kas bija mājiens norakt līgošanu uz visiem laikiem kā pretvalstisku darbību. Iztapoņas centās, cik var. Redaktori svītroja no rakstiem tekstus ar «līgojas» un Jāņi. Pat tad, ja runa bija par cilvēka vārdu. Rudzu druvai aizliedza līgoties, tāpat arī laivai uz ūdeņa. Tauta smējās, ka jāņogas būs jāsauc par pelšenēm. Bet redziet, Latgale to izturēja. Un pat padomju varas laikā prata celt un veidot savu kultūru. Atceros Džemmas Skulmes teikto Antona Ušpeļa 80 gadu jubilejā: «Cik žēl, ka es neesmu latgaliete!» Mans draugs Viktors Avotiņš saka: «Ja manī ir kas labs, to man ir devusi Latgale.» Helmī Stalte mani saviļņoja ar vārdiem: ,«O, Latgales dziesma! Tā ir īpaša tēma. Tas ir dievkalpojums.» Tad saprotiet, kas par spļāvienu man dvēselē bija šī valsts finansētā izrāde Gorā ar nosaukumu «simtgades kongress». Un ne tikai man vienam. Arī Latgales pašvaldībām, kas tika ignorētas, tāpat Latgales uzņēmējiem, kas bija apņēmības un ideju pilni, taču tika pabīdīti malā. Tas ir šmuces spainis, kas izliets arī pāri Goram ar tā darbīgo, optimisma un enerģijas pilno komandu. Kam tas bija vajadzīgs? Atcerieties, ko savā laikā Dainim Ivānam piedraudēja Maskavā: «Mēs jums Daugavpilī sarīkosim Pridņestrovju.» Neizdevās. Un, paldies Dievam, arī Rēzeknē neizdosies, jo šī nesenā mistifikācija izgāzusies kā veca sēta.
- Latgales kongresam simt gadu, Latvijai arī simt gadu. Vai tikai ar gaudošanu iesim tālāk?
- Latgale negaudo. Bet dažiem gaudotājiem tas ir karjeras jautājums, citiem valsts pasūtījums. Nu, ne jau mūsu valsts. Dažiem tā ir pat diagnoze. Bet ne jau viņi nosaka dzīves ritu. Lūk, mana utopija. Eiropu gaida šausmu pilnas dienas: mūsu pazudušie dēli un meitas atgriezīsies. Jo mūsu valdība būs pasargājusi Latviju no migrantu plūdiem. Un tad, kā tas notika Krievijā pēc Napoleona sakāves, kad Eiropā pabijušie un Eiropas kārtību pieredzējušie virsnieki, atgriezušies mājās, sacēlās pret carismu, arī mūsu puiši un meitas, atgriezušies mājās, sacelsies pret Latvijas diktatoru mūsu nelietīgās Vēlēšanu sistēmas personā. Atcerieties Raiņa rindas par pazudušo dēlu, kas atgriežas tēva mājās. Dzejnieks brīdina: «Viņš nāks kā tiesātājs, lai jūs iz tempļa triektu!» Es ticu savai prognozei, tāpat kā ticu savas valsts pārvaldes sistēmai, kas ar šo cēlo mērķi tur mūs atpalicībā... Bet nevajag pārāk daudz uzņemties, zīlējot nezināmo nākotni. Mums taču pat Tēvreizē ir teikts: «Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien...» Jo rīt būs atkal jauna diena.