Aloizs Vaznis: Pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāte ir nepiedodami zema

Par tieslietu jomas trūkumiem un maksātnespējas procesu, par ļoti slikto pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti, par milzīgo dokumentu apjomu tiesu lietās un citām tiesiskuma problēmām Neatkarīgās intervija ar Atmodas laika iekšlietu ministru, zvērinātu advokātu Aloizu Vazni.

- Kas ir paveikts tieslietās pēdējā gada laikā? Vai ir kādi uzlabojumi?

- Nekādu sevišķu jaunumu nav. Kā viemēr ir visādas izmaiņas likumos. Lietas tiek izskatītas lēni. Ir uzlabojums, bet tas ir nedaudz vecāks par gadu, ka pirmajā instancē lietas izskata rajona tiesā, ne vairs apgabaltiesā. Tas ir mazliet paātrinājis procesus. Tas atvieglo apgabaltiesas.

Vissvarīgākais jautājums, kas paildzina lietu izskatīšanu, ir pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāte, kas ir ļoti vāja. Ja šī kvalitāte būtu labāka, tiesas varētu izskatīt lietas daudz raitāk.

- Kā jūs vērtējat tieslietu ministra Dzintara Rasnača paveikto vai nepaveikto? Viņam jau ilgi tiek pārmesta nesakārtotība maksātnespējas procesā.

- Ar maksātnespējas procesu tik tiešām ir jau ilga mīcīšanās uz vietas un nevar atrast pareizo lēmumu. Maksātnespējas likums no paša sākuma nedarbojas pareizi. Tur ir gan dažādu noslāņojumu personīgā ieintersētība, kas traucē, lobiju darbība. Neizskatās, ka ministrija un Saeima varētu tikt pie kādas skaidrības, lai jautājumu par maksātnespējas procesu noņemtu.

- Pirms trim gadiem tika izdomāts, ka maksātnespējas administratoriem obligāti jākļūst par valsts amatpersonām. Tagad no tā atkal ir atteikušies. Bet zvērināts advokāts pēc definīcijas nevar būt valsts amatpersona...

- Galvenā problēma nav tā - vai administrēšanu veic advokāts vai jebkurš jurists. Būtiskāki ir noteikumi, pēc kuriem process ir jāvada. Pirmā lielā kļūda bija tāda, ka kurš katrs varēja pieteikties par kreditoru un viņam nebija nekas jāpierāda. Pieteicās par kreditoru, ieguva balsstiesības un tādā veidā varēja manipulēt ar uzņēmumu. Šādi pseidokreditori bija pirmā lielā nejēdzība, no kuras ilgi nevarēja tikt vaļā.

Vēl ir jautājums par administratoru atlīdzību. Laikam administratoram varētu būt atlīdzībai atkarībā no darba apjoma, no summām, ar kurām viņš operē, taču kaut kādam ierobežojumam arī vajadzētu būt. Jo nav normāli, ja administrators mazliet pastrādā kādu pusgadu un nopelna vairākus miljonus, burtiski iztukšojot banku vai uzņēmumu - visu naudu savācot sev.

Pašlaik ir liela ņemšanās ar to, ka administrators Ilmārs Krūms iztērējis 7 miljonus eiro Trasta komercbankas naudas, pieaicinot dažādus ekspertus par palīgiem. Bet viņš jau nav pārkāpis likumu. Tātad tas likums nav izdomāts līdz galam.

Bet, ja tos likumus izdomā tādi kungi, kas sēž un arī guļ mūsu Saeimā, tad neko labāku nevar sagaidīt. Cik no tiem 100 dižprātiem, kas ir Saeimā, ir spējīgi kaut ko sajēgt par maksātnespēju? Varbūt kādi trīs, ne vairāk kā pieci. To jau varēja redzēt televīzijā, kad pēc budžeta pieņemšanas dažs deputāts nezināja, vai budžets ir miljonos vai miljardos. Un ko no viņiem var sagaidīt?

- Bet viņi zināja, ka ir 20 miljoni, ko dalīt kapliču jumtiem...

- Un grāmatai par sieru. Un zina, par cik simtiem nākamgad pašiem būs lielākas algas. Tas ir galvenais, kas viņus interesē. Bet maksātnespējas process ir sarežģīta lieta.

- Kur aprakts tas suns, ka parlamenta kvalitāte iet uz leju?

- Kļūda ir skaidra - kamēr būs tāda vēlēšanu sistēma kā pašlaik, nekā labāka nebūs. Jo mums iedod četras vai piecas grupas jeb partijas un mums jāizvēlas. Ja šodien būtu jāiet balsot, par ko varētu balsot? Būtu grūti.

Mums nav dotas tiesības izvēlēties cilvēkus. Mēs varam izvēlēties partiju listes, un faktiski starp šīm partijām nav nekādas atšķirības. Ar ko atšķiras ZZS ideoloģija no Vienotības vai No sirds Latvijai? Visas ir par labāku dzīvi un par brīvu Latviju.

- Jums kabinetā uz grīdas atrodas milzīgs koferis ar papīriem - tie ir daudzi sējumi vienā krimināllietā. Kā šāda papīru kaudze rodas? Turklāt šī nav no sarežģītajām lietām, kas būtu plaši zināma plašai publikai.

- Tā ir ļoti interesanta lieta. Ir celtniecības uzņēmums. Esmu šā uzņēmuma vadītāja aizstāvis.

Daugavpilī tiek izsludināts konkurss uz celtniecības darbiem par vairākiem miljoniem. Un šis uzņēmums arī piedalās un uzvar konkursā. Pieteikties šim iepirkumam var tikai tāds uzņēmums, kam nav nodokļu parādu. Bet, pēc Valsts ieņēmumu dienesta noteikumiem, ja uzņēmums ir panācis vienošanos ar VID, ka parādus samaksās un ir sastādīts grafiks par samaksu, tad ir jāuzskata, ka viņam nav nodokļu parādu. Šim uzņēmumam ir nodokļu parādi, bet ir grafiks. Celtniecības pasūtījumu tas veic labā kvalitātē. Visi ir apmierināti. Bet cits uzņēmums uzraksta sūdzību, ka tam uzņēmumam bija nodokļu parādi. Šajā sakarā Latvijas Attīstības aģentūra noņem Eiropas naudu tam uzņēmumam. Tagad minētā celtniecība ir jāapmaksā Daugavpils domei.

- Kur tur krimināls?

- Krimināllieta tiek šūta šīs celtniecības firmas vadībai. Ir grūti tiešām saprast, kur ir krimināls. Eiropas naudu noņēma, un Daugavpils dome iznāk cietusī. Grib piedzīt tos 2,5 miljonus no celtniecības firmas vadītāja - grib, lai viņš celtniecības darbus būtu veicis par savu naudu. Absurds.

- Tiesu darbos bieži dzirdēts - apsūdzības puse pārmet advokātiem, ka viņi velk lietu garumā, ilgi pratinot lieciniekus un tādā garā. Vai tā taisnība?

- Kāpēc advokāti uzdod daudzos jautājumus? Ja būtu ideāli veikta pirmstiesas izmeklēšana, tad advokātam nebūtu ko jautāt. Nelaime ir pirmstiesas izmeklēšanā. Tajā koferī tās krimināllietas materiāli ir makulatūra. Makulatūras ir daudz. Vai tad tā krimināllieta ir tik komplicēta, ka tur vajag desmitiem sējumu? Nav tur nekā sarežģīta. Bet izmeklētāji ir sabāzuši lietā visus iespējamos papīrus, kādus vien var atrast.

Padomju laikos, kad bija sliktā sistēma, izmeklētājs uzrakstīja apsūdzības slēdzienu, un tur bija skaidri pateikts, ka Bērziņa vaina izdarītajā noziegumā ir pierādīta ar tāda un tāda liecinieka liecībām, kurš teica to un to. Lietas lapa tāda un tāda. Vēl arī tādi ekspertīzes slēdzieni, kur sacīts tas un tas. Un tā tālāk. To konkrēti varēja ņemt un skatīties.

Bet tagad lietu uztaisa tā, ka uzskaita visus materiālus, - arī tādā veidā, ka apgalvo, ka Bērziņa vaina ir pierādīta ar tā liecinieka liecībām, kas teica, ka Bērziņš ir nevainīgs un nav nozieguma vietai pat tuvumā bijis.

Tas nozīmē, ka tiesnesim pašam ir jārakājas pa papīriem un jāsaprot, kas tur ir pierādīts, kas nav. Bet cik laika vajag, lai izlasītu visu šādu koferi ar dokumentiem? Daudz laika. Turklāt tā jau šim tiesnesim nav vienīgā lieta. Un, ja tiesnesim nevajag to visu izlasīt, man ir jautājums: «Kāpēc viņam to visu vajag sūtīt?» Tas ir pēc tāda principa - ja lietas materiālu ir daudz, tad izskatās, ka daudz ir pierādījumu. Kurš tiesnesis to visu izlasīs? Un ar vienu izlasīšanas reizi jau nepietiek. Viņš jau nebūs ticis līdz vidum, kad sākumu būs jau aizmirsis. Tiesnesim iedod milzīgu makulatūras kaudzi, un viņam ir jāizlemj, ko darīt - godprātīgi visu lasīt vai paļauties uz prokuroru vai advokātu.

Un viens koferis ar lietas sējumiem nav vienīgais. Milzīga kaudze dokumentu ir Rīgas pils degšanas lietā, vēl milzīgāka kaudze ir Maxima Zolitūdes veikala traģēdijas lietā, un šādas kaudzes ir gandrīz katrā lietā. Vesels mežs nocirsts, lai saražotu šos papīrus.

Un tiek pratināti cilvēki, kuri pēc būtības neko nevar pateikt, kurus apsūdzība izvirza, pati nezinot, kāpēc izvirza par lieciniekiem. Piemēram, pils lietā pratina ugunsdzēsēju. Ugunsdzēsējs pasaka, ka atbrauca, redzēja, ka deg, un dzēsa. Nu, labi, ka viņu nopratināja pirmstiesas izmeklēšanā, bet viņu vēl sauc arī uz tiesu, kur atkal pratina. Un atkal viņš neko vairāk nevar pateikt. Kāpēc viņš vajadzīgs tiesā? Tiesa tiek apgrūtināta ar makulatūru un lieku darbu.

Pirmstiesas izmeklēšanas zemā kvalitāte ir milzu problēma un tas, ka trūkst kvalificētu izmeklētāju. Nav arī kas viņus gatavotu. Policijas akadēmiju likvidēja - tā bija nejēdzība. Pašlaik gatavo kaut kādus cilvēkus vidējās izglītības līmenī, bet tas nav nopietni. Latvijas Universitāte jau negatavo izmeklētājus. Jā, tajā pasniedz krimināltiesības, kriminālistiku, bet tā ir par maz. Tiklīdz vajag mazliet ekonomikas zināšanu, banku tiesības, finanšu zināšanas, tā ir viss - viņiem nav saprašanas, tie cilvēki nav spējīgi «ielīst tur iekšā».

- Kopā ar budžetu tika pieņemti arī grozījumi izglītības likumā, ar kuriem no skolotājiem paģēr lojalitāti valstij. Ja skolotājs nebūs lojāls, viņu varēs izmest no darba. Kā vērtējat šos grozījumus?

- Ko nozīmē lojāls? «Tad paskatīsimies rakstos,» kā teica bibliogrāfs Jānis Misiņš. Svešvārdu vārdnīcā sacīts, ka lojāls jeb uzticams ir tāds, kas turas likuma robežās reizēm tikai ārēji formāli, tāds, kas izturas neitrāli.

Kā konstatēs lojalitāti? Ja pārkāpj likumu, tad sauc pie atbildības. Jau tāpat var atbrīvoties no tādiem skolotājiem, kas pārkāpj likumu, bez tiem nupat pieņemtajiem izglītības likuma grozījumiem.

Kā noprotu, ar šiem grozījumiem grib panākt to, lai varētu interpretēt lojalitāti, kā patīk. Ja man nepatīk Saeimas darbība, vai es esmu lojāls vai nelojāls? Tas ir, kā kurš to spriež.

Vēl taču Izglītības ministrijā būšot deviņas štata vietas, kas izmaksās atkal kādu pusmiljonu. Un šis deviņnieks varēšot pārbaudīt skolotājus. Tā galvenā ideja acīmredzot ir tāda, lai varētu uzpasēt vēstures skolotājus. Ja viens skolotājs pateiks, ka padomju armija atbrīvoja Latviju no vācu okupācijas, tad viņš laikam skaitīsies nelojāls, man tā šķiet. Tā laikam nav smuki teikt. Bet kurš būs tas, kas svērs šo nelojalitāti? Tas ir absurds. Turklāt tas ir iemānīts un izgrūsts cauri steidzamības kārtā. Pēc tam, kad būs no darba izmesti pirmie skolotāji, viņi vinnēs Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Un Latvijas valsts būs spiesta viņiem maksāt. Ne jau no izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska kabatas maksās kompensācijas, bet no visu nodokļu maksātāju naudas.

- Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) vairs nestrādās par priekšnieku Jaroslavs Streļčenoks. Un vēl deviņi kandidāti ir izrādījušies nederīgi šim darbam. Kā to saprast?

- Pati KNAB dibināšana ir bijusi nevajadzīga. Vajadzēja uztaisīt vienu kārtīgu un spēcīgu Ekonomisko policiju, kura visus jautājumus risinātu. No KNAB iznāca tāda kā politiska iestāde - kā vienas partijas policija. Visa tā cīņa atkal ir neglīta. Streļčenoks nepakļāvās partijai un par to tika izēsts. Bet tas ir interesanti - viņš jau pirms kļūšanas par KNAB priekšnieku strādāja birojā no paša sākuma. Un sākumā viņš bija labs. Starptautiskās organizācijas atzīst, ka KNAB labi strādā. Bet viņš nepiekāpās Jutai Strīķei un tāpēc kļuva slikts. Un, tā kā viņu nevarēja dabūt prom no amata nekādā citā veidā, tad iztaisīja tā, ka viņš pieteicās konkursā un komisija nosprieda, ka neviens no desmit kandidātiem neder, - arī Streļčenoks. Un pareizi jau radās jautājums premjeram Mārim Kučinskim: «Kā tas var būt, ka Streļčenoks tik ļoti neder, bet ir varējis tik ilgi strādāt vadītāja amatā?»

- Kādam būtu jābūt jaunajam KNAB priekšniekam?

- Būtu jābūt spēcīgai personībai, taču var iznākt, ka pie šādas situācijas, kāda ir tagad, vairs nebūs normālu cilvēku, kas gribēs piedalīties konkursā.

Vajag izveidot spēcīgu Ekonomisko policiju, un nevajag nekādu KNAB.

- Bija tāda milzīga lieta - oligarhu lieta. Jums juristu aprindās gan jau tā nav sveša un esat šo to dzirdējuši par to. Kā komentēsiet šo lietu?

- Beidzās ne ar ko, un loģiski, ka tā beidzās. Tika noklausītas uzņēmēju sarunas viesnīcā, kur viņi regulāri sastopas un aprunājas. Un arī pa konjaciņam varbūt iedzer. Un, pamatojoties uz tām noklausītajām sarunām, tika ierosināta lieta.

Bet tās sarunas ir tādas, ka cilvēkiem ir sava priekšvēsture, iepriekšējā bagāža. Viņi cits citu saprot. Bet, no malas klausoties, to sarunu nevar īsti saprast, ja šīs bagāžas nav. Tas nozīmē, ka saruna ir ļoti aizdomīga. Izklausās, ka ir kaut kādas šeftes. Bet, kādas šeftes, to jau nezina. Ja cilvēki sarunājas, mēdz būt tādas frāzes kā, piemēram: «Paklau, tas, ko sarunājām pagājušajā nedēļā, paliek spēkā, ja? Tad uz to varēs labi nopelnīt.» Nu jau var ierosināt krimināllietu, bet par ko ir runa? Tā kā nebija īsti pamata, tad izdomāja, ka vajag izdarīt kratīšanas dažādu uzņēmumu birojos, mājās pie Aināra Šlesera - varbūt tur kaut kas atradīsies. Un uz šāda varbūt, ja nu paveiksies, notiek daudzu lietu ierosināšana. Normāli būtu, ja lietu rosina, kad ir iegūti pierādījumi, nevis otrādi. KNAB lielā nelaime ir: kaut ko drusciņ sagrābsta un taisa aizturēšanas šovu. Grābj cilvēku ciet, televīzija filmē, bet vēlāk izrādās, ka pierādījumu par viņa noziegumu nav.