Jānis Endziņš: nauda slīd valstij ārā no rokām

Saruna ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāju Jāni Endziņu par 2017. gada valsts budžeta plusiem un mīnusiem; par nodokļu progresivitāti; par politiskās vides attieksmi pret ēnu ekonomiku, PVN shēmām; par aplokšņu algām; par to, kāpēc daļa uzņēmēju negrib maksāt nodokļus un kā norit uzņēmējdarbības vides pašattīrīšanās.

- Budžeta projekts jau tiek skatīts Saeimā. Kā to vērtējat? Kādi ir tā plusi un mīnusi?

- Labā ziņa ir tā, ka nav jauni nodokļu palielinājumi. Pēdējos gados mums bija ierasts, ka tiek izdomāti kaut kādi jauni nodokļi, kas mazina konkurētspēju. Solidaritātes nodoklis un tamlīdzīgi. Otra labā ziņa ir tā, ka tiek plānots izdarīt visu, lai elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponente nākamgad nepieaugtu. Ja neko nedarītu, tad nākamgad tai būtu jākāpj augšā. Trešā labā lieta ir tā, ka virzās jautājums par reversās pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksāšanas kārtības jomu paplašināšanu. Ir cilvēki, kuri PVN mēģina izkrāpt no valsts, un vienas no zālēm pret to ir reversā PVN maksāšanas kārtība. Nākamā labā lieta ir virzība uz to, lai darbinieku ēdināšana netiktu aplikta ar darbaspēka nodokļiem. Šodien ir dīvaina situācija, kad kotlete darba devējam maksā ne tikai kotletes cenu, bet tā tiek aplikta ar darbaspēka nodokļiem. Par to, lai šī kārtība tiktu labota, esam ilgi situšies, un tagad tas ir iekļauts budžeta paketē, diemžēl tikai koplīguma gadījumā. Tas nozīmē, ka tas neattieksies uz visiem uzņēmumiem, kas ēdina savus darbiniekus.

- Cik daudzi uzņēmumi ēdina savus darbiniekus?

- Procentuāli man ir grūti pateikt, bet tie ir gana daudz. Ja darba devējs «uzsauc» pusdienas un tās vēl tiek apliktas ar darbaspēka nodokli, tad tas viss sanāk pārāk dārgi. Līdzīga lieta ir, kad darba devējs nodrošina ar transporta pakalpojumiem. Zinu uzņēmumus, kuri darbiniekus ved ar autobusiem no Lietuvas. Šī vešana kaut ko maksā, un, ja tā vēl tiek aplikta ar darbaspēka nodokļiem, tad tas viss stipri palielina izmaksas. Pēc pašreizējiem likumiem tas skaitās kā darbinieka labums, kurš automātiski tiek aplikts ar nodokļiem (kā sava veida darba alga «graudā»). Kā zināms, uz vienu neto darba algas eiro nāk ap 80 eirocentiem klāt. Tas ir dārgi. Tad ir dažas lietas, kuras mūs neapmierina. 9. augustā ar Ministru prezidentu Māri Kučinski parakstījām vienošanos par darāmo saistībā ar nākamā gada budžetu. Tur bija piecas lietas. Trīs no tām ir izdarītas - taksometru nozares sakārtošana, nodokļu neaplikšana darbinieku ēdināšanai, reversā PVN paplašināšana, bet divas ne - solidaritātes nodokļa pārskatīšana un adekvāta risinājuma atrašana mazajam biznesam. Pieņemtais lēmums ir sliktākais, kāds varēja būt. Ir pateikts, ka no 2019. gada mikrouzņēmumu nodokļa vairs nebūs, bet vietā nekāda cita regulējuma vēl joprojām nav. Labi, ka izdevās novērst labklājības ministra Jāņa Reira piedāvāto minimālās algas celšanu par 40 eiro un palika pie tā, ka tā tika pacelta par 10 eiro.

- Tātad jūs esat par pēc iespējams mazāku minimālās algas palielinājumu?

- Mēs uzskatām, ka atslēgas jautājums ir nevis minimālā alga, bet jādara viss, lai vidējā alga tiktu celta. Pārticība nāk no vidējās algas. Daži centās izmantot Valkas un Valgas piemēru minimālās algas celšanas pamatošanai, bet Valgā var atrast darbu, kur saņem 500 eiro uz rokas. Runa ir par pilnīgi cita līmeņa vidējo algu, kam nav nekāda sakara ar minimālo algu. Desmit eiro pielikums nav tik kritisks.

- Jūs pieminējāt solidaritātes nodokli, kurš savulaik tika pieņemts kā zināms progresīvās nodokļu sistēmas surogāts. Vai atbalstītu šā surogātnodokļa nomaiņu pret īstu ienākuma nodokļa progresīvo skalu, kur šie šodienas solidaritātes nodokļa maksātāji maksātu oficiāli daudz lielāku nodokli nekā līdz šim?

- Piekrītu, ka solidaritātes nodoklis ir tāds surogātnodoklis, kas pēc būtības ir tas pats ienākumu nodoklis. Vispirms, kāpēc tas ir slikts. Tā loģika, ka bagātie cilvēki maksā vairāk, ir saprotama un pareiza, bet jāatceras, ka mums valstī ir pārāk maz tādu darba vietu, kas ekonomiski pamatoti spēj maksāt labas algas. Solidaritātes nodokļa maksātāju ir ap 4000. Tas ir maz. Mums būtu jāpanāk, lai valstī būtu pēc iespējas vairāk šādu labu algu. Jo vairāk ir labu algu saņēmēju, jo viņi vairāk dzen vispārējo atalgojuma līmeni uz augšu. Cilvēki ar labām algām silda arī iekšējo tirgu. Ar solidaritātes nodokli esam vienu daļu aizbiedējuši, kuri ir optimizējušies un maksā algas citur. Uzskatāms piemērs ir banku Nordea un DnB apvienošanās, kad viņi savu rezidenci noteica Igaunijā. Mums būtu jāstimulē, lai uzņēmumu, kas spēj maksāt labās algas, būtu pēc iespējas vairāk, bet ar solidaritātes nodokli mēs tos dzenam prom. Ja raugāmies uz Baltijas reģionu, tad Lietuva nupat pieņēma jauno sociālās apdrošināšanas likumu, kurā ir noteikti, tāpat kā agrāk arī Latvijā, sociālās apdrošināšanas griesti, kuri katru gadu samazinās. Ja pie mums saglabāsies esošie nodokļi, tad 2022. gadā izveidosies situācija, ka pie zināma algu līmeņa darbaspēka izmaksas atšķirsies trīs reizes. Ja runājam par nodokļu progresivitāti, tad virknē valstu tā tiek izmantota un mēs līdz galam savu pozīciju neesam noformulējuši. Pētījumi vēl notiek. Līdz 1. aprīlim ir vienošanās ar premjeru izstrādāt vidēja termiņa nodokļu stratēģiju, un tur būs liela plēšanās pa visu laukumu. Tajā skaitā darbaspēka nodokļiem. Mana šā brīža sajūta ir tāda, ka darbaspēka nodokļu slogam jābūt gan progresīvam, gan regresīvam. Progresivitāti vajadzētu panākt, «spēlējoties» ar neapliekamajiem minimumiem. Jo mazāka alga, jo lielāks neapliekamais minimums, bet pie lielas algas tā nav vispār. Kas attiecas uz produktīvo uzņēmumu galu, kur jau tāpat daudz samaksā, tad jāatgriežas pie tā, kas mums jau bija. Proti, atcelt solidaritātes nodokli un ieviest sociālās apdrošināšanas griestus.

- Šobrīd Saeimā tiek skatīti grozījumi publisko iepirkumu likumā. Kādi ir jūsu priekšlikumi šajā sakarā?

- No mūsu viedokļa būtiskākie jautājumi ir - slieksnis, no kāda jārīko iepirkuma konkurss; depozīta iemaksas apjoms, lai apstrīdētu konkursa rezultātus, un eiepirkumi. Mūsu pozīcija sliekšņa jautājumā ir tāda, ka būtu jāvirzās uz to, lai palielinātu rīcības brīvību iestāžu vadītājiem. Tas nozīmē, ka sliekšņi varētu būt augstāki, bet jābūt pārliecībai, ka šie vadītāji atbildīgi pieiet šai lietai. Teikt, ka mums visās iestādēs ir ļoti kvalificēti vadītāji, šobrīd diemžēl nevaram. Kopumā esam par sliekšņu celšanu komplektā ar eiepirkumiem. Ja eiepirkumu lietu var palaist ātrāk, tad ceļam sliekšņus, bet, ja tā bremzējas, tad sliekšņu apjomus pagaidām atstājam nemainīgus. Eiepirkumi ir pietiekami skaidra, caurspīdīga sistēma. Šī sistēma ir uzprogrammēta, un neredzam šķēršļus, kāpēc to neieviest ātrāk. Kas attiecas uz depozīta iemaksu apjomu, tad redzams, ka daudzi uzņēmēji apstrīd iepirkumus tīri sporta pēc, kā rezultātā rada sarežģījumus iepirkumu veicējiem, jo projekti neiet uz priekšu nemitīgas apstrīdēšanas dēļ. Šā iemesla dēļ pat kavējas Eiropas fondu apguve un pastāv riski pazaudēt naudu termiņu dēļ. Problēma pastāv, bet vai depozītu sistēma ir optimālais veids, kā to risināt? Mazākam spēlētājam tas slieksnis var būt stipri paaugsts, un viņš nevar atļauties šo depozītu iemaksāt. Filtru apstrīdēšanas ierobežošanai vajag, bet konkrētais piedāvājums nav līdz galam izstrādāts.

- Jūs jau pieminējāt PVN izkrāpšanas shēmas. Kāds ir LTRK ieguldījums šīs problēmas risināšanai, jo nozares iekšienē jau vislabāk zināms, kas un kādā veidā šādi darbojas?

- Mūsu pozīcija jau gadiem bijusi tāda, ka esam prasījuši, lai reverso PVN maksāšanas kārtību izmanto, cik nu var. Vispirms to ieviesa kokrūpniecības sfērā, pēc tam mēs panācām, ka šo kārtību ieviesa būvniecībā. Tas bija 2010.-2011. gads, un tad bija milzīga pauze. Mēs īsti nesapratām, kāpēc notiek tā. Vairākus gadus mēs teicām, klau, nauda slīd valstij ārā no rokām un vajag taču kaut ko darīt, bet bija četru gadu pauze, kad neviena PVN reversās maksāšanas kārtība netika no jauna ieviesta. Pirms gada mēs panācām valdības protokola lēmumu, ka Finanšu ministrijai ir uzdevums izvērtēt visas nozares, kurās var ieviest reverso PVN maksāšanas kārtību, un tagad tā ir ieviesta elektroprecēm, graudiem, virzās jautājums par zeltu.

- Latvija kļuvusi par zelta eksporta lielvalsti.

- Nav jābūt īpaši apķērīgam, lai, apskatoties preču plūsmas un apjomus, saprastu, kas uz kurieni virzās, un, kad redz, ka Latvija ir pēkšņi zelta lielvalsts, kļūst skaidrs, ka kaut kas īsti tur nav. Tiklīdz vienā valstī nosaka šo reverso maksāšanas kārtību kādā jomā, tā šie «meistari» pārmetas uz tuvējām valstīm. Latvija par zelta lielvalsti kļuva pēc tam, kad Igaunija ieviesa reverso PVN pie sevis. Mēs uzstājam, ka visās jomās, kurās var ieviest šo kārtību, tas jādara. Galvenā ir Finanšu ministrijas vēlme to risināt. ES dokumentos ir uzskaitīts, kurās jomās ir augsts PVN izkrāpšanas risks, un valsts var ļoti ātri noteikt šo kārtību. Pārējās jomās ir jāpierāda Eiropas Komisijai, ka ir pārāk liela izkrāpšana.

- Godīgu uzņēmējdarbību būtiski grauj tā dēvētās aplokšņu algas, kas faktiski ir nodokļu nemaksāšana.

- Cīņā ar ēnu ekonomiku, kuras sastāvdaļa ir aplokšņu algas, darbosies tikai komplekss risinājums, jo tās ir tikai sekas. Ja mēs visus uzņēmumus sadalītu pēc portreta, tad mums izveidotos trīs grupas. Pirmajā grupā būtu uzņēmēji, kuri jebkuros apstākļos gribēs būt «balti un pūkaini». Cik viņam krāmēs nodokļus virsū, tik viņš arī maksās, atraujot pašam no sevis. Pretējā grupā būs uzņēmēji, nezinu, vai viņus var saukt par uzņēmējiem, kuriem var nodokli uzlikt nulli, viņš vienalga mēģinās vēl kaut ko nopelnīt. Līdzīgi, kā tas ir ar PVN shēmām, kur cilvēki pamanās ne tikai kaut ko nesamaksāt, bet vēl iekasēt no valsts. Tā lielākā daļa ir tādi, kas pēc psiholoģiskā portreta labprāt maksātu, ja vien nodokļi viņiem liktos saprātīgi un samaksājami. Tā ir tā pelēkā zona, kas nav ļauni, bet kaut kādu iemeslu dēļ ir tajā ēnas zonā. Viena daļa atrodas aplokšņu zonā, jo viņu biznesa produkts tīri ekonomiski nevar pavilkt esošos darbaspēka nodokļus, kas Latvijā ir ļoti augsti. Rezultātā viņiem jāizšķiras, vai nu biznesu «klapēt ciet», vai drusku pamānīties. Tā ir viena no mūsu lielākajām sistēmiskajām problēmām. Ja mums būtu par kārtu vairāk tādu uzņēmumu, kas rada augstas pievienotās vērtības produktus, tad darbaspēku nodokļa slogs neliktos tik smags jautājums, bet mums ir daudz ļoti vienkāršu produktu, kur, samaksājot pilnu nodokļu slogu, bizness vienkārši neiet. Produktivitātes rādītāji mums ir vieni no zemākajiem ES.

Vēl ir tādi, kuri jūtas aizvainojušies uz valsti. Ir dažādas kontroles organizācijas, un ir piemēri, kad kāda no valsts struktūrām izdara kādu nejēdzību (šādu nejēdzību diemžēl ir daudz), tad tas atsit vēlmi būt korektam no savas puses. Jūs mani čakarējat, tad es jūs arī. Neatbalstu šādu filozofiju, bet tāds ir fakts. Trešā lieta ir tad, kad uzņēmējs, sūri grūti ņemdamies, tos nodokļus samaksā, bet vēlāk redz, ka šī nauda ir vienkārši «izklekerēta» neizprotamos iepirkumos. Paliek nepatīkama sajūta - es te sitos, lai samaksātu nodokļus, bet vēlāk kāds šo naudu iznieko. Tas arī nemotivē.

- Latvijā ir augsts ēnu ekonomikas īpatsvars. Var diskutēt par nodokļu sloga samērīgumu, bet ir lietas, kuras citādi kā par nejēdzībām nosaukt nevar. Kaut vai PVN shēmas, kuru rezultātā Latvija kļuvusi par zelta eksporta lielvalsti? Vai redzat politisko gribu šīs nejēdzības novērst un lietas sakārtot?

- Cīņa par ēnu ekonomikas samazināšanu ir LTRK uzstādījums jau ilgus gadus, un tieši mēs savulaik iniciējām izstrādāt ēnu ekonomikas apkarošanas plānu, kuram bija samērā labi rezultāti. Tad, kad plāna programma beidzās, beidzās arī ēnu ekonomikas samazināšanās tendence. Pirms diviem gadiem teicu - esam sākuši stagnēt, taisām jaunu plānu. Šogad beidzot tapa jaunais ēnu ekonomikas apkarošanas plāns.

- LTRK cīnās, bet vai valdībā un visā politiskajā vidē jūtat patiesu vēlmi apkarot ēnu ekonomiku un ieklausās jūsu ieteikumos?

- Es teiktu - daļēji. Ciešā sadarbībā esam tikuši līdz šim ēnu ekonomikas apkarošanas plānam, kas liecina, ka ieklausās. Kāpēc četrus vai piecus gadus nevarēja nevienu jaunu režīmu PVN reversās maksāšanas kārtībai ieviest, es, godīgi sakot, nesaprotu. Tur ir acīm redzama negribēšana. Tagad tas, par laimi, ir mainījies.

- Vai no uzņēmēju puses ir palielinājusies vēlme būt godīgiem, izskaust ēnu ekonomikas elementus un nespēlēt spēli - kā apšmaukt valsti, savus darbiniekus un citus uzņēmējus?

- Īsā atbilde ir - jā. Tāda sajūta veidojas, bet diemžēl bieži vēl ir gadījumi, kad valsts struktūras pārcenšas un ar nepārdomātām darbībām, nesamērīgiem sodiem par formāliem pārkāpumiem tā nokaitina uzņēmējus, ka pārvērš viņus no godprātīgajiem nodokļu maksātājiem aizvainotajos, kuri valsts struktūras uztver kā ienaidniekus. Tomēr kopumā jūtams arī spiediens no mūsu biedriem, kas aicina arī pašiem attīrīties. Nupat mums bija diskusija ar vienu no biedriem, kas draudēja stāties ārā no LTRK, jo mēs pārāk uzbrūkam valsts struktūrām un mazāk cīnāmies ar negodprātīgu konkurenci.

- Vai biežāk nav pretēji draudi stāties ārā, pamatojot šo soli tieši ar to, ka neatbalstāt viņu vēlmi strādāt pelēkajā vai puspelēkajā sektorā un aizstāvat vairāk valsts, nevis viņu intereses?

- Kā redzat, arī manā kabinetā blakus ir LTRK un Latvijas karogs. Mēs esam bijuši un būsim par godīgu konkurenci. Līdz ar to nekad neaizstāvēsim, vismaz apzināti, tādas intereses, kas ir vērstas uz ēnu ekonomiku vai tamlīdzīgi. Mums ir vairāk nekā 1700 individuālu biedru, vairāk nekā 60 asociāciju, un nevar, protams, par visiem teikt, ka viņi ir balti un pūkaini, liekot roku uz sirds, neņemos, bet LTRK strādā, lai viss uzlabotos un attīrītos. Sajūta ir tāda, ka arvien vairāk un vairāk uzņēmēju grib darboties sakārtotā vidē un paši par to atbildēt, lai nav tik jāsaka - sliktā valsts.