87 valstis Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs (OS) izcīnīja vismaz vienu vai vairāk godalgu, kamēr Latvija pirmo reizi neatkarīgas valsts vēsturē palika bešā. Ar Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu Aldonu Vrubļevski raudzījām cēloņsakarības konkrētos gadījumos un sporta piramīdas vājos posmus, kļūdas sporta politikā un nākotnes perspektīvas.
Neatkarīgā: - Vai tajā, ka Latvija pirmo reizi kopš neatkarīgas valsts dalības OS palikusi bez medaļām, redzat sistēmas vainu, likumsakarības, vai vienkārši nepaveicās?
Aldons Vrubļevskis: - Šoreiz tā vairāk ir neveiksme, iespējams, tāda, kuru iepriekš varēja paredzēt, rūpīgi sekojot tam, kā atsevišķi sportisti un komandas gatavojās un attiecās pret šīm sacensībām. Bet vienmēr ceram uz labāko, arī uz veiksmi. Ja ir izdarīts viss maksimālais, lai pēc iespējas labāk sagatavotos, nodrošināti labākie apstākļi, tad ir tiesības sagaidīt visprofesionālāko un godprātīgāko attieksmi, maksimālo atdevi OS, kuras mēs, LOK, uzskatām par četrgades svarīgākajām sacensībām. Diemžēl daži, no kuriem pamatoti gaidījām vismaz sezonas labākos rezultātus, tos nespēja uzrādīt tieši OS.
- Kuriem nebija pareizā attieksme?
- Kaut vai raugoties uz sportisko disciplīnu - sportistam pirms starta pustrijos naktī ir jāguļ vai jātvīto? Ja kā olimpiskais atlēts ne pirmo reizi atļaujies šādas vaļības, rodas slikta pēcgarša tiem, kas ir rūpējušies tev visu nodrošināt. Vārdus nesaukšu, paši zina. Ja sportists vienā dienā var iziet uz starta labā kondīcijā un pēc divām dienām vairs ne, tad kaut kas nav īsti kārtībā vai nu attiecībās ar sportistu un treneri, pašam ar sevi, fizisko formu, vai olimpiskajā ciematā pavadīto laiku.
- Jūsuprāt, bija tādi, kas šīs neuztvēra kā galvenās četrgades vai sezonas sacensības?
- Diemžēl tāds iespaids radās.
- Pārmetumi par čatošanu nav uzmanības novēršana no svarīgākiem iemesliem?
- Ja sportistam nākamajā rītā vai pusdienlaikā ir sacensības un viņš trijos naktī vēl neguļ, tad nez vai viņš uz starta izies vislabākajā kondīcijā. Ja tā ir noticis un pēc tam sekojusi neveiksme, tad šādas domas rodas.
- Vai LOK parādīja labāko attieksmi un visupirms apmierināja sportistu vajadzības un tikai pēc tam federāciju prezidentu vēlmes saņemt bonusus par viņu neapmaksāto darbu?
- No vienas puses, tie ir bonusi, no otras puses - iespēja iepazīt savu sporta veidu visaugstākajā līmeni svarīgākajās četrgades sacensībās. Federāciju vadītāji ir brīvprātīgie, kas vada sporta veidu attīstību un bieži vien tajā iegulda arī savus finanšu resursus. Viņiem ir jāzina, kas notiek sporta veidā, iespēja būt OS, olimpiskajā ciematā viņiem ļauj labāk izprast sportistu un treneru vajadzības, ar kādām pēc tam viņi vēršas federācijā.
- Neapšaubu, ka iespēja būt OS federāciju vadītājiem ir vērtīga, bet jautājums ir par prioritātēm. Lielāko rezonansi izraisīja peldētājas Aļonas Ribakovas trenera klāt neesamība, pāris sportisti esot gribējuši arī pieredzējušā fizioterapeita Mareka Osovska klātbūtni...
- Osovskis jau vairāk nekā pusgadu nestrādā olimpiskajā vienībā.
- Viņam iepriekš esot teikts, lai gatavojas Rio, bet tā arī nav uzaicināts, lai arī daudzi sportisti viņu augstu vērtē, tostarp Laura IkaunieceAdmidiņa vēlējusies viņa klātbūtni.
- Neesmu dzirdējis no sportistiem sūdzības, ka viņiem būtu trūcis fizioterapeita vai mediķu pakalpojumu. Olimpiskajā ciematā vienlaikus ar sportistiem var atrasties ierobežots skaits mediķu, fizioterapeitu. Laura Ikauniece vēlējās sava vīra klātbūtni, kurš arī ir fizioterapeits un kura klātbūtne, iespējams, veicināja, ka viņa vismaz 4. vietu izcīnīja, jo atmosfēra starp sportisti un treneri, kad sportiste divas dienas pirms spēlēm nepārtraukti raud, treneris ar viņu nerunā, nesekmē rezultātu. Attiecībā uz labākajiem sportistiem tika izdarīts viss un varbūt pat par daudz. Bīčvolejbolistu pārim bija divi tēvi - treneri: no kura tad prasīt atbildību par pāra kondīciju vienā un otrā dienā? Pamatoti varējām cerēt, ka pasaules līderi būs līderi arī OS.
- Kāpēc viņi, jūsuprāt, to nenodemonstrēja?
- Tās bija sekas garākai notikumu ķēdei, kas sākās jau pavasarī, kad Aleksandram Samoilovam tika konstatēts diezgan liels liekais svars. Netika pietiekami strādāts uz fizisko izturību, un pēdējā spēlē izskatījās, ka viņš vairs nespēj uzlēkt pietiekami augstu, jo pietrūkst spēka. Iespējams, nevajadzīga bija spēku iztērēšana, īsi pirms OS uzvarot Klāgenfurtes turnīrā. Tas, ka jau nedēļu pēc olimpiādes viņi Pasaules kausā Losandželosā atkal ir pusfinālā, izcīna trešo vietu un saglabā pasaules pirmā pāra vietu rangā, liecina par viņu līmeni, bet jautājums, kāpēc tas netika parādīts, kad no viņiem to visvairāk gaidīja? Izskatās, ka ir bijusi nepietiekama profesionāla attieksme, kādu varējām gaidīt, ja organizatoriski viss izdarīts visaugstākajā līmenī.
- LOK no savas puses visu izdarīja visaugstākajā līmenī?
- Līmenī, kādu pieprasīja vai lūdza sportisti un treneri - varbūt mēs aizgājām par daudz viņu pavadā un mazāk ieklausījāmies federāciju aicinājumos lielāku lomu piešķirt to viedokļiem.
Visi, kas vērsās pēc palīdzības, to saņēma - finansiālu, medicīnisku, psiholoģisku. Neviens no treneriem vai sportistiem nav sūdzējies, ka viņiem vēl ko vajadzētu.
- Kas jāmaina, raugoties uz nākamo olimpisko ciklu?
- Manuprāt, jābūt stingrākam vērtējumam attiecībā uz sportistu iekļūšanu Latvijas olimpiskajā vienībā (LOV), olimpisko spēļu gadā jāvērtē OS rezultāti nākamo ciklu finansiālā atbalsta plānošanā, nevis sniegums visas sezonas garumā. Kuru interesē, cik kurš uzmetis šķēpu septembrī vai maijā, ja OS, kad visi gaidīja, neuzmeta?
- Četros gados var parādīties arī jauni, spējīgi sportisti!
- Jā, bet es runāju par tiem, kas jau saņēmuši maksimālo atbalstu divu ciklu garumā. Ja saņem 50-80 tūkstošus eiro gadā un vēl pelni komercsacensībās, par ko neviens atskaites neprasa, tad, šķiet, pamatoti sagaidīt labu rezultātu OS.
Savukārt jaunajiem jāiedibina jaunatnes OS programma, jo 2018. gadā notiks pasaules jaunatnes 3. OS vasaras sporta veidos. Tām jau jāsāk gatavoties. Sportistiem, kas tur piedalīsies, šobrīd ir 14-15 gadu. Vai federācijas viņus ir apzinājušas un vispār izvirza mērķi tām kvalificēties? Ja būs tas gods tikt pārvēlētam, par to daudz runāsim un iedibināsim jaunatnes OS programmu LOV paspārnē.
- Māris Štrombergs, bīčvolejbolisti, kas saņēma lielu atbalstu, vairs nebūs LOV un nesaņems finansējumu? Nedabūja medaļas - paldies, brīvi?
- Lemjot par nākamā gada finansējumu, tiek ņemti vērā šīs sezonas rezultāti. Ja Štrombergs gatavojas nākamgad vēl nopietni startēt pasaules čempionātā, kas notiks ASV trasē, kur līdz šim viņš ir labi startējis, viņam vēl ir iespēja iekļūt LOV, sekmīgi nostartējot šogad divos atlikušajos Pasaules kausa posmos. Ja iekļūst kopvērtējuma pirmajā sešniekā, ir LOV pamatsastāvā, ja 7.-10. vietā - rezerves sastāvā. Neveiksme OS neatņem jebkuru iespēju, bet tā atņem medaļnieka iespēju, kāda bija no Londonas OS līdz šim. Tāda pati sistēma ir attiecībā uz visiem OS dalībniekiem.
Nevajag būt pārāk pieticīgiem - mūsu sportisti, salīdzinot ar citu valstu sportistiem, ir ļoti labi nodrošināti. Varbūt naudas kabatā nav tik daudz, bet nodrošinājuma līmenis ir tāds pats kā citiem.
- Kā noturēt tos potenciāli labos sportistus, kas, beiguši vidusskolu vai augstskolu un netikuši LOV, pazūd no sporta? Varbūt jau sen vajadzēja kādu jaunatnes programmu?
- Minētā jaunatnes programma vērsta uz jauniešiem līdz 17 gadiem, bet jūs runājat par skolu beigušo jauniešu pazušanu no sporta. Jā, tā ir tā problēma, lielākoties 18-23 gadus veciem jauniešiem, pāreja no junioriem vai jauniešiem uz pieaugušajiem ir ļoti sāpīga daudzos sporta veidos un prasa ne vienu vien gadu un sezonu. Par to sākām runāt ar Izglītības un zinātnes ministriju jau pirms 10 gadiem, rosinot veidot sportistu sagatavošanas centrus vai sporta internātus pie olimpiskajiem centriem pilsētās, kurās ir augstskolas, lai nodrošinātu šo pāreju un nepazaudētu talantīgos sportistus. Ceru, ka pilotprojekti, kas jau otro gadu tiek attīstīti Valmierā un Ventspilī, nebeigsies līdz ar projekta finansējuma beigām 2017. gada 1. septembrī, bet tiks attīstīti plašāk. Ne visi jaunatnes treneri spēj sagatavot pieaugušo izlases līmeņa sportistus, ko varētu darīt sportistu internātos, kur ir iespēja vienlaikus nodarboties ar sportu, dzīvot, saņemt ēdināšanu, medicīnisko palīdzību, treneru padomus un vēl studēt augstskolā.
- Kā veidojas finansējums šiem projektiem?
- Šobrīd tas ir 50% pašvaldības un 50% valsts finansējums. Cenšamies panākt politisku atbalstu šīs programmas turpināšanai un ieviešanai vairākās Latvijas pilsētās. Iespējams, tādu centru vajag arī Liepājā, Daugavpilī, attiecībā uz kanoe un smaiļošanu, Limbažos, kur arī ir atvērta augstskolas filiāle. Tad nebūs mūsu jauniešiem jābrauc uz ASV vai vēl kaut kur, varēs turpināt sportot tepat pēc junioru sasniegumu parādīšanas.
- Vai šādu programmu nevajadzēja iedibināt, jau būvējot olimpiskos sporta centrus?
- Tas nebija iespējams finansiāli, jo centri tika būvēti no aizņemtiem līdzekļiem, valsts vēl nav nodzēsusi šos kredītus. Taču pašvaldības, diemžēl izņemot Rīgu, ir ieinteresētas šo centrus šādi attīstīt. Tieši pašvaldību ieinteresētība lietderīgāk izmantot šo centru iespējas bija iemesls, kādēļ pirms diviem gadiem izdevās panākt politisku atbalstu šai programmai, apstiprinot valsts budžetu Saeimā.
- Bet vai tas neraksturo mūsu domāšanu - ieguldām milzu līdzekļus infrastruktūrā, maksājam vēl tagad lielus kredītus, bet tas, kas tur nodarbosies, trenēs, paliek otršķirīgi, un tikai pēc gadiem veidojam šādus pilotprojektus!
- Par šādu centru, internātu dibināšanu pie olimpiskajiem centriem pilsētās, kurās ir augstskolas, sāku runāt, kad biju kļuvis par LOK prezidentu 2004. gadā, ar toreizējo izglītības ministri Inu Druvieti. Pagāja 10 gadi, nomainījās astoņi ministri, kamēr šī programma aizgāja. Nebija politiska atbalsta. Mans pirmais iesniegums Druvietei beidzās ar tā pārsūtīšanu ministrijas Sporta departamentam, un saņēmu formālu atbildi, ka mums ir Murjāņu sporta skola un tās darbību nosaka nolikums.
- Vai tomēr ierobežoto cilvēkresursu - bērnu, treneru - un konkurences trūkuma ietvaros virknē sporta veidu nevajadzētu domāt par specializēšanos kādos sporta veidos šajos internātos un citviet? Vismaz tajos, kur ir valsts atbalsts? Šādi ierosinājumi atskanēja arvien vairāk pēc Rio neveiksmēm.
- Ir ļoti grūti ierobežot cilvēka iespēju izvēlēties, ar kādu sporta veidu nodarboties. Valstij un pašvaldībai ir uzdevums nodrošināt infrastruktūru, lai varētu izvēlēties, vadoties no katra fiziskajām īpašībām vai citiem kritērijiem. Piemēram, Rīgas olimpiskajā centrā darbojas ap 50 dažādu sporta veidu, arī BMX sportisti un kalnu slēpotāji iet trenēties pie vingrotājiem, fiziskajai sagatavotībai izmanto baseinu.
Mēs jau esam prioritātes noteikuši - prioritārie ir tie sporta veidi, kuros ir vislabākie rezultāti, kur mums ir infrastruktūra, treneri, sportisti, sasniegumi. Bet absolūta prioritāte ir skolu, jaunatnes un tautas sports. No kopējā sporta budžeta augstu sasniegumu sportam aiziet tikai sestā daļa, apmēram 6 miljoni eiro. Pārējais finansējums ir sporta skolu treneru algām, valsts sporta būvju uzturēšanai, sacensību rīkošanai u.tml. Varbūt jāpaskatās, cik lietderīgi tas tiek izmantots.
- Tātad, jūsuprāt, finansēšanas, organizatoriskajā sistēmā nekas nav jāmaina?
- Pirmkārt, jānodrošina, lai finansējums sportam, tostarp augstu sasniegumu sportam, nesamazinās. Pēc gada un pieciem mēnešiem ir ziemas OS, oktobrī jau sākas pirmsolimpiskā sezona, bet joprojām Ministru kabineta un Finanšu ministrijas dokumentos figurē augstu sasniegumu sporta budžeta samazinājums par 13% un federāciju budžeta samazinājums par 20% - par 2,1 miljonu mazāk nekā šogad. Ministrs gan solīja, ka darīs visu, lai tas nesamazinātos, bet dokumenti pagaidām liecina par pretējo, turklāt koalīcija vienojusies, ka, kamēr budžetā netiks atrasti 16 miljoni pedagogu algu palielinājumam, iekšējā pārdale nenotiks. Baidos, ka 1. janvārī varam attapties pie 20% mazāka sporta budžeta, un tad sagatavošanās ziemas OS kļūs problemātiska.
- Septembra beigās būs LOK vadības vēlēšanas. Pretendēsiet turpināt iesākto?
- Jā. Mani ir izvirzījušas nu jau vairāk nekā desmit sporta veidu federācijas.
- No federācijām nav neapmierinātība ar rezultātiem Rio, ar augstu sasniegumu sporta vadību un ierosmes ko mainīt?
- Ne no vienas federācijas, kuras sporta veids bija pārstāvēts OS, netika saņemts neviens aizrādījums, vien daži sīkumi. Finansiāli paši labākie sportisti bija nodrošināti pilnībā, organizatoriski viss tika izdarīts iespējami labākajā veidā, un, ja nebūtu šis viens gadījums ar peldētājas treneri, neviens to pat neieminētos. Federāciju pārstāvji, sevišķi tie, kas darbojas jau vairākus gadus, redz, kā notiek attīstība, kritēriju precizēšana, atbalsta sniegšana labākajiem, federācijām.
Mums tagad būs jārunā ar vēl četrām federācijām, kuru pārstāvētie sporta veidi būs iekļauti Tokijas OS - karatē, sporta klinšu kāpšana, beisbols un skeitbords. Arī tām būs jāsniedz atbalsts, lai sagatavotos startiem Tokijas spēlēs, bet vispirms jāapzinās, kāds ir līmenis, kādi būs atlases kritēriji. Nav arī zināms, vai šie sporta veidi būs arī 2024. gada OS, jo Starptautiskā Olimpiskā komiteja tagad ļauj organizatoriem rekomendēt iekļaušanai OS papildu sporta veidus, kādi rīkotājvalstī ir attīstīti, bet tie nekļūst par obligātiem nākamo sporta veidu rīkotājiem.
- Nākamajām OS mērķis tomēr ir medaļas?
- To es nevaru apsolīt un nekad arī neesmu solījis, kaut gan daži paģēr, ka vajadzētu pat sportistiem un treneriem parakstīties par noteikta rezultāta sasniegšanu. Tas, manuprāt, nav normāli. Nesanāca - ko tad?
- Jāatkāpjas!
- Domāju, ka arī šajās OS daudzi jauni sportisti uzrādīja augstus rezultātus un perspektīvā varam gaidīt vēl labākus sasniegumus - IkaunieceAdmidiņa, Aleksejs Rumjancevs, Rebeka Koha, arī Jeļenai Ostapenko jau ir jaunatnes OS un arī vienas spēles OS pieredze, vēl četri gadi izaugsmei. Priekšā ir 2018. gada jaunatnes spēles Argentīnā, kur ieraudzīsim savus jaunos talantus, kas pretendēs uz līdzdalību Tokijā. Entuziastu un cilvēku ar gribasspēku, atdevi Latvijā vienmēr ir pieticis un pietiks. Lai arī iedzīvotāju paliek mazāk, to, kas augstā līmenī nodarbojas ar sportu un pretendē uz iekļūšanu Latvijas izlasē un LOV, mazāk nepaliek. Mūsu sportisti un treneri spēj tikt līdzi pasaulē augošajai konkurencei. Svarīgi noturēt šo līmeni, neatkrist atpakaļ, jo tad to vilcienu noķert vairs nevarēs. To var izdarīt, cīnoties gan par budžetu, gan atbalstu visos līmeņos - no valdības, izglītības iestāžu, pašvaldību puses.
LOK nodarbojas arī ar masu, jauniešu sportu. Esmu gandarīts par programmu «Sporto visa klase» un ceru, ka pēc diviem gadiem, kad programma beigsies, tā kļūs par valstisku programmu, jo varēsim pierādīt, ka, nodarbojoties ar fiziskajām aktivitātēm piecreiz nedēļā vispārizglītojošajā skolā, aug veselāki un gudrāki bērni. Turklāt šī programma nav tik dārga, pašvaldības un vecāki ir ļoti pretimnākoši, interese ir liela, mums jau tagad jāšķiro, kuru klasi ņemt - pieteikušās vairāk nekā simt klases. Ceram, ka to daļu, ko pašlaik finansē LOK, turpmāk uzņemsies valsts un dos šādu iespēju visiem, bet varbūt vēlēšanu gadā būs citas prioritātes.