Daiga Dadzīte: Paraolimpieši saņem finansējumu pēc pārpalikuma principa

Mūsu paraolimpiskie sportisti ir tik stipri, ka labo vienu rekordu pēc otra un pēc tam paši sāk to nožēlot, jo, tādējādi paaugstinot kvalifikācijas normatīvus, citi netiek līdzi un attiecīgo grupu nākas izņemt no sacensībām.

Latvijas Paralimpiskās komitejas (LPK) prezidente Daiga Dadzīte atzīst, ka, neraugoties uz to, mūsu sporta funkcionāriem pret paraolimpiešiem neesot īpaši labvēlīga attieksme, toties sabiedrībā tā pamazām mainās. Par šo attieksmi, cilvēku ar īpašām vajadzībām iespējām nodarboties ar sportu, kā arī aktualizēto jautājumu par paraolimpiešu formām Riodežaneiro spēlēm Neatkarīgās intervija ar D. Dadzīti.

Neatkarīgā: - Sabiedrības uzmanību pievērsa ziņa, ka paraolimpieši palikuši bez tērpiem uz Rio, Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) atteikusies tos sagādāt arī jums, jo tas neesot tās pienākums. Jūs paudāt, ka pērn solīti tādi paši tērpi kā olimpiešiem. Kas tieši tos solīja, vai jūs vienkārši pieņēmāt, ka tas tā būs?

Daiga Dadzīte: - Mēs pieņēmām, ka tā ir norma, ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Runas par vienotiem tērpiem oficiāli pirmo reizi izskanēja 2015. gada jūlijā, kad tikāmies Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) sanāksmē vadošajām sporta organizācijām, arī IZM, LOK pārstāvjiem, kur viens no jautājumiem bija arī par to, kad tiks pasūtītas formas un vai tās mums būs vienādas. LOK ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers teica, ka tās būs, parādīja ideju par latvisko pīni, solīja sludināt iepirkumu un ņemt vērā arī mūsu vajadzības. Nākamajā sēdē, kad tika apstiprināts budžets, mums pamatbāzē bija ieplānoti 250 000 eiro, kas nav tikai LPK vai paraolimpiešiem, bet visam invalīdu sportam Latvijā, arī bērniem, jauniešiem, 23 sporta veidu federācijām ar paraolimpiskajām nodaļām, septiņām invalīdu sporta federācijām. Mums turklāt uzlikts arī pienākums finansēt Latvijas speciālo olimpiādi, kas visā pasaulē ir atsevišķa organizācija ar savu federāciju, tāpat kā starptautiskā nedzirdīgo cilvēku sporta veidu federācija, kas arī ir pie mums.

- 250 000 eiro valsts budžeta finansējums jums un pieminētajām organizācijām ir gan šogad, gan tāds pats paredzēts nākamgad. Tas nozīmē, ka papildus Rio spēlēm nav līdzekļu?

- Nē! Paraolimpieši nevar šīm spēlēm sagatavoties viena gada laikā, normatīvu pildīšana sākas divus gadus pirms paraolimpiskajām spēlēm. Labi, ka ir sponsori, banka Citadele, kas mūs atbalsta.

- Nav jums paraolimpiskā vienība, kas saņem regulāru finansējumu, lai gatavotos sacensībām, līdzīgi kā Latvijas olimpiskā vienība (LOV)?

- Ir vienība, bet sportisti nesaņem konkrētu finansējumu.

- No valsts tai nekāda finansējuma nav?

- Nē! Nulle!

- Jums ir tikai sponsoru līdzekļi, ziedojumi?

- Uz to, kas mums ir pamatbudžetā, šiem 250 tūkstošiem eiro, ko sadalām visu vajadzībām, ne tikai paraolimpiešiem. No šīs summas arī ir kaut kas paredzēts, lai paraolimpieši gatavotos sacensībām, ir paraolimpiskās vienības A un B sastāvs. Kad rakstām budžeta pieprasījumu, vienmēr prasām viņiem finansējumu no augstu sasniegumu sporta apakšprogrammas.

- Arī dabūjat?

- Pēdējos gados ne. Pēdējo reizi nauda no augstu sasniegumu sporta budžeta bija 2012. gadā, kad bija olimpiskās spēlēs Londonā, pēc tam nav bijis neviens cents.

- LOK pārmeta, ka jūs tikai 9. maijā vērsāties pie prezidenta Aldoņa Vrubļevska, jautājot par vienotām formām. Kāpēc tik vēlu?

- Protams, ka nē! 9. maijā uzzināju, ka 10. maijā būs tērpu prezentācija, un uzrakstīju Vrubļevskim epastu, jautājot, vai mūs arī uz to ielūgs, un pajautāju par mūsu tērpiem. Saņēmu atbildi, ka mums tērpu nav, ja kas paliks pāri, iedos. Londonā olimpieši startēja ar tādiem pašiem tērpiem kā paraolimpiešiem, vienīgi ar atšķirīgu paraolimpisko simbolu olimpisko apļu vietā, ko drīkst izmantot tikai olimpiešiem.

- Kāds ir jūsu skaidrojums - kurā brīdī un kāpēc jūs izkritāt no pasūtījuma?

- Man nav skaidrojuma! Esam sazinājušies ar tērpu ražotājiem, poļu firmu 4F, kas atzina, ka jau sākotnēji viņiem nebija nemaz plānots pasūtīt tērpus paraolimpiešiem.

- Komunikācijas trūkumi vai kas cits?

- Domāju, tas ir attieksmes jautājums.

- LOK vai valsts?

- Sporta funkcionāru. Par sporta budžetu valstī pamatā lemj trīs organizācijas - Latvijas Sporta federāciju padome, LOK un LOV, Einars Fogelis, Aldons Vrubļevskis, Žoržs Tikmers, un IZM Sporta departaments tajā ieklausās. Agrāk arī mēs bijām IZM budžeta komisijā, kad runāja par sportu, bet pirms diviem gadiem mūs no tās izmeta ārā, nomainot pret Latvijas Pašvaldību savienību, argumentējot, ka pašvaldības pašas zina savus cilvēkus ar invaliditāti. Mēs saņemam finansējumu pēc pārpalikuma principa.

Bet attiecībā uz paraolimpiešu tērpiem mums piezvanīja preču zīmes Adidas Latvijas pārstāvniecība un piedāvāja palīdzību.

- Kas apmaksās jūsu tērpus?

- Daļēji atbalstīs Adidas, otru daļu, cerams, saņemsim no valsts, jo esam sazinājušies ar IZM, kas aicināja uzrakstīt vēstuli ar aprēķinu, cik naudas mums pietrūkst formām. Mums papildus vajag vēl 19 000 eiro, kurus ceram, ka piešķirs valsts. Ieskaitot trenerus, sportistus, atbalsta personālu, vajadzīgas 35 formas. Cilvēkiem, kas dzīvo olimpiskajā ciematā, nepieciešamas arī brīvā laika drēbes, jo tur nedrīkst staigāt, kā vēlas. Formas vidējās izmaksas ir 733 eiro (olimpiešu formas komplekta izmaksas - ap 1700 eiro - B.L.), mums nav tik daudz aksesuāru kā olimpiešiem, ir tikai pats nepieciešamākais. Parādes formas apmaksās banka Citadele, daļēji vajadzēs izmantot arī ziedojumu līdzekļus.

Ziedojumu kampaņu sadarbībā ar Citadeli uzsākām pērn septembrī, pamatā, lai sportisti varētu piedalīties kvalifikācijas turnīros paraolimpiskajām spēlēm un saglabātu vietas pasaules reitingā pirmajā desmitniekā. Rihards Snikus (paraolimpiskā iejāde), ratiņpaukotāja Poļina Rožkova pērn noslēdza pirmajā vietā pasaulē, un, pateicoties ziedotāju naudai, Poļina varēja pērn decembrī nostartēt Pasaules kausa posmā Arābu Emirātos un saglabāt savu reitingu. Rihardam janvāra beigās bija jāpiedalās pēdējās reitinga sacensībās Holandē, lai saglabātu ceļazīmi uz Rio. No ziedotās naudas nopirkts arī inventārs un specifiskās sporta formas. Pašlaik saziedots apmēram 31 tūkstotis eiro. Kad sākām kampaņu, lēsām, ka vajadzīgi 40 000 eiro.

- Cik mūsējie paraolimpieši startēs Rio?

- Visdrīzāk 14. Pagājušonedēļ vēl dabūjām īpašo uzaicinājumu paraairētājiem - Eduardam Pupelim un Žannai Cvečkovskai mix laivā.

- Uzskatāt, ka ikvienam, kurš izpildījis kvalifikāciju, bet varbūt nav izredzes uz augstām vietām, ir jābrauc uz paraolimpiskajām spēlēm?

- Nē. Kvalificējušies ir daudzi, bet ne visi tiek. Vieglatlētikā A normatīvu izpildījuši daudzi mūsu sportisti, bet vēl nezinām, kāda būs valsts kvota. Ļoti ceram uz četrām vietām vīriešiem un trim vietām sievietēm, lai gan normatīvus izpildījuši vairāki sportisti, bet vieglatlētikā nevaram cerēt uz speciālajiem uzaicinājumiem, jo tur jau mūsu sportisti ir kupli pārstāvēti. Viennozīmīgi kvalificējušies ir Edgars Bergs un Aigars

Apinis, kas pērn pasaules čempionātā ieguva attiecīgi zeltu un sudrabu, arī Diāna Dadzīte, kurai ir izpildīti A normatīvi trijās disciplīnās, bet Rio viņa startēs divās disciplīnās - diska un šķēpa mešanā. Arī Ingrīda Preide šogad izpildīja normatīvu diska mešanā, vēl varētu piedalīties Taiga Kantāne, kurai izpildīti divi B normatīvi diskā un lodē, bet jautājums, vai būs trīs meiteņu kvotas.

- Kad to izzināsiet?

- Cerējām to uzzināt jau maijā, bet informācijas vēl nebija. Pēdējais termiņš ir 1. jūlijs.

- Mūsu paraolimpieši ir ļoti titulēti. Kā viņi sasniedz šos panākumus, ja sakāt, ka valsts atbalsts ir minimāls?

- Ar neatlaidību un cīņassparu. Tie ir entuziasti, kam ir savi mērķi, uz ko viņi ļoti cītīgi iet. Piemēram, ratiņpaukotāja Poļina Rižkova trenējas astoņas reizes nedēļā - paukošanā, trenažieru zālē, baseinā. Rihards Snikus trenējas jāšanā piecreiz nedēļā, vēl papildus trenažieru zālē. Aigars Apinis trenējas visu gadu, un, sākoties sezonai, viņš teju no rīta līdz vakaram sastopams Murjāņu stadionā. Tie ir cilvēki, kas ziedo sevi un neskatās, cik tas maksā.

- Daudziem sabiedrībā ir priekšstats, ka invalīdu sports ir tāds svētdienas sports, ka viņi netrenējas kā citi augstu sasniegumu sportisti.

- Jā, šāds priekšstats ir, bet daudzi to jau mainījuši. Pieļauju, ka arī mūsu sporta funkcionāriem ir šāds uzskats, tādēļ arī mums nav normāla finansējuma.

- Tomēr prēmiju apjoms par medaļām olimpiskajās un paraolimpiskajās spēlēs tika vienādots!

- Jā, tas bija 2012. gadā, kad uz paraolimpiskajām spēlēm atbrauca finanšu ministrs Andris Vilks. Redzēju, kā viņš ar Latvijas karogu rokās lēca augšā, kad Edgars Kļaviņš 100 metros kvalificējās finālam, viņš redzēja visu to atmosfēru, citus sportistus, kā cilvēki cīnās, un, atbraucot atpakaļ, pateica, ka paraolimpieši, lai tur nokļūtu, trenējas tikpat daudz cik olimpieši, un būtu tikai normāli, ja viņiem būtu vienādas prēmijas.

- Banka Citadele atbalsta programmu Latvijas paraolimpiešiem un kustību Tu esi. Tu vari. uzsāka jau 2012. gadā, ne tikai lai atbalstītu sportistus, bet arī lai mainītu sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti. Tā ir mainījusies?

- Sabiedrības attieksme ir mainījusies. Viens rādītājs ir paraolimpiskās sporta dienas, ko organizējam reizi gadā Rīgā. Pirmajā gadā bija pieteikušies 137 dalībnieki, šogad jau teju 500, nākuši klāt jauni sportisti, bērni, jaunieši. Viņu vecāki ļoti daudzi teica paldies, ka ir informācija un šādas aktivitātes. Mainījusies ir arī vecāku attieksme, kuriem ir bērni ar invaliditāti. Daudziem iepriekš likās, ka šādi bērni īpaši nav jārāda sabiedrībai, bija aizspriedumi. Ar šādām sporta dienām parādām, ka neesi tāds vienīgais, ir vēl citi, arī vecāki var savā starpā satikties. Otrs rādītājs - pozitīva attieksme uzrādījās arī mūsu veiktajā jauniešu aptaujā par paraolimpisko sportu, daudzi arī prasīja, kāpēc paraolimpiskās spēles nerāda televīzijā.

- Šogad beidzot rādīs!

- Jā, tur gan nav daudz laika paredzēts, piecas stundas atklāšana un noslēgums, arī sacensību dienasgrāmata. Bet cilvēki, redzot, kas tur notiek, sapratīs, ka tā nav vienkārši rehabilitācija, tas arī varētu mainīt izpratni. Arī akcijas laikā ar Citadeli daudzi iepazina mūsu paraolimpiešus, kamēr iepriekš varbūt vienīgi par Aigaru Apini bija dzirdējuši.

- Kā kopumā ir ar iespējām cilvēkiem ar invaliditāti nodarboties ar sportu? Cik pieejamas ir telpas, aprīkojums, treneri?

- Iespējas ir dažādas. Ir mums draudzīgās pašvaldības, kuras atbalsta invalīdu sportu un domā par pieejamību, iedod sporta zāles par brīvu, kā, piemēram, Jelgavā Zemgales olimpiskais centrs neprasa samaksu par to, ka vieglatlēti izmanto stadionu, arī Garkalnes pašvaldība. Būvējot jaunas sporta būves, normatīvi jau paredz, ka tām jābūt pielāgotām cilvēkiem ar invaliditāti, bet vecajās ēkās ir problēmas trenēties.

- Jums ir informācija par to, cik skolās sporta skolotāji ir ieinteresēti cilvēkus ar invaliditāti nodarbināt atbilsoši viņu iespējām sporta stundās vai ārpusskolas nodarbībās? Vieglāk ir uzrakstīt atbrīvojumu no sporta!

- Diemžēl dominē atbrīvojumi no sporta. Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijas vadītāja, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas docente Aija Kļaviņa, kas mācījusies ASV un zina, kā tas notiek citviet, atzinusi, ka Latvijā ir pārejas posms, kas, cerams, pāries. Ir gan dažas paraugskolas, bet lielākoties bērniem ar invaliditāti, kas mācās kopā ar veselajiem bērniem, sporta nodarbes nav. Pirmkārt, nav skolotāju, kas varētu un gribētu ar viņiem apieties. Mēs ļoti gribam to izmainīt. Aija Kļaviņa arī māca jaunos sporta skolotājus un trenerus un māca viņus arī par to, kā darboties ar bērniem ar invaliditāti. Šīs zināšanas ir jāapgūst sporta pedagogiem, kas strādā ar veselajiem audzēkņiem, jo nevaram atļauties speciāli trenerus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Arī paraolimpiešus trenē treneri, kas trenē arī olimpiešus. Ja cilvēks grib, viņš palasa speciālu literatūru, iepazīstas ar medicīnisko diagnozi un to var izdarīt. Ir cerība, ka pamazām kaut kas mainīsies, jo sporta nodarbības jebkuram cilvēkam palīdz uzturēt vai uzlabot veselību.

- Kādi mērķi mūsu paraolimpiešiem ir Rio?

- Tas jājautā sportistiem, bet no intervijām spriežam, ka Ieva Melle (para loka šaušana) brauc pēc medaļas, Edgars Bergs ir nolēmis revanšēties ķīnietim par zaudējumu lodes grūšanā par 2 cm.

- Un no Aigara Apiņa jau gaida tikai medaļas?

- Aigars ir viens no tiem sportistiem, kuru neviens pasaulē nevar panākt. Un tieši tāpēc, ka viņš labo vienu pasaules rekordu pēc otra, viņa grupai lodi izņēma ārā, un viņš varēs startēt tikai diska mešanā. Normatīvus nelaiž zemāk, vērtē vidējos rezultātus divu gadu laikā pasaulē, Eiropā un paraolimpiskajās spēlēs. Aigara un vēl viena spēcīga sportista rezultātu dēļ viņu grupā normatīvs ir tik augsts, ka vairāk neviens šo kvalifikāciju nevar izpildīt, un tad šo grupu ņem ārā. Paraolimpiskās spēles ir sacensības, kurp brauc paši spēcīgākie no visas pasaules, tur nevar aizbraukt jebkurš! Pat B normatīva izpilde to negarantē. Piemēram, grupā, kurā pasaules vicečempions un Eiropas čempions ir mūsu Dmitrijs Silovs, ir 59 cilvēki, bet olimpisko normatīvu šķēpmešanā var izpildīt četri. Tā kā normatīvu nolaist nevar, attiecīgo sporta klasi ņem ārā, jo ar četriem sportistiem grupā nepietiek. Jau pati tikšana uz paraolimpiskajām spēlēm ir ļoti liels sasniegums. Mums ir meitenes ar B normatīviem, un nezinām, vai viņām iedos kvotu.

- Esam pārāk stipri?

- Mūsu puiši ir vieni no tiem, kuriem citi īsti netiek līdzi. Viņi labo pasaules rekordus, un, kad to izdara, viņi sāk nožēlot. Piemēram, Dmitrijs Silovs pērn Dohā sasniedza personīgo rekordu šķēpmešanā 51 metru, iegūstot 2. vietu pasaules čempionātā, un laboja Eiropas rekordu. Bet nesen sacensībās Murjāņos viņš aizmeta vēl 4 metrus tālāk! Tas nozīmē, ka tas ir jauns rekords, un atkal, rēķinot A normatīvu, tas kādiem pieciem sportistiem jau būs nesasniedzams. No sirds varu teikt, ka mūsu komandā brauc paši stiprākie sportisti. Viduvēji sportisti nevar tikt, ja nu vienīgi ar speciālo uzaicinājumu. Bet neteiktu arī, ka mūsu airētāji nebūtu ļoti spēcīgi. Mehāniskajā airēšanā uz trenažieriem viņi pēdējos 4-5 gadus Eiropas un pasaules čempionātos bijuši pirmajā piecniekā. Maija sākumā, kad bija kvalifikācijas turnīrs uz Rio, viņi ieguva 7. vietu, bet pirmo reizi vispār airēja pa ūdeni ar nomātu laivu. Tagad, kad ieguvām speciālo uzaicinājumu, viņi beidzot sāks trenēties uz ūdens ar laivu, ko nomāsim no igauņiem, jo viņiem ir laiva, bet nav airētāju. Rio gan nāksies airēt ar citu, nomātu laivu, jo igauņu laivu nevarēsim pārkrāsot Latvijas krāsās.