Pie durvīm plāksnīte – «Ēriks Hānbergs un viņa ģimene». Šķiet, tāds nieks vien ir, tomēr raksturo žurnālistu un rakstnieku Ēriku Hānbergu. Viņam patīk radīt omulīgu vidi – ne tikai sev un savējiem, bet lai visi līdzās justos ērti un uzmanības vērti. Viņi visi ir viesmīlīgi – Ēriks, Velga un Tintis Tinte. Melnais Tintis pat pirmoreiz sastaptus ciemiņus vēlīgi vedina uz namatēva darbistabu. Ērika Hānberga sieva Velga smejas – kāds saimnieks, tāds kaķis.
Dāvanā saņem skatu torni
Šomēnes Ērikam Hānbergam ir dzimšanas diena, tāpēc nevar nepajautāt, kāda bijusi līdz šim neprātīgākā dāvana, ko saņēmis. Viņš sāk stāstīt iztālēm. Pedagoģiskā darbā nostrādājis tik, cik melns aiz naga, ir latviešu valodas un literatūras skolotājs, ar diviem diplomiem. Tāpēc mocījusi parāda sajūta, sak, diplomēts pedagogs, bet kāds labums skolas bērniem?
«Būs astotais gads, kopš esmu līdzdarbnieks konkursa «Mūsu mazais pārgājiens» žūrijā, vairākus gadus esmu žūrijas priekšsēdētājs. Kad Imants un Rimants Ziedoņi laida klajā grāmatu «Mežu zemē Latvijā» un to dāvināja skolām, ierosināju padomāt, kāds varētu būt turpinājums. Kopā ar Jāni Birģeli no Zemkopības ministrijas Meža departamenta izdomājām, ka varētu būt ikgadējs konkurss skolu audzēkņiem «Mūsu mazais pārgājiens». Izdevām tāda paša nosaukuma grāmatu, kas ataino konkursa sešu gadu rezultātus, un tas sakrita ar manu 80. jubileju. Grāmatu vērām vaļā Tērvetes dabas parkā. Aizvizināja pie jaunā skatu torņa un simboliski, ar humoru, man to torni uzdāvināja. Kā piederības zīme bija jāiestāda medus koks liepiņa. Iedomājieties, Tērvetes dabas parkā man uzdāvina torni! Un to droši rakstiet -jūtos kā parādnieks un gribu pateikt paldies. Savu paldies daļēji esmu sācis realizēt manuskriptā «Mana Tērvetes ieelpa». Esmu 15 gadus ar dažādiem termiņiem ārstējies Tērvetes sanatorijā kā plaušu slimnieks. Visgarākais bija 10 mēneši. Parks un sanatorija mani izglāba.»
Puikam sava izkapts, grābeklis un lāpsta
Kādu pamatu Ērikam ielika vecāki Irma un Kārlis? Kārtību un principu, ka nevajag visu uzreiz. Mūsu sabiedrība paģēroši grib tūliņ, bet augšupeja notiek pakāpeniski. Kamēr tiksi pie garajām biksēm, jāstaigā īsajās, noteic Hānbergs. Vecāki iemācīja lauku darbu ritmu, prasmi mierīgi padarīt darbu, svinēt svētdienas un izgulēt diendusu. Izņemot dienas, kad siens no mākoņa apakšas jāizrauj, lai nesalīst.
Rakstnieks sapratis: «Jo vairāk gadskārtu ir pagātnē, jo stabilāk apjaušu, ka ārkārtīgi nozīmīga bijusi manis audzināšana bērnībā. Vispirms ir līdzdalība, nemaz nerunājot par tādām principiālām lietām, ka apkārt visam jābūt sakārtotam un vizuāli skaistam.» Puiškāns iesaistīts visos lauku darbos. Mamma un paps rīkojušies gudri, dēlam izgatavojot vecumam un augumam piemērotus darbarīkus. Lāpstu ar īsāku kātu, speciālu izkapti un mazāku grābeklīti. Puika piedalījās visos lauku darbos, kopā ar tēvu pētīja, kā sastellēt sējmašīnu, zāles un labības pļāvēju. Dēlēns skatījās, kā tēvs izjauc tehniku, un darīja to pašu. Vēlāk uzticēts nopietns pienākums - ecēt sējumus.
Kuilīšus rūnot, neģība vis
Hānberga vecākiem bija četru klašu izglītība, toties piemita lauksaimniekošanas gudrība. «Mans tēvs bija pašdarbības veterinārfeldšeris. Kad govis uzpūtās, zināja, kā iedurt sānā, un gāze izšāvās ārā. Kad tēvs kuilīšus rūnīja, man vajadzēja turēt un zīda diegus rivanolā mērcēt.» Dzīvesbiedre pavelk uz zoba: «Tu neģībi?» «Kā par brīnumu - ne,» attrauc Ēriks.
Pašiem sava vannas istaba
Hānbergu saimniecība Birzgales pagastā bija pārtikusi. Galvenie ienākumi - no piena un bekona. Bija divi ābeļdārzi - vecais un jaunais. Raža - tik bagātīga, ka katru rudeni ar trim pajūgiem uz Rīgas centrāltirgu braukuši. Tēvs un māte vienojušies, ka par ienākumiem no ābolu ražas vienu gadu tēvs iegādāsies lauksaimniecības mašīnas, nākamajā - mamma mājas vajadzībām. Piemēram, guļamistabas iekārtu.
Mājā, kurā nebija elektrības, tēvs iekārtojis apkurināmu vannas istabu, ar boileri. Pagājušā gadsimta 30. gados tas bija līdzvērtīgi… pat nezinu, ar ko salīdzināt. Varbūt - brīnumam? Ūdens pumpis bija ierīkots tā, lai zēns bez piepūles varētu uzdzīt ūdeni istabaugšā novietotajā boilerī. Rādītājs istabas galā signalizēja, kad rezervuārs ir pilns.
Tēvs nomira, kad Ēriks mācījās 11. klasē. Kamēr ar zirdziņu aizveda uz slimnīcu, kamēr sameklēja asinis pārliešanai... Par vēlu.
Ēriks jāj teķa mugurā
Tradicionālās ganu gaitas ar agriem rītiem, rasā saslapinātām kājām un tamlīdzīgu lauku «romantiku» Ērikam gājušas secen, jo tēvs lopus ganījis modernāk - aplokos. Vienīgās ganu gaitas sanākušas amizantas.
Puika sadraudzējies ar teķi. Vai arī teķis ar Ēriku. Lopiņš badījis visus, nikns bijis, bet pret zēnu izjutis neizskaidrojamu labvēlību. Ērikam ļāvis uzsēsties mugurā un tikai tad kustējis uz ganībām un no tām. Sugas teķis ticis aizdots uz citām saimniecībām, «lai uzlabotu aitu ganāmpulku», kā delikāti norāda Hānbergs. Viņa onkulis - mammas māsas vīrs - arī uz laiku ticis pie Hānbergu teķa, bet pēc tam cilvēki zirgojušies pa puspagastu. Kad onkulis nesis siena pļāvējam launagu, teķis no mugurpuses bliezis pa krustiem. Paplāte ar maltīti - pa gaisu, pļāvējs - neēdis.
«Bija neērti, ka esmu pārticis»
«Esmu audzis pārticībā. Pat kara laikā, kad dzīvojām pie tēva brāļiem Kurzemē, katru sestdienu baltmaizi cepa. Esmu lutināts ar baltmaizi visus gadus, ieskaitot tos, kad cilvēki badā mira. Kad pirmdienu rītos sabraucām internātā, mani vienīgo apcēla, jo man bija baltmaize. Nebiju tāds, kurš citus neuzcienās, bet viņi no manis izvilināja visu ko,» par skolasbiedru un arī savām ēverģēlībām stāsta Hānbergs.
Viņam piedāvāts iemainīt bloknotu, lai izmānītu no mājām atvesto gardo ēdienu. Teikuši - Ērik, šito piedāvājam tikai tev. Pēcāk atklājies, ka tādu pašu bloknotu var turpat bodē dabūt. Velga iestarpina, ka lādzīgais Ēriks nevarējis vien sagaidīt, kad brauks mājās, jo nedēļas beigās pašam aptrūcies ēdamā. Viss iemainīts, izdalīts vai aizcienāts.
«Brīžiem bija neērti, ka esmu tik pārticis, bet citam nebija ko mugurā un kājās vilkt,» viņš atzīstas. Gadījies, ka Ēriks parādījis, ka nav lētticīgs lāga puika. Kad ar citu klasi sabriedušas antagoniskas attiecības (lasi - kautiņš), cīņubiedrs Ērika vējjakai noplēsis piedurknes. Šis nav palicis parādā un pretiniekam norāvis kalošas. Un sadedzinājis krāsnī.
Šnitīga ģērbšanās
«Jūtos ļoti pagodināts, ka jūs to tā definējat,» Hānbergs atbild uz manu piezīmi par šnitīgo ģērbšanos. Viņš atceras, ka jau zēna gados praķītim nogludinājis un nolocījis apkakli un izskatījies atšķirīgi no vienaudžiem. Rūtainam kreklam nogriezis malu un uztaisījis «šlipsti». Vēlākos gados žaketes nav valkājis. «Pirms daudziem gadiem biju izdomājis īpašu kreklu. Dailes teātra administratore Margaritas kundze iepazīstināja ar Dailes teātra vīriešu ģērbtuves vadītāju, kolosālo meistaru Andreju. Kopš tā laika es izstāstu ideju un viņš uzšuj.»
Tagad Velga esot viņu pieradinājusi pie krekliem tādos toņos, kādiem Ēriks pat virsū neesot skatījies. «Bet lai runā Velga,» viņš mudina. Skaidrs, kāpēc - Velga ir tērpu māksliniece, arī vīriešu apģērbu modelētāja.
Saulainie krekli skapī - rindas kārtībā
Velga runā ar’: «Ērikam ir savs brends, savs pipariņš, bet manā skatījumā viņš ģērbās ļoti klasiski, mazliet konservatīvi. Tagad esmu pamanījusi, ka krekliem tonis ir mainījies. Nevaru teikt, ka Ēriks ir izaudzināts. Ēriks pats ir mainījies. Labprātīgi. Bet man tiešām mute palika vaļā, kad ieraudzīju, kā ļoti kārtīgajam Ērikam skapī sarindoti saulainie krekli. Kādā secībā vilkti, tādā atkal ieņēmuši rindu.»
«Kārtībai jābūt,» noņurd aprunātais. «Man ļoti patīk tie saulainie krekli, bet kāpēc jābūt tikai saulainam? Nav jābūt tikai klasiskam apģērbam, var vairāk ievērot brīvo stilu,» sieva turpina. «Ēriks bija iedomājies, ka viņam nepatīk zilā krāsa. Nezinu, kāpēc. Tagad gan labprāt velk.»
«Pelēkzils,» vīrs viltīgi patur pēdējo vārdu. «Es nekad nebūtu tādu žaketi un kreklu vilcis, bet ja man pienāk klāt un saka: smuki tev, Ērik, izskatās…»
Velga piebilst, ka viņa nav tik pedantiska kā Ēriks, bet abiem patīk kārtība. Nevarot iedomāties, kā var atpūsties nesakārtotā vidē. «Es teiktu delikātāku vārdu - punktuāls,» pielabo dzīvesbiedrs. Ja reiz kas norunāts, tad tā arī būs, otrreiz nav jāpārjautā. «Ērikam var uzticēties,» uzsver Velga. «Par mani teica - pēc Ērika var regulēt pulksteni,» viņš mazliet palepojas un uzteic sievu. «Cerēšanās laikā, kad aizgāju ciemos pie Velgas, uzreiz varēja redzēt, ka nevis tanī dienā ir sakārtots, bet agrāk.» Kā viņš to «atkodis»? Velga čadīgi iemet repliku un sulīgi smejas: «Ja attaisa skapi un viss neuzkrīt virsū.»
Vienu reizi zvērīgi sakliedzis
Hānbergs atzīst, ka ir kompromisa cilvēks un attiecībās vēlas līdzsvaru. Tāpēc vajag tik ilgi runāt un izrunāties, līdz nonāk pie miera jebkurā situācijā. Ar Velgu un draugiem galvenais princips ir visu izrunāt mierīgi un līdz galam.
Grūti iedomāties, ka allaž korektais Ēriks Hānbergs varētu pacelt balsi. Nekā nebija, prot gan. Un atkal stāsts. Lai gan izmācījies Cēsu skolotāju institūtā un Liepājas pedagoģiskajā institūtā, par skolotāju tomēr nav strādājis, jo prakses laikā paškritiski konstatējis, ka neprot savaldīt klasi. Tomēr reiz pārliecinājies, ka kliegšana palīdz.
Liepājas pedagoģiskajā institūtā viņš neilgu laiku mācījis latviešu valodu krievu studentiem. Tas bijis neierasti. Vēl vakar kopā ballējās un dzēra šņabi, bet šodien ballīšu biedrs ir pasniedzējs. Protams, ka studenti Ēriku neklausīja. «Visu mūžu paliks atmiņā, kā izmisumā pēkšņi no krēsla uzlēcu uz galda ar šausmīgi zvērisku bļāvienu «tiho!» (klusu - red.). Visi sēdēja kā sastinguši, bet pēc tam mierīgi turpinājām mācīties.»
Redaktors un viņa biedrs
Varot jau plosīties arī tā, lai viss iet pa gaisu, bet vai vajag? «Kad ar Andri Jakubānu bijām līdzredaktori, tajos astoņos gados bija trīs reizes, kad esmu izdzinis kādu apmeklētāju. Līdz šai dienai atceros ar nožēlu. No vienas puses, cilvēks to ir pelnījis, jo uz redakciju atnācis ar uzmācību un naidīgumu. No otras puses, tā nedrīkst,» avīzē «Neatkarīgā Cīņa» nostrādāto laiku atminas toreizējais redaktora biedrs.
Ekspansīvo Jakubānu gan neesot no kabineta izlicis ne reizi. Kādā tikšanās reizē cilvēki esot tincinājuši, kā divi tik atšķirīga rakstura cilvēki sadzīvo? «Tad Jakubāns teica: tāpēc, ka mēs viens otru neieredzam. Zāle šokēta. Mēs viens otru necentāmies pāraudzināt, pārliecināt gan.»
Kolēģi Jakubānu salīdzinājuši ar slikto policistu, kurš varējis sakliegt uz līdzenas vietas, bet Hānbergu - ar labo, pie kura aiziet, lai dzirdētu labu vārdu. Viņš uz šo provokatīvo piebildi neatbild, iepauzē. Tad seko: «Mēs bijām Andronkuls un Ērikonkuls. Kad Andronkuls kādu atlaida un cilvēks gāja vēlreiz aprunāties, vai patiesi jāiet prom no darba, viņš teica - aizej pie Ērikonkuļa, redzēs, ko viņš teiks.»
Hānbergs atceras, ka lēmumu kļūt par laikraksta «Neatkarīgā Cīņa» redaktora biedru viņš pieņēmis spēji. Kad aizgājis no darba kompartijas centrālkomitejas avīzē «Cīņa», publicists nolēmis mierīgi rakstīt romānu, bet «pārvērtību laiks uzjundīja mūs visus». Visu izšķīrusi nejaušība. Trešā atmoda, Tautas frontes laiks - tolaik Jakubāns kaismīgi aģitējis Preses nama darbiniekus rīkoties aktīvāk, iegājis arī «Cīņas» redakcijā. «Kolektīvs bija pārmaiņu vētrainībā iekšā. Kad viņiem notika kārtējā saruna, laikam tā bija Rita Blaumane, kura Jakubānam teica: ko tu te aģitē, nāc pats par redaktoru. Es todien biju iebraucis no laukiem, un Jakubāns piedāvāja nākt par vietnieku. Teicu, ka par vietnieku neiešu, bet ja var kā citādi nosaukt, labprāt.Jo mēs bijām čomi, kā tu teiksi - Jakubāns ir redaktors, Hānbergs redaktora čoms.» Vietnieks skanētu pārāk oficiāli, Hānbergam gribējies titulu starp draugu un vietnieku, lai viņu nevarētu izkomandēt - dari tā. Diennakts laikā radās amats - redaktora biedrs. Abiem tāds nosaukums iepatikās.
Par dzīves baudām un pērieniem
Lauku ļaudis Hānbergam bijuši tuvāki nekā pilsētnieki - rakstītais un darītais ap laukiem vien griežas. Viņš neapgalvo, ka laukos dzīvojošie ir mīļāki, tikai virpina jaunu pastāstu, kurā iepin vēstījumu par savām dzīves baudām. «Esmu bijis bohēmists. Žurnālistu un pilsētnieku vidū, savas paaudzes vidū, svinējām arī profesionālos svētkus, un tādu bija daudz. Sauksim to par bohēmu, bet man vislabāk svinēt un iedzert paticis lauku sabiedrībā. Varbūt skan pavisam dīvaini, ka man gadu gadiem un joprojām ir vislielākā bauda būt klāt un redzēt cilvēkus un lopiņus lauku mainībā. Tāpēc pirms daudziem gadiem radās mani pirmie stāsti.»
Kad jautāju, vai žurnālista darbā dabūjis trūkties, viņš atzīst, ka, par laimi, esot saudzēts. Turklāt pratis nogludināt asumus, kas netīšām sanākuši pēc dažām lauku reportāžām. Aprakstījis modernas pārmaiņas govju kūtī un slaucēju jeb slaukšanas operatori dēvējis par špidrilku, kam viss savās vietās. Ir kur aci piesiet, un darbu padara. Pēcāk nācies braukt uz Jūdažiem, jo tur slaukšanas operatore atteikusies strādāt. Uz fermu atbraukusi tais laikos ierasta pieredzes apmaiņas delegācija, un kāds no atbraukušajiem bija izlasījis Hānberga aprakstu. Būdams mazliet par daudz iedzēris, delegāts nospriedis, ka aprakstītā špidrilka ir tieši šīs govju kūts darbiniece. Šī savukārt atteikusies slaukt govis, tāpēc raksta autoram bijis jābrauc izskaidroties ar apvainojušos špidrilku.
Gadījies arī tā, ka pēc publikācijas Hānbergs saņēmis pārmetumus, ka aprakstījis, kā caur pirti notiekot kukuļošana. Bet viņš saka: «Saskarsmē un pētot cilvēkus un lopiņus lauku mainībā, gūsti baudu, ko vēlāk var realizēt vai nu stāstā, vai žurnālistikā, lai lasītāji un klausītāji uzzina un par to interesējas. Lai ir piesaiste.»
Pa kaklu dabūjis, kad avīzē «Cīņa» aprakstījis pirmrindnieku, lāga vīru ar aprepējušām kājām, kurš pirmoreiz dzīvē nokļuvis pie pedikīra. Kāds labvēlis rakstīto pārtulkojis un nosūtījis uz Komunistiskās partijas centrālkomiteju. Skat, ko drukā Latvijas komunistu laikrakstā. Pateicoties tam, ka avīzes redaktors Jānis Britāns bija sūdzības adresāta kursabiedrs, Hānbergam nelabvēlīgu seku nebija. Vēl viņš kritis nežēlastībā pirms savas 50. dzimšanas dienas, jo kādam neiepatikusies kopā ar aktieri Edgaru Liepiņu sagatavotā programma - nav ko slavināt nacionālo govju šķirni ‘Latvijas brūnā’. «To iztulkoja kā ideoloģisku pretošanos partijas centrālkomitejas kursam uz lopkopības attīstību un produktivitāti,» toreizējais grēkāzis atreferē. Hānbergam nepiešķīra Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu. Tas pats redaktors Britāns nedēļu pirms tam noteicis, lai nepārdzīvo, jo jubilejā būšot citi apsveikumi. «Es vienmēr esmu domājis, ka varēja būt vēl sliktāk, un tas mani notur līdzsvarā. Pagāja daži gadi, un man piešķīra Nopelniem bagātā žurnālista goda nosaukumu. Tas ir atbilstošāk nekā kultūras darbinieks, jo uzskatu, ka mana galvenā izpausme ir žurnālistika, bet rakstniecība - vaļasprieks.»
Rakstniekam top jauna grāmata
No 2012. gada Dailes teātrī tiek uzvestas pēc Ērika Hānberga darbu motīviem tapušas izrādes. Cilvēkiem patīk. Aizvadītā gada nogalē klajā nākusi viņa jaunākā grāmata «Atgūšana un iegūšana saprātā un neprātā» - par pāreju no sociālisma uz kapitālismu laukos. Kad sarunas karstumā nodēvēju to par pēdējo, Hānbergs palabo - jaunākā. Būs vēl. Top nākamā. «Jā, apzināti dokumentēju savu laiku un joprojām to daru iespēju robežās,» saka viņš pats.
Mūsdienu latviešu literatūru rakstnieks vērtē kā ļoti daudzveidīgu. Viņš atzinīgi izsakās par Ingas Ābeles, Laimas Muktupāvelas (tagad - Kotas - red.) un Armanda Pučes romāniem, Gundegas Repšes impulsēto vēstures romānu sēriju «Mēs. Latvija, XX gadsimts».
Toties par dzeju pārdomas ir kritiskākas. «Dzeja ir aizgājusi savā domāšanā un formas ziņā tik tālu, ka man kā lasītājam jāpiekrīt Velgai - dzeja nesasilda sirdi. Dzejai vairs nav lirisma un sirsnības. Dominē ļoti vienkāršota, pat primitīva dzeja. Jaunie dzejnieki un vidējās paaudzes dzejnieki viens par otru uzraksta slavinošas pārdomas, bet pietrūkst dzejas kopprocesa izvērtējuma. Liela daļa sabiedrības dzejā vairs nav. Pirms daudziem gadiem dzejā tāpat kā teātrī meklējām neatļautības starojumu, un dzeja uzturēja romantismu un kaut ko netveramu. Pa laukiem braucot un esot žūrijās, es jebkurai ģimenei apjautājos par dzeju. Lasa vai nelasa. Skumjākais ir tas, ka daudzi desmiti ģimeņu, arī no mana paziņu loka, sauksim to par dažādu slāņu inteliģenci, ieskaitot literātus, dzeju nelasa.».