Pēdējos gados šlāgermūziķim Gunāram Meijeram nav klājies diez cik spoži veselības jomā – gan paša vainas, gan neparedzētu apstākļu dēļ. Taču nu viņš atkal ir uz kājām. Burtiskā nozīmē.
Pirms kādiem pieciem gadiem Gunārs Meijers (57) uzzināja, ko patiesībā aiz sevis slēpj termins «palikt uz gultas» – viņam uzteica gūža. «Usmas kempinga Zāģkalni īpašnieks ir kora biedrs – kādreiz dziedājām vīru korī Dziedonis, mēs katru gadu braucam pie viņa makšķerēt un sēņot,» atmiņu stāstu iesāk mūziķis. «Pa abiem ar sievu salasījām apmēram 300 baraviku, vēl arī gailenes, bija pilni kādi četri vai pieci kurvji un vēl spainis. Atstiepām to visu līdz mašīnai, liku kurvjus bagāžniekā, un pēkšņi – klikt! – krakšķis gūžas locītavā. Un viss, praktiski vairs nevarēju paiet. Vēl spēju aizbraukt līdz Rīgai, bet tas arī bija viss. Aizgāju pie dakteriem, uztaisīja rentgenu – starp kauliem vairs nebija palicis absolūti nekas.»
Kaite daudziem, rinda – milzīga
Mūziķi bija ķērusi diezgan izplatīta liga, kas skar gūžu: locītavās starp kauliem izzūd šķidrums, tas ir, locītava paliek kā bez eļļas, kauls beržas pret kaulu un drūp. «Šī kaite ir ļoti daudziem, rinda [uz endoprotezēšanu] ir milzīga – daudziem cilvēkiem nepieciešama palīdzība. Es tikpat kā divus gadus biju uz gultas, jo rinda uz operāciju, lai varētu ielikt protēzi, ir piecu līdz septiņu gadu garumā,» šausminās Gunārs. Viņš muzicēšanai gan tāpat ar roku neatmeta – uz skatuves bija redzams ar diviem kruķiem. «Jā, apsēdos uz krēsla, kruķus blakus, sieva iespricēja tramadolu vai citas pretsāpju zāles, un spēlēju. Jādzīvo ir, kaut kas taču jādara, tā nu cīnījos,» atminas mūziķis. Beigu galā viņam gan relatīvi paveicies. «Bija pagājuši pieci gadi kopš brīža, kad es pieteicos rindā [uz operāciju], un mēs vēlreiz aizgājām uz traumatoloģisko institūtu. Atradās redzīgas acis un dzirdīgas ausis – mani aizsūtīja uz ārstu konsiliju. Kad tur ieraudzīja rentgenu, tad saķēra galvas un teica – šis cilvēks taču tūlīt ir jāliek uz galda! Pēc trīs dienām es tur arī biju, un divi brīnišķīgi ķirurgi – Aivars Muste un Valdis Gončars – atdeva man spējas dzīvot un staigāt.»
Jāpiebilst, ka mūziķim gan tāpat jau praktiski bija pienākusi rinda uz valsts apmaksāto plānveida operāciju, taču ar ārstu konsilija lēmumu viņš uz to tika nedaudz agrāk. Tiesa, var vēl agrāk – ja ir nauda, kādi 750–800 eiro. «Ja ir nauda, nav problēmu – aizej un jau trešajā dienā esi uz galda. Bet, ja tās naudas, kā man, nav, tad jāstāv ilgā un garā rindā, pēc tam valsts to kompensē,» zinošs ir Meijers. Pēc viņa stāstītā, tagad viņam gūžā ir aptuveni 35 centimetrus garš stienis, kuram galā ir bļodiņa jeb mākslīgā locītava, kas savienojas ar gūžas locītavu. «Tiesa, tas ir tikai vienā kājā, taču mani uzreiz [pēc operācijas] ierakstīja rindā. Nu pēc operācijas ir pagājuši jau trīs gadi, pēc diviem gadiem jātaisa operācija otrai kājai – iešu otrreiz,» optimistisks ir mūziķis.
Ar optimismu vien nepietiek
Optimisms šādas likstas laikā ir vitāli nepieciešams, taču ar to vien neiztikt – nepieciešams arī kāds palīdzīgs plecs. «Ja man nebūtu tāda sievas kundze kā manējā, kura katru dienu sēdēja pie gultas – gan pirms operācijas, gan pēc tās –, tad es nezinu, kā būtu. Pēc operācijas taču pat pats uz tualeti nevari aiziet, arī apģērbties jāpalīdz, kaut kas jāpadod utt. Man ar savu otro pusi ir paveicies – esmu precējies trešoreiz, bet beidzot man ir paveicies,» vaļsirdīgs ir mūziķis. «Mums pa abiem ir deviņi bērni – viņai trīs, man seši, bet mēs tos bērnus nedalām, kuram kurš, mums ir labas attiecības ar visiem. Esmu viņai pateicīgs par to, ka neesmu nodzēries vai citās dzīves likstās aizgājis postā.» Gultā guļot, esot rakstīti uzmetumi dziesmām vai tekstiem – ar kaut ko sevi jānodarbina, lai galvā nenāktu sliktas domas. «Pats galvenais ir sevi iedvesmot un pateikt, ka – gan jau viss būs labi!»
Alkohols depresiju neārstē
Bet – ja nu ar otru pusi nepaveicas vai arī tās nemaz nav? Ja nu šādos gadījumos vispār nav neviena palīdzīga pleca līdzās? Daudzi sāpes un depresiju slīcina alkoholā. «Man labs draugs un kolēģis ir mūziķis Andris Skuja, kurš ir arī sertificēts astrologs. Mēs ar viņu runājām par alkohola problēmām, jo nav nekāds noslēpums, ka man tās pirms kādiem gadiem sešiem parādījās. Daudzi domā, ka muzikantam tikai vajag iedzert un tikai tad viņš spēlēs un būs lustīgāks. Bet tā nav – jo muzikants vairāk sadzeras, jo sliktāk spēlē,» neslēpj Gunārs. «Parunājot ar Andri, arī pats secināju, ka nelīdzēs nekādas zāles vai dakteri, ja pats negribēsi [atmest]. Kādu gadu nedzēru vispār, bet šobrīd nav problēmu pie pusdienām izdzert mazo alus glāzi, un tas nenozīmē, ka man sāksies tā saucamais zapojs. Es varu jā, bet varu nē un bieži vien es pasaku nē, jo – priekš kam man to vajag! Iesaku visiem, kuri krīt depresijā – alkoholā slīcināt to nav jēgas.».