Ekonomiste Zaiceva: 2016. gada budžets ir sliktāks par iepriekšējiem

2016. gada budžetu, kā parasts, raksturo jauni mesli, jauni ieņēmumu iekasēšanas veidi un paņēmieni. Kā vērtējams šis budžets un to veidojošie parametri, Neatkarīgā nolēma pajautāt ekonomistei-analītiķei Jevgeņijai Zaicevai. Pamatā pievēršoties vispārējai ainavai.

– Žeņa, Vjačeslavs Dombrovskis nesen izteicās, ka Latvijas ekonomika aug. Tātad nākamā gada budžets pildīsies dziedādams. Kas jums uznācis, ka jūs to saucat par «zagļu budžetu»?

– Ekonomika slīd lejup. Tas ir skaidri redzams. Taču nākamā gada budžetā, neraugoties uz kritumu 2015. gadā, ieviests kāpinājums. Kā tā? Ir trīs skaitļi: budžeta plāns, fakts un – pērnais gads (analoģisks periods). Nesen tika sacīts, ka nodokļu iekasēšanas parametri sasnieguši pērnā gada līmeni. Tas ir labi – panākums. Taču neviens nerunā par to, ka nepildās plāns. Notiek acīm redzama manipulācija ar skaitļiem. Jūs plānojāt plus 20%, bet jums ir tikai plus viens procents. Ij tad – tikai salīdzinājumā ar pērno gadu.

Redzot ekonomikas kritumu, it kā pienāktos apstāties un teikt: šādos apstākļos mēs nevaram prognozēt tādu iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu. Piesardzīga prognoze – 2016. gada IKP apjoms jāsamēro ar 2015. gadā gaidāmo IKP apjomu. Taču 2015. gadam apstiprinātā IKP prognoze – 25,365 miljardi eiro. Analīze liecina, ka šā gada IKP apjoms var sasniegt 23,5 miljardus eiro. Tātad neizpilde – gandrīz divi miljardi. Tostarp Finanšu ministrija (FM) IKP prognozi nesamazina, bet palielina – līdz 26,1 miljardam eiro!

Kāpēc? Vai tad tur strādā neprofesionāļi? Nē, viss ir vienkāršāk. Jo lielāks IKP plāns, jo lielāka atļautā budžeta deficīta summa. Mūsu budžets taču jau 25 gadus tiek veidots ar deficītu. Un arī 2016. gadā plānots deficīts 286,35 miljonu eiro apmērā.

FM un tās darbinieki saprot, ka sakāpināto 2016. gada budžeta plānu nebūs iespējams izpildīt, ja nemeklēt jaunus ienākumu avotus. Tāpēc tiek piedāvāts iekasēt jaunus meslus no fiziskām personām un mazā biznesa. Lai arī, ja rīkoties godīgi, tad būtu jāķeras pie valsts budžeta izdevumu samazināšanas. Taču valdība, apzināti paaugstinājusi ienākumu prognozi, plāno izdevumus palielināt…

Salīdzinājumam – 2014. gada budžets bija šizofrēnisks. Tad FM izgudroja jaunus ienākumu veidus, no kuriem jāmaksā nodokļi. Proti – ienākumu, ko izteic neatgrieztā aizņēmumu summa, un ienākumu ar saņemto aizdevumu saistīto nenomaksāto vai pazemināto procentu veidā. Un vienlaikus ieviesa biznesa zaudējumu nodokli 50 eiro apmērā. Tas viss stājās spēkā no 2014. gada 1. janvāra, bet faktiski sāka darboties šogad.

– Tomēr, vai tas dod iemeslu saukt šo budžetu par «zagļu budžetu»?

– Tas ir «zagļu budžets». Tāpēc, ka viss, kas tajā ielikts, pirmkārt, ir vērsts tikai uz to, lai pierādītu Briselei, ka mēs spējam šo budžetu izpildīt. Mums ir svarīgi apliecināt, ka mums būs atļautais deficīta apjoms.

Otrkārt, minimālās algas paaugstināšana palielina darba apmaksu budžeta sektorā par trim miljoniem eiro. Par diviem ar pusi, diviem, komats, sešiem miljoniem pašvaldību sektorā. Privātais sektors neizturēja minimālās algas paaugstinājumu jau šogad.

Tālāk – uzbrauciens mikrouzņēmumiem, kas novedīs ne tikai pie to slēgšanas un bezdarba, bet arī pie ienākumu zaudējuma pašvaldību budžetos. Saskaņā ar FM aprēķiniem – par vairāk nekā diviem miljoniem samazināsies iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasējums. Kompensācijas pašvaldībām nav paredzētas.

Turklāt pašvaldībām tagad uzkrauj bēgļu problēmu. Skolotāju algas paaugstinātas netiek, un pašvaldībām pat aizliegts šim nolūkam piešķirt papildu līdzekļus. Iemesls politisks – lielākās pašvaldības ir politisko pretinieku ziņā.

Toties apgalvojums, ka veselības aizsardzība saņem maz, ir tautas mānīšana. Medicīna saņem pietiekami. Krīzes laikā šajā jomā samazinājumu gandrīz nebija. Šeit jārunā nevis par naudas trūkumu, bet par to, cik analfabētiski un neracionāli tā tiek tērēta.

Kāpēc «zagļu budžets»? Tāpēc, ka tas veidots uz jaunu, tautai uzkrautu nodokļu iekasējumu bāzes, lai segtu valsts struktūru uzturēšanu, lai ierēdņiem joprojām būtu viegli kārtot savas saistības ar zviedru bankām. Tiesa, valsts parāds līdz ar to pieaugs gandrīz par diviem miljardiem – no 8,22 miljardiem šobrīd līdz 10,1 miljardam eiro 2016. gada beigās.

– Bet vai tad nekādi nevar iepriecināt Briseli bez šitādiem trikiem? Piemēram, stabilizējot ekonomiku un ekonomējot cilvēku interesēs.

– De facto mums ir sistēmas strukturālā krīze. Valsts, tās pārvaldes sistēma nedarbojas. Faktiski mēs redzam darbības imitāciju.

Kas notiek? Katru gadu, veidojot budžetu, valdība, FM saskaras ar to, ka ikviena ministrija vēlas kaut mazliet palielināt savus tēriņus. Taču budžeta ienākumu daļa mums nekad (rit divdesmit sestais gads) nav segusi tēriņus. Visu laiku dzīvojam uz deficīta rēķina.

Arī šogad stāvoklis ir tieši tāds pats. Proti – ministrijas grib palielināt tēriņus. Plus – esam dievojušies, ka tēriņus aizsardzībai nodrošināsim 2% no IKP apjomā. Tātad, lai to panāktu, 11% budžeta jāatdod aizsardzībai. IKP mums nav sevišķi liels, un budžeta ienākumu daļa mums ir ļoti maza. Tēriņiem valdības rīcībā ir apmēram 3,5 miljardi eiro. Dabiski, ka šā deķīša nepietiek.

Valdis Dombrovskis krīzes laikā sāka palielināt budžeta ieņēmumu daļu uz ārvalstu finanšu palīdzības rēķina. Zināmā mērā viņš sāka palīdzētājus šmaukt…. Taču budžeta izdevumu daļa 25 gadu laikā ne reizi nav tikusi pārskatīta. Visi tik vien kā likuši tai klāt savu tēriņu ailes. Dabiski, ka arī tagad, kā vienmēr, rodas jautājums: kur ņemt naudu, lai segtu pieaugušos tēriņus?

– Redzēju, ka esat vērtējusi 2016. gada budžetu detalizēti. To visu mēs te publikācijas apjoma dēļ neizrunāsim. Ilustrācijai un, cik iespējams, lakoniski pasakiet savas domas vien par dažām pozīcijām. Piemēram, jūs minējāt minimālo algu. Vai tad slikti, ja tā aug?

– Minimālās algas paaugstināšana (paredzēts pieaugums par 10 eiro – no 360 līdz 370) automātiski palielina darba apmaksu valsts sektorā. Minimālās algas paaugstinājumam 2015. gadā pirmo reizi 20 gadu laikā bija negatīvs efekts. Jo ikviens minimālās algas paaugstinājums tiešā veidā vairo nodokļu ienākumus budžetā. 2015. gadā tā nenotiek. Par to mūs brīdināja pat VID priekšniece Ināra Pētersone. Martā viņa teica, ka minimālās algas palielinājums līdz 360 eiro ir novedis pie darba tirgus izkropļojuma.

Kas notika privātajā sektorā? Cilvēkus sāka nodarbināt nepilnu darba laiku. Viņi saņēma to pašu algu, ko līdz šim, bet oficiāli strādāja mazāk. Atskaitēm. Tieši par to runāja Pētersones kundze. FM nesadzirdēja.

Lai arī ekonomikas lejupslīdes pazīmes parādījās jau 2014. gadā. Tika fiksēts, ka netiek pilnā mērā iekasēts iedzīvotāju ienākuma nodoklis un veikti sociālie maksājumi. Tās ir pazīmes, ka ekonomikas izaugsme apstājusies. Neraugoties uz to, 2015. gada plāns tika sakāpināts. Tas nepildās. Turklāt arī saistībā ar PVN. Un tas jau ir nopietns faktors. Jo PVN veido teju pusi no tiem 3,5 miljardiem, kas ir valdības rīcībā. Tas ir galvenais pamatbudžeta ienākumu avots.

– Man kā dzīvokļu īpašnieku biedrības valdes loceklim nepatīk tas, ka apsaimniekošanas, dzīvokļu maksājumi tiek aplikti ar 21% PVN.

– Tā ir atgriešanās pie nenormālām ekonomiskām attiecībām, kad valsts kauj vistu, kura dēj zelta olas. Ņemot vērā to, ka PVN tiek maksāts nevis no saņemtās naudas, bet pēc rēķinu izrakstīšanas, tas novedīs pie daudzu namu pārvaldītāju bankrota un pie reāla haosa dzīvokļu saimniecības jomā. Zināmā mērā arī šo ideju noteikušas partiju cīņas. Jo lielākās pašvaldības ir oponentu ziņā. Turklāt apsaimniekošanas aplikšana ar PVN samazinās iedzīvotāju patēriņu. Tātad – budžeta ieņēmumus.

– Taču visnesaprotamākās man liekas manipulācijas ar mikrouzņēmumiem…

– Kad es ņēmos ar šo nodokli, uzpeldēja marsieša uzvārds. Einars Repše. Ja palūkoties mūsu neatkarības vēsturē, tad šis marsietis, lai ko par viņu runātu, ir veicis dažus lieliskus, pozitīvus gājienus ekonomikas attīstības un tās atbalsta labā. Viens no tiem – mikrouzņēmumu koncepcija. Viņš radīja konceptu: viens maksājums, viens nodoklis. Sākotnēji ierēdņi iezīmēja 20% likmi. Saeimai debatējot, likme noslīdēja līdz 9%... Galvenā ideja bija: puiši, radīsim kaut ko, lai samazinātu slogu, kas uzlikts sociālajam budžetam, bezdarbnieku kvantumu… Izdarīsim tā, lai cilvēki, kuri nupat kļuvuši bezdarbnieki, veidotu savu biznesu un dotos strādāt ar šiem 9%. Tolaik tas tika īstenots.

Mikrouzņēmums ir ekonomiski izdevīgs tad, ja ir ienākumi un maz izdevumu. Bet šodien apgalvo, ka tas ir slikti, un grib, no vienas puses, pacelt nodokļa likmi, no otras – piespiest maksāt sociālos maksājumus kā parastā uzņēmumā. Plus vēl ieviest ierobežojumus biznesa veidos. Viss kopā tas piebeigs šo nodokļu maksātāju sugu.

Šodien mikrouzņēmumi dod valstij gandrīz 60 miljonu eiro ienākumu vai 3,5% (bez PVN) nodokļu ieņēmumu valsts budžetā. Šajos uzņēmumos strādā gandrīz 90 000 darbinieku. Vai tad tas ir maz? Bet to visu grib pataisīt ekonomiski neizdevīgu, prasti sakot – iznīcināt…

– Kāda tam jēga? Jo vairāk, ja šī ideja tika piedāvāta kā izeja no bezdarba ar peļņu?

– Jēga ļoti vienkārša. Cirst zaru, uz kura sēžam. Aizvērt mikrouzņēmumus. Darbības nozaru liegums (saskaņā ar starptautisko reģistru – 37 no 99) – tas ir solis, kurš nogalina mikrouzņēmumus. Iemesls – finanšu ministrs Jānis Reirs uzskata, ka cilvēki tur saņem ļoti lielas algas. Lai arī maksimālā alga mikrouzņēmumos 2014. gadā bija 720 eiro. Vidējā – 434 eiro. Valsts aparātā vidējā neto alga pēc nodokļu nomaksas bija 634 eiro. Gandrīz par trešo daļu lielāka. Proti – mikrouzņēmumi atpaliek.

Otrs solis – sava veida skaudība, kas izriet no mūsu valdības psiholoģijas. Skauž tas, ka šie ļaudis ir neatkarīgi, maksā mazus nodokļus. Savā ziņā tas ir liekulīgs mēģinājums pateikt, ka viņiem ir zems sociālās aizsardzības slieksnis. Jā, formāli sociālā aizsardzība ir zema. Sociālie nodokļi, ko viņi maksā, ir mazi. Labklājības ministrija uzsver, ka šie nelaimīgie nabadziņi nenopelnīs minimālo pensiju. Taču šis vēstījums: jums jāpiespiež mikrouzņēmumi veikt sociālos maksājumus, lai to darbinieki nākotnē saņemtu pensijas, arī nav pamatots.

Pat ja cilvēks Latvijā 20 gadu saņem 1000 eiro mēnesī un legāli maksā visus nodokļus, arī tad viņa pensija būs maza. Proti – 1996. gadā aizsāktā pensiju reforma paredz, ka ikvienam jārūpējas par savu pensiju pašam. Mums ir ļoti daudz cilvēku, kuriem vispār nav nekādu sociālo maksājumu. Nav tāpēc, ka sociālo maksājumu summa (120 eiro mēnesī, no kuriem 80 tiek pensijai) samērā ar Latvijas ienākumu līmeni ir salīdzinoši augsta. Par to būtu jārunā. Bet viņi grasās piespiest mikrouzņēmumus veikt sociālos maksājumus. Tas nozīmē, ka šis faktors, kurš būs spēkā no 2017. gada, faktiski likvidēs mikrouzņēmuma statusu.

Kur tad paliks liela daļa no tiem 90 000 cilvēkiem? Brīvu darba vietu nav. To radīšana arī ir problemātiska. Tāpēc, ka nepietiek apgrozījuma summas. Nepietiek tirgus.

Tostarp mikrouzņēmuma statuss ir parocīgs. To iespējams attīstīt. Ne velti šajos uzņēmumos sāka ienākt ārzemnieki. Igauņi, lietuvieši,… Taču mēs neprotam skaitīt kapeikas. Mēs nesaprotam to nozīmi.

– Kā tad bez kapeikām, centiem, kapilāriem uzņēmumiem…?

– Tur jau tā lieta, ka mūsu valdošā elite nekādi nespēj saprast, ka mums ir mikroekonomika. Ja teritorijas ziņā mēs esam maza valsts, tad saskaņā ar pārējiem parametriem – mikrovalsts. Bet tas nozīmē pavisam citus spēles noteikumus. Taču mums jau 25 gadus no gada gadā atkārtojas viena un tā pati problēma. Kā tik jāveido budžets, tā parādās mēģinājums saglabāt nozīmību – mēs neesam vienkārši valsts, mēs esam nozīmīga Eiropas valsts. Mēs pieņemam tādus likumus, it kā mums būtu gigantiski miljonu uzņēmumi. Tā ir mūsu slimā patmīla.

Tā noved mūs pie ļoti uzpūsta valsts aparāta. Ja, piemēram, salīdzināt Izglītības ministrijas departamentu un aģentūru nosaukumus, nav nekādas atšķirības. Jājautā, kāpēc? Mums katrā ministrijā ir ap 200 cilvēku, bet vajadzētu būt 30–45. Griesti – 50. Tātad – varētu iegūt un ieekonomēt kādus simts miljonus.

Vēl var noņemt budžeta dotāciju tā sauktajām publiskajām atsvešinātajām personām. Tās izgudroja Dombrovskis, kad veica funkciju auditu, lai apmānītu starptautiskos kreditorus. Daļa aģentūru tika likvidētas kā aģentūras, nosauktas par SIA un ieviests jēdziens – publiskas atsvešinātas personas, kuras saņem naudu no budžeta. Tā varētu iegūt vēl kādus 200 miljonus.

Darba apmaksa valsts sektorā mums ir augstāka nekā privātajā. Pati lielākā atšķirība bija Kalvīša laikā (29%). Tagad tā saskaņā ar CSP datiem ir 10%.

Tātad – jāsamazina valsts tēriņi. To, būdams premjers pirmo reizi, mēģināja darīt Andris Šķēle. Bet, līdzko viņš pavēstīja: kungi, izdevumu daļu mēs šajos gados neesam pārskatījuši ne reizi… pēc mēneša viņu aizgāja. Otro reizi būdams premjers, viņš tādas muļķības vairs nedarīja. Bet Dombrovskis ar savu auditu radīja fikciju. Es izanalizēju Starptautiskajam Valūtas fondam domātos biļetenus. Nekāda samazinājuma nebija. Tagad Laimdota Straujuma paziņojusi, ka grasās pārskatīt izdevumus. Cik ilgi viņa pēc tam noturēsies savā amatā – nav zināms.

– Es tomēr teiktu, ka kopumā kaislības ap 2016. gada budžetu nav ne par matu sakarīgākas par kaislībām, ko radīja pērnā vai šā gada budžeti.

– Nē, šis budžets ir sliktāks par iepriekšējiem. Budžeta ieņēmumi augs. Darba apmaksas pieaugums ir ieplānots. Kas vēl? Izdevumus aizsardzībai palielināsim. Drošība no mūsu agresīvā austrumu kaimiņa – «svēta lieta». Ieplānota parasta pensiju indeksācija un atrasti četri miljoni eiro, lai pārrēķinātu pensiju kapitālu un pensijas tiem, kas aizgāja pensijā 2010. gadā, kad viņu pensiju kapitāls krīzes un deflācijas dēļ tika samazināts.

Taču – aparātu mēs skaitliski nesamazināsim. To skaits, kas saņem naudu no budžeta, paliks iepriekšējais (150 000 vai mazliet vairāk). Atgādināšu, ka, neraugoties uz zemo darba ražīgumu Latvijā, līdz krīzei pieci privātā sektora darbinieki ar budžeta ieņēmumiem baroja vienu. Tagad ar budžeta ieņēmumiem vienu baro četri privātā sektora darbinieki.

Kopumā – nekā tautai, labumi tikai budžetniekiem, kuru skaitu vajag samazināt un kuru tēriņus vajag pakļaut revīzijai. Proti – pārbaudīt un samazināt, panākot atdevi.