Mākslinieks Kao. Migrants pret migrāciju

– Ar politiku. Man šķiet, ļoti maz cilvēku grib runāt ar mani par šo tēmu, jo man par to ir citāda domāšana.

– Tu pats esi imigrants, taču, iespējams, vienīgais imigrants Latvijā, kurš ir pret uzspiestu imigrāciju. Izstāsti – kāpēc.

– Jo mums jāskatās uz realitāti. Latvija ir maza valsts, mums nav tik augsts ekonomikas līmenis. Un es arī redzu, ka latvieši vispār nav gatavi pieņemt imigrantus. Vismaz milzīgos daudzumos. Atceros, ka laikā, kad es te sāku staigāt pa ielām – pa Rīgu vai vienalga pa Ogri –, cilvēki jau skatījās lielām acīm – kas tas tāds. Nesen satiku savu brāli, un viņš atklāja man, ka joprojām jūtot šeit rasismu. Bet es viņam saku godīgi, ka tas nav gluži rasisms. Cilvēkiem vienkārši bail, kad viņi ierauga kaut ko jaunu.

– Bet pretreakcija var tikt vērsta arī pret tiem dažiem, kas šeit jau dzīvo ilgāku laiku.

– Jā. Un, ja viņi būtu aziāti, būtu mazliet savādāk, bet mēs runājam par imigrantiem no Āfrikas. Viņi ir citā krāsā, un mēs arī zinām, ka musulmaņiem ir konflikts ar baltajiem. Katru dienu lasu ziņas un saprotu, ka cilvēki ir ļoti, ļoti pret viņiem. Neviens negribētu, lai viņi paliktu šeit uz ilgu laiku.

– Zini, kas dīvaini? Kad Latvija atguva neatkarību, liela daļa krievu militārpersonu ar visām ģimenēm palika Latvijā. Un latvieši to sagremoja.

– Tas ir diezgan slikti. Ja salīdzinām ar Vjetnamu – dienā, kad vjetnamiešu armija atbrīvoja Saigonu, visi amerikāņi ar ģimenēm bēga projām no Vjetnamas. Ar helikopteriem, lidmašīnām – visos iespējamos veidos. Un arī vēlāk viņi ļoti baidījās no atriebības un diskriminācijas. Kaut kādā veidā tas bija pozitīvi, jo tagad mums nesanāk nekādas politiskas problēmas. Bet jums Latvijā ir divas kopienas – krievs un latvietis –, kuri nevar sadzīvot kopā. Tas ir ļoti grūti. Jo, kad tu dabū neatkarību, tev vajag kaut kādu laiku mierīgi pasēdēt vienam pašam ar sevi, padomāt, ar ko sākt, ko darīt. Bet tagad tas rezultāts ir diezgan bēdīgs. Mēs nezinām, kā tikt galā ar krieviem, bet drīz būs jāuzņem atkal jauni bēgļi un imigranti.

Protams, pasaule attīstās, un tas ir ļoti normāli, ka ir kaut kādi bēgļi vai imigranti – tā ir tā tautu staigāšana. Noteikti, ka nākotnē te būs ne tikai musulmaņi, iespējams, arī būs ķīnieši un citas tautas. Bet jautājums, vai mēs tagad esam tam gatavi. Ko mēs darīsim ar viņiem – vai mēs ļausim viņiem būvēt savus rajonus, kā mēs viņus kontrolēsim, vai viņi klausīs mūsu likumiem.

– Pirmais jautājums, kā aizliegt viņiem pārvietoties, jo viņi jau visi gribēs vispirms uz Rīgu, bet pēc tam uz Berlīni.

– Ar varu nebūs iespējams piespiest. Tāpat kā no Muceniekiem cilvēki bēg. Mēs ņemsim viņus tāpēc, ka Eiropa to grib, bet, vai cilvēki paši te gribēs palikt, tas patiešām ir jautājums.

– Bet šobrīd lielākā daļa nelegālo migrantu, kas šķērso Latvijas robežu, lai tiktu dziļāk Eiropā, nav nekādi sīrieši, nekādi melnie. Viņi ir tavi tautieši. No kā viņi bēg? Vjetnamā nav kara, Vjetnamā nav arī ekonomikas krīzes.

– Jā, Vjetnama no krīzes tika vaļā ļoti ātri. Mums vajadzēja tikai gadu. Vjetnamā iedzīvotāju skaits ir 90 miljonu. Līdz ar to, ja te daži simti nelegāli šķērso robežu, tas nav nekas. Mums jāsaprot, ka 90 miljonu ir ļoti liels skaitlis – ir cilvēki, kam ir slikti, un ne visi no viņiem ir ekonomiskie bēgļi. Daudzi no viņiem tādi, kas Vjetnamā taisījuši kriminālas lietas un bēg prom no atbildības. Vai, piemēram, cilvēkam ir problēmas ar ģimeni – viņš grib sākt jaunu dzīvi, jaunā pasaulē.

– Izstāsti dīvaināko stāstu, ko, strādājot par tulku robežsardzes uzdevumā, esi noklausījies.

– Nu, situācijas tiešām ir ļoti dažādas. Teiksim, viena ģimene – vīrs un sieva – atbrauca uz šejieni un teica, ka viņiem darīja pāri Vjetnamā saistībā ar reliģisku konfliktu. Izrādās, viņi baznīcai rīkoja kaut kādus gājienus, bet nesaskaņoja tos ar valdību, un valdība uzskatīja, ka tie ir nelegāli. Mums ir daudzi cilvēki laukos, kas nezina un nemēģina sakarīgi sarunāties ar valdību. Viņi uzskata, ka drīkst brīvi rīkoties, kā patīk.

– Kur ir galvenā atšķirība starp tevi un tiem vjetnamiešiem, kurus tvarsta robežsardze? Kāpēc tevi jāpatur, bet viņi jāsūta uz mājām? Izglītība?

– Es jau atbraucu uz Latviju 2003. gadā kopā ar tēva ģimeni, un mana pamāte ir latviete. Tā arī bija tā sakarība.

– Bet no cilvēciskā viedokļa, kur ir atšķirība starp jums?

– Arī tas, ka viņiem nav izglītības, un, ja nav izglītības, tad visi viņi ir bezdarbnieki. Pārsvarā viņi var strādāt tikai melnajā tirgū. Daudzi man stāstīja, ko viņi darīja Krievijā. Tas ir tas trakākais – ja kāds grib viņus izmantot un maksāt, lai viņi dara kaut ko sliktu.

– Tu domā – ko noziedzīgu?

– Jā, tas ir ļoti iespējams. Piemēram, nelegāla tabakas tirgošana. Pirms kāda laika daudzi vjetnamiešu imigranti brauca uz Vāciju, un tur bija briesmīga tirgošanās ar tabaku. Ja cilvēkam nav izglītības un viņš nepārzina likumus, ir ļoti grūti viņu kontrolēt. Tas – pirmkārt. Otrkārt, es atceros, cilvēki man nesen vaicāja, kāda te ir vidējā alga. Es pateicu – un viņi brīnās, kā jūs varat izdzīvot. Visi viņi domā, ka atbrauks uz Eiropu un mēnesī varēs pelnīt tūkstoš eiro. Bet pasaki man, kurš tagad tik viegli mēnesī var pelnīt tūkstoš eiro? Tas vienkārši nav iespējams.

Un, treškārt, daudziem viņiem ir ģimene Vjetnamā, kas tagad ir parādā viņu dēļ. Es pats arī reizēm neizturu un pajautāju – tu vispār kādreiz padomā, kas notiek ar tavu sievu, tavu bērnu? Nemaz neceri, ka rītdien iesi strādāt un tev te uzreiz būs nauda, ko sūtīt viņiem.

– Un ko viņš?

– Nu neko. Daudzi jau tikai pēc tam saprot, ka nevar dabūt bēgļa statusu, un beigās saka – man pietrūkst ģimenes, es gribu braukt mājās.

– Viņš aizbrauks mājās un to parādu sāks no nulles atstrādāt.

– Bet vismaz ģimenei būs kaut kāds atbalsts, nevis jāmaksā viņa vietā. Labāk uzreiz atgriezties, nekā vēlāk, jo procenti aug, un tās ir lielas naudas summas.

– Šobrīd visas Eiropas valstis saskaras ar migrantu pieplūdumu. Kā, tavuprāt, tas austrumu gājiens uz Eiropu beigsies?

– Tas ir ļoti, ļoti grūts jautājums. Teikšu tā. Ja es kā ārzemnieks skatos uz Latviju, man patīk Latvija, jo šeit maz cilvēku dzīvo. Bet tas nebūs ilgi, jo daudzi to redz un saprot. Latvijā būs arvien vairāk tautību. Svarīgi tikai tas, ar kādu domu viņi brauc uz šejieni. Vai viņi vēlas attīstīt Latviju, vai vienkārši atrast darbu, vai vēlas izplatīt savu kultūru.

– Islāms Eiropu pārņems?

– Es tomēr domāju, ka ne. Kādreiz mēs domājām, ka kristietība pārņems visu pasauli, bet tas nenotika. Un mēs nevaram zināt, varbūt nākotnē būs pavisam cita reliģija. Es uzskatu, ka reliģija, no kuras iznāk vairāk haosa un problēmu, nevar eksistēt ilgu laiku. Ja salīdzinām ar viduslaikiem, tajā laikā kristietība bija tikpat ietekmīga kā islāms tagad. Bet tagad tieši kristietība ir pilnīgi savādākā situācijā, un, iespējams tā arī notiksies ar islāmu.

– Ko darīt ar robežām? Daļa Eiropas valstu jau taisa tās ciet.

– Es domāju, ka mums arī jātaisa ciet. Vismaz uz vienu diviem gadiem, līdz būsim gatavi. Vispirms vajag izdomāt, ko darīt ar tiem bēgļiem – kur viņi strādās un kā dzīvos. Jo robežsardze mums ir maza. Iedomājies, ja mums kaut kādi tūkstoši iet pāri, mēs nekādā gadījumā tos nevaram kontrolēt. Mēs jau tagad viņus visus nenoķeram!

– Tu pats Latvijā dzīvo jau 12 gadu. Kāpēc tu kā puika piekriti braukt uz Latviju un kāpēc tagad kā pieaudzis cilvēks paliec?

– Tajā laikā jau visi gribēja braukt uz ārzemēm. Es uzskatīju, ka ārzemēs būs labāka izglītība, tāpēc piekritu braukt uz Latviju. Tobrīd nezināju, kā Latvija izskatās, kā cilvēki te dzīvo, uzvedas. Iebraucu un sapratu, ka šeit ir laba vieta. Esmu mākslinieks, un man patīk tāda mierīga vieta, kur varu dzīvot, zīmēt un neviens netraucē. Vjetnamā pirmā lieta, kas man traucē, ir karstums. Karstumā es neko nevaru darīt. Bet ziema Latvijā ir par aukstu. Uzreiz jābrauc mājās. Bet es teikšu tā. Latvija ir maza zeme, bet, ja mēs to mācēsim sakopt, tā būs arī ļoti laba zeme. Mums ir tikai viena problēma – cilvēkiem pietrūkst pašapziņas. Pasaulē ir daudz mazu valstiņu, tāpat kā Latvija, bet tām ļoti labi iet. Uz Japānu tika nomestas atombumbas! Bet kā tā cēlās! Latvija nedabūja atombumbu! Mums plūdu nav, cunami nav, atombumbas nav – nu ļoti laba zeme! Tikai vajag sakopt.

– Tu iepriekš teici, ka ziemā jābrauc mājās. Tad kuras īsti ir tavas mājas?

– Nu tagad ir divas mājas. Taisnība – ir grūti izvēlēties. Tagad es cenšos braukt uz Vjetnamu un palikt ilgāk. Vecāki tagad abi ir Vjetnamā, ar katru gadu kļūst arvien vecāki un vecāki.

– Ja tev šeit Latvijā kādreiz būs bērni, viņi būs vjetnamieši vai latvieši?

– Ja man būs bērni, es ļoti gribētu, lai viņi apgūst divas kultūras. Tas ir ļoti vērtīgi – Austrumu kultūra un Rietumu kultūra. Ja tev ir divas kultūras, tu saproti, cik liela ir pasaule, un tev ir vairāk izvēles.

– Mēs, latvieši, vēsturiski esam viensētnieki. Labs tas kaimiņš, kas nenāk ciemos.

– Bet latvieši aizmirst vienu ļoti svarīgu lietu. Ka mēs vēl joprojām rakstām vēsturi. Mēs vēl joprojām rakstām vēsturi! Nevajag domāt par to, kas bija, bet jādomā par to, kā var būt.

– Es gan gribēju jautāt par latviešu raksturu. Kādi mēs no malas šķietam?

– Latviešu raksturs tagad salīdzinājumā ar laiku pirms desmit gadiem ir pilnībā savādāks. Latvieši vairāk māk pieņemt svešu kultūru – austrumu kafejnīcas, sušī, amerikāņu filmas. Latvieši brauc arī apmaiņas projektos uz ārzemēm – Ķīnu, Japānu, pat uz Vjetnamu reizēm. Un tas ir forši. Cilvēki saprot, ka pasaule ir lielāka.

Bet negatīvais ir tas, ka latvieši ir ļoti kautrīgi. Ļoti radoši, bet ļoti kautrīgi. Un tas traucē. Tu māki kaut ko labi darīt, bet galvā ir doma, ka nevienam to nevajag. Bet patiesībā tā bija arī ar Vjetnamu, kad atguvām neatkarību. Visi domāja, ka Vjetnama ir maziņa, ka mēs esam nekas. Bija jāgaida līdz tam brīdim, kad cilvēki atbrauca no ārzemēm, nogaršoja mūsu ēdienu un pateica – eu, jums taču ir tik garšīgs ēdiens, jums ir tik skaista daba! Ja gribam, lai mums šeit Latvijā viss iet uz augšu, mēs nevaram tikai sēdēt un gaidīt.

– Latvijā oficiāli jūs esat 27 vjetnamieši.

– Tas arī drīz mainīsies. Svētdien mani aicināja uz Iecavu, kur vjetnamiešu kopiena svinēja Mēness svētkus. Tur jau ir vairākas ģimenes.

– Kas ir Mēness svētki?

– Tā ir diena, kad ir pilnmēness. Stāsts ir tāds. Sensenos laikos dzīvoja kāds ļoti labs vīrs. Reiz viņš gāja uz mežu malku cirst un pamanīja tīģerieni pie miruša tīģerēna. Viņa gāja pie kāda liela koka, ņēma tā lapu un tīģerēnu atdzīvināja. Un tas vīrs saprot, ka tas koks ir svēts. Viņš paņēma un pārvietoja to koku sev mājās, lai savai nākamajai sievai izglābtu dzīvību. Pēc kāzām vīrs teica sievai, ka viņa nekad nedrīkst liet netīru ūdeni uz svēto koku, bet sievai uznāca atmiņas zudums, un reiz viņa to izdarīja. Tas koks sāka lidot uz debesīm, bet vīrs ieķērās koka saknēs, un abi aizlidoja uz mēnesi. Un pilnmēness laikā uz mēness var redzēt ēnu, kas izskatās pēc koka, un apakšā sēž vīrs. Viņš ļoti ilgojas pēc savas Zemes, un tradīcija ir tāda, ka Mēness svētkos mēs taisām laternas un dedzinām svecītes, lai tas vīrs var redzēt, ka viņu uz Zemes gaida atpakaļ. Dziedam, taisām Mēness kūku – forši svētki.

– Bet tu esi ieinteresējies arī latviešu mitoloģijā un stāstos. Uzzīmēji komiksu par Lāčplēsi, tagad zīmē otru daļu Kurbadam. Ar ko šie tēli tevi piesaistījuši?

– Es uzskatu, ja latvieši grib reklamēt savu kultūru, tad pirmām kārtām ir vajadzīgs varonis. Kultūras nesējs. Tam jābūt nacionālajam varonim, un Lāčplēsis ir tas īstais.

– Bet tu taču neizdomāji – tagad es latviešu vietā darīšu to, ko viņi paši nedara?

– Nē, man patīk mitoloģija. Vikingi ir jau garlaicīga tēma, bet Lāčplēsis ir kaut kas jauns un eksotisks priekš manis. Notika tas nejauši. Es mācījos rožos (Jaņa Rozentāla mākslas vidusskola), gāju uz bibliotēku un prasīju vismazāko grāmatu obligātajai literatūrai, un man iedeva Lāčplēsi. Pēc tam bija jātaisa diplomdarbs, un izdomāju, ka varētu zīmēt komiksu par Lāčplēsi. Bet tobrīd es neiedomājos, ka tas mani tik daudz ietekmēs. Sāku zīmēt, sapratu, ka cilvēkiem patīk, ieguvu vairāk cieņas no cilvēkiem. Un tagad es uzskatu, ka Lāčplēsis ir mans sargātājs.