Līdz ar prezidentūru Eiropas Savienībā Latvija pārņēmusi nepaveicamu uzdevumu – izstrādāt tādu bioloģiskās lauksaimniecības produktu marķēšanas sistēmu, kurai noticētu ES dalībvalstu iedzīvotāju vairākums
Latvija ir trešā prezidējošā valsts pēc kārtas, kas mokās ap Eiropas Komisijas (EK) izvirzīto uzdevumu. Mēnesi pirms prezidentūras termiņa beigām Latvija zemkopības ministra Jāņa Dūklava personā vēl mēģina glābt, kas glābjams. Proti, mēģina dabūt apliecinājumu, ka Latvija nodos dokumentu (milzīgu dokumentu paketi, kurā preču marķēšanas noteikumi veidotu tikai preču patērētājiem redzamo virskārtu) nākamajai prezidējošajai valstij lielākā gatavības pakāpē, nekā to saņēma. Šī mērķa dēļ šonedēļ Rīgā sapulcējās visu ES dalībvalstu lauksaimniecības ministri. Viņi lēma par tālāko vienošanās mēģinājumu grafiku jūnijā.
Tūlīt pēc ministru apspriedes beigām tās rezultātus atreferēja apspriedes vadītāja godā bijušais J. Dūklavs kopā ar EK lauksaimniecības un lauku attīstības komisāru Filu Hoganu un Eiropas Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komisijas priekšsēdētāju Česlavu Sikerski. F. Hogans pamanījās ne vien pateikt, bet arī parādīt, kāpēc EK vispār ierosinājusi izstrādāt bioloģisko produktu aprites regulu un kāpēc nekas nenotiek tā, kā komisija gribētu.
F. Hogans izcēla bioloģisko lauksaimniecības produktu ražošanas pieaugumu vidēji ES par 9% gadā. Nez vai vēl kāds cits pieauguma rādītājs ES varētu būt tempa ziņā līdzvērtīgs šiem 9%, bet problēma ir tāda, ka patērētāju uzticība bioloģiskās lauksaimniecības zīmoliem dilst vēl straujāk, nekā pieaug ar šiem zīmoliem marķēto preču apjoms. Patērētāji izrādījušies pietiekami apķērīgi, lai sāktu šaubīties, vai vispār iespējams kaut ko saražot atbilstoši bioloģiskās, zaļās un tamlīdzīgi apzīmētas lauksaimniecības jēgai Nīderlandē vai daudzos Vācijas apvidos. Arī Latvijas iedzīvotājiem viegli saprast, ka tas nav iespējams vietās, kur iedzīvotāju blīvums pārsniedz Latvijas rādītāju desmitiem reižu un rūpniecības intensitāte ir simtiem reižu augstāka. Rietumeiropieši to visu saprot pat bez salīdzinājuma ar Latviju. Ja viņi to nesaprot paši, tad viņiem to priekšā pasaka turienes žurnālisti, kuru aktivitāte spilgti izpaudās arī Rīgā. Kāds ārzemju žurnālists ar F. Hogana izjautāšanu par bioloģiskās lauksaimniecības nākotni topošā ES un ASV brīvās tirdzniecības līguma kontekstā nonāca līdz minējumiem par korupciju tādā līmenī, kādu atklāja nupat notikusī Starptautiskās futbola federāciju asociācijas funkcionāru apcietināšana. F. Hogana neizpratni par tādu domu gaitu žurnālists mēģināja kliedēt ar atsauci uz publikāciju angļu avīzē The Guardian, uz ko EK amatpersona reaģēja ar solījumu kādreiz palasīt arī avīzes un sarunas beigu demonstrēšanu ar sava mikrofona atslēgšanu. Tā, lūk, tiek savelts aizvien lielāks savstarpējas neuzticības un apvainojumu blāķis. Nevar vairs atšķetināt, kurā brīdī neuzticība ES un EK liek iedarbināt jebkurus argumentus, lai diskreditētu EK darbošanos bioloģiskās lauksaimniecības nozarē, bet kurā brīdī šī konkrētā darbošanās diskreditē visu EK un ES.
Latvija ļāva Rīgas sarunu dalībniekiem noticēt, ka vismaz šajā zemē bioloģiskā lauksaimniecība nav tikai preču zīme produkcijas cenas uzskrūvēšanai. Pirmdien sabraukušie lauksaimniecības ministri (paši aizņemtākie no viņiem ieradās tikai uz sarunām otrdien) un apmēram 40 ārzemju žurnālisti tika nogādāti Jelgavas novada Valgundes pagastā, kur atrodas bioloģiskā saimniecība ar izsmeļošu nosaukumu Buku audzētava. Tālāk žurnālistu ceļš veda uz saimniecību Krīgeri Auces novada Īles pagastā. Marika un Dzintars Grīslīši tur ne vien iegūst bioloģiskos graudus, bet arī audzē aitas. Tās tagad noteikti gozēsies vairāku valstu avīzēs un TV ekrānos kā uzskatāms apliecinājums bioloģiskās lauksaimniecības iespējamībai vismaz tur, kur augsnes sastāvs un reljefs neļauj sasniegt industriālai graudu audzēšanai atbilstošas ražas. Diemžēl ne šo ražošanu, ne tās augstos standartus nav iespējams pārcelt uz, sacīsim, Vāciju. Tur tas nozīmētu bioloģiskās lauksaimniecības likvidāciju, kam Vācija noteikti nepiekritīs. Rīgas sarunas grozījās ap tādu bioloģiskās pārtikas piesārņojuma līmeņu izvēli, kas būtu pa vidu starp Latvijā un Vācijā reāli iespējamiem piesārņojuma līmeņiem. Nav nekādas atbildes, kam no šādu normu konstruēšanas kļūs labāk vai kas noticēs, ka viņam no tās kļūs labāk.