Gatis Krūmiņš: PSRS Latviju patērēja...

 
©f64

Vēsturnieks, Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš ir paveicis pamatīgu darbu, pētot Latvijas un PSRS savstarpējos norēķinus. Kas tad dzīvoja uz kā rēķina, vai rīkojāmies pareizi, strauji saraujot ekonomiskās saites ar Krieviju, un kādi mīti ir sagrauti – par to šajā sarunā ar Gati Krūmiņu.

– Kādus avotus jūs izmantojāt savā pētniecības darbā?

– Aptuveni pirms 10 gadiem uzsāku PSRS okupācijas perioda ekonomisko un finanšu aspektu pētniecību. Liels bija mans prieks un pārsteigums, kad laika gaitā konstatēju, cik daudzi materiāli ir pieejami mūsu pašu arhīvos. Piemēram, visus finanšu norēķinu dokumentus par Latvijas teritoriju, arī slepeno lietvedību, gatavoja Latvijas PSR Finanšu ministrija un PSRS Valsts bankas Latvijas filiāle. Uz Maskavu sūtīja skrupulozas grāmatvedības atskaites un slepenās lietvedības dokumentus par naudas plūsmām, pat rajonu griezumā. Tādējādi rodas precīza kopaina. Piemēram, atskaite par PSRS militārā budžeta izdevumiem Latvijā: cik daudz ir tērēts Aizsardzības ministrijai, Valsts Drošības komitejai, militārajai infrastruktūrai, militārajām pensijām plus citiem PSRS budžeta izdevumiem.

– Tagad nereti paši no saviem pilsoņiem dzirdam žēlabas, ka esam sagrāvuši Latvijas ekonomiku, jo, lūk, padomju vara taču atstāja mums mantojumā tik daudz rūpnīcu un infrastruktūru, kas bija lietošanas kārtībā. Kāds patiesībā bija atspēriena punkts, no kura varējām atjaunot savu valsti 90. gadu sākumā? Kādus mītus esat atspēkojis, pētot dokumentus?

– Mīts ir tas, ka varējām pārņemt esošo infrastruktūru un turpināt ražošanu patstāvīgi, nesamazinot apjomus. Patiesībā mēs bijām ļoti dziļi integrēti padomju sistēmā, specializējušies ļoti konkrētas produkcijas izgatavošanā, no kuras liels īpatsvars bija domāts PSRS militārajām vajadzībām. Smalkās tehnoloģijas bija domātas padomju militārajam kompleksam. Arī mūsu ražotā ikdienas patēriņa produkcija nebija Rietumu tirgū konkurētspējīga. Tas pats attiecās uz lauksaimniecību, piemēram, liela daļa no mūsu lopbarības bāzes bija no Kanādas importētie graudi. Arī pirmie tā saucamie Breša zemnieki bija izlutināti ar padomju investīcijām, saņemot lētus kredītus, izejvielas un celtniecības materiālus. Un Rietumos neviens ar atplestām rokām negaidīja Latvijas produkciju un nemaz nedomāja tai atvērt savu tirgu. Kā atceras Augstākās padomes deputāts Jānis Dinevičs –

kad 90. gadu sākumā Hamburgas ostas speciālistiem lūdza izpētīt Rīgas ostas nākotnes potenciālu, viņi rekomendējuši atteikties no kravu pārvadāšanas un pārtaisīt to par jahtu un motorlaivu novietni. Šis piemērs parāda tās ilūzijas, kādas bija 80. gadu beigās, cerot, ka nu tik varēsim uz Rietumiem eksportēt savu sviestu un bekonu. Tas viss radīja nākotnes Leiputrijas sajūtu. Skaidrs, ka šī sistēma nevarēja strādāt. Lauksaimniecība tika dotēta, pateicoties PSRS naftas eksportam, desmitiem miljardu dolāru gadā. Piemēram, no kolhoziem un individuālajiem zemniekiem pienu iepirka par 55 kapeikām, bet veikalā litrs maksāja 22 kapeikas. Tāpat bija ar gaļu un citiem lauksaimniecības izstrādājumiem. Iedomājieties, cik milzīga valsts dotācija! Neatkarīgajai Latvijas valstij nebija kur tādu naudu ņemt. Vēl kāda lieta, kuru mentāli un psiholoģiski neparedzējām – mums bija grūti uzsākt sadarbību ar Rietumu sistēmu, jo tā bija pavisam cita komunikācijas vide, cita biznesa, izglītības, valodas un kultūras bāze. Nebijām gatavi tik strauji ielēkt no vienas situācijas otrā. Tas radīja lielu vilšanos.

– Tagad sīkāk par secinājumiem. 90. gadu sākumā Maskava izteica ultimātu: tā neizvedīšot karaspēku no Latvijas, kamēr netikšot atmaksāta nauda par padomju laikā uzceltajiem objektiem. Ik pa brīdim vēl kāds līdzīgi ievaidas Krievijas domē.

– Viens no mītiem, kuru esmu apgāzis, ka pēc kara no PSRS budžeta Latvijas industrializēšanā tikusi ieguldīta milzīga nauda. Proti, ka piecu pēckara gadu laikā Padomju Savienība LPSR investēja divus miljardus rubļu. Tolaik šis mīts tika pieņemts kā neapstrīdams. Patiesībā bija gluži pretēji. Pat pēckara laikā Latvija bija viens no turīgākajiem PSRS reģioniem ar labi nostādītu lauksaimniecību, kura vēl līdz 1949. gadam nebija kolektivizēta. Salīdzinot ar citām republikām, kurām arī bija pāri gājis karš, mums bija darboties spējīga infrastruktūra, stabila ražošana un augstāks dzīves līmenis. Jā, bija izpostīts Ķegums, dažas pilsētas – Rēzekne, Jelgava, Valmiera, bet Rīgā tikpat kā nekas nebija iznīcināts. To visu varēja ātri atjaunot. Pilnīgi loģiski, ka ņēma naudu no mūsu budžeta un ieguldīja tajos PSRS reģionos, kuri bija karā cietuši daudz vairāk. Ilgstoši nauda tika investēta arī Vidusāzijas republikās.

– Bija lieli cilvēkresursu zaudējumi – deportācijas, emigrācija, arī karā kritušie. Trūka darbaspēka. Bet arī to PSRS ātri vien atrisināja...

– Ja 1940. gadā Latvijā bija apmēram 2 miljoni iedzīvotāju, tad 1945. – 1,6 miljoni. Pirmajos pēckara gados ļoti daudz cilvēku ieceļoja no PSRS, kur viņi bija badā un meklēja labākus dzīves apstākļus. Tādējādi arī šo robu iebraucēji aizpildīja ļoti ātri. Daudzi pierobežas reģionu iedzīvotāji bēga no PSRS kolhoziem uz Latviju, lai pieteiktos darbā pie zemniekiem. Šeit vēl lauksaimniecība nebija kolektivizēta. Par augsto dzīves līmeni Latvijā ziņas izplatījās strauji.

– Daudzus gadus Rīga baroja toreizējo Ļeņingradu. Uz turieni sūtīja sviestu un gaļu. Tostarp mums pašiem sviests bija deficīts. Vai Latvija baroja arī kādu PSRS reģionu?

– Nē, pēckara gados lauksaimniecības produkcijas eksports nemaz tik liels nebija, jo Latvijai nācās uzturēt ļoti lielu PSRS armijas kontingentu. Mēs barojām tos cilvēkus, kuri šeit lielā skaitā ieradās, plus vēl armiju. Rīgā taču bija Baltijas kara apgabala centrs. Staļina pēdējos dzīves gados puse no Latvijas un PSRS budžeta kopīgajiem izdevumiem bija novirzīti militārajiem mērķiem. Iedomājieties, tagad mēs debatējam par kaut kādiem diviem procentiem no neatkarīgās Latvijas budžeta, kurus vajadzētu novirzīt savai armijai – bet toreiz tā bija puse! To finansēja no Latvijā ieņemtās naudas – apgrozījuma nodokļa, kas bija jebkurai rūpniecības produkcijai; no lauksaimniecības nodokļa, kas bija ļoti augsts līdz pat 1949. gadam. Visu okupācijas laiku PSRS armijas vajadzības tika nosegtas no Latvijas naudas. To, kas vēl palika pāri, investēja citās PSRS republikās.

– Okupācijas vara taču iedzīvojās arī no naudas maiņas.

– Jā, tas ir vēl viens fenomens, kuru atklāju pirms dažiem gadiem, strādājot Krievijas arhīvos. Runa ir par 1940. gadu, kad Latvija tika okupēta. Toreiz vienu rubli pielīdzināja vienam latam. Pēc tam lata vērtību vēl pazemināja. Patiesībā reālā pirktspēja atšķīrās vismaz 15 reizes, jo aptuveni šādi atšķīrās tirgus cenas Latvijā un Krievijā. Tāpēc nevaram ņemt kā piemēru oficiāli noteikto vērtību, jo PSRS bija pārtikas kartītes un limitēts pārtikas daudzums. Reālā cena ir tā, par kuru var tirgū nopirkt preci. Tāpēc 40. gadā latviešiem radās ilūzijas, ka PSRS ir ārkārtīgi bagāta valsts, bet tiem savukārt šķita, ka Latvijā viss ir 15 reizes lētāk. Krievu militārpersonas un ierēdņi šeit jutās kā miljonāri. Viņi kastēm pirka preces un vagoniem sūtīja uz PSRS. Jau 1941. gada pavasarī Latvijā sāka pietrūkt pārtikas produktu. Faktiski tā bija legāla izlaupīšana. Kad ienāca vācieši, viņi darīja to pašu.

Šis ir klasisks veids, kā rīkojas okupētājvalstis ieņemtajās teritorijās: ievieš neproporcionāli zemu valūtas kursu.

– Naudas reformas notika arī pēc kara.

– 1961. gadā veiktā reforma bija salīdzinoši korekta. Taču pirms tās, 1947. gadā, arī notika naudas maiņa – mazāk zināma, bet izteikti aplaupoša. Kara laikā bija sadrukāts daudz naudas, kurai bija zudusi vērtība. Kas tika izdarīts – bez iepriekšēja brīdinājuma, vienā dienā visai apgrozībā esošajai naudai desmitkārt samazināja vērtību. Naudu, kura bija uz rokas, varēja samainīt pret jaunā parauga rubļiem, taču veikalos cenas palika tādas pašas. Kurss bija 10:1. Visvairāk šī reforma sita pa Baltijas valstīm, jo mums vēl bija zemnieku saimniecības un kaut nedaudzas, bet saglabājušās privātās darbnīcas.

– PSRS ļoti mērķtiecīgi attīstīja Latvijā savu ražošanu, kaut arī izejvielu un cilvēku resursus nācās ievest no citām republikām. Izskaidrojams ir...

– ...tas, ka Latvija uzrādīja vienu no labākajiem finansiālajiem rezultātiem. Jebkura rūpnīca, kuru šeit atvēra, strādāja ļoti efektīvi un ar peļņu. Tāpēc, ja vajadzēja izvēlēties, kur to attīstīt – Krievijā vai Vidusāzijā –, parasti izvēlējās Latviju.

– Jo mums bija cita darba kultūra, ne tik liels korupcijas līmenis un mazāk arī zaga.

– Tieši tā. Arī cilvēki bija izglītotāki.

– Vecais intelektuālais mantojums. Latviešu proletariāts kopš cara laikiem bija visinteliģentākais.

– Ja atskatāmies kaut vai uz 1900. gadu, jau 95% ļaužu Vidzemē prata lasīt. Tas nozīmē, ka cilvēks mācēja izlasīt jebkuru dokumentu, saprata rasējumus un orientējās ražošanas procesā. Jebkas, ko Latvijā sāka darīt, nesa peļņu. Neskatoties uz ražošanas pieaugumu, sociālā situācija tik laba nemaz nebija. Mēs taču atceramies, cik tukši bija veikalu plaukti. Kaut arī Augusta Vosa laikā makroekonomiskie rādītāji sasniedza augstākās pozīcijas, tad, piemēram, Latgale dažos sociālekonomiskajos kritērijos sāka atpalikt pat no Baltkrievijas. Arhīvā atradu pašvaldību dokumentus, kuros ziņots, ka 80. gadu vidū Latgalē dzīvojošie baltkrievu tautības cilvēki arvien lielākā skaitā sāk pārcelties atpakaļ uz savu dzimteni. Bijām nodzīvojušies tiktāl, ka Baltkrievijā dzīves apstākļi šķita pievilcīgāki nekā Latgalē. Kāda jēga no Latvijas lieliskajiem ražošanas indikatoriem, ja tas spainis ir caurs un nauda nemitīgi plūst projām kopīgajā katlā, to pat neredzot? PSRS Latviju patērēja. Jā, cilvēki tika nodarbināti. Varēja lepoties ar lielu ražošanas apjomu, bet kāda bija ekoloģiskā situācija? Reti kurā ražotnē darbojās normālas attīrīšanas iekārtas. Ne velti viena no lielākajām problēmām 80. gados bija sagandētā daba. Tāpat arī lauksaimniecībā – lai dabūtu tās milzīgās ražas, kolhozi nekontrolēti lietoja dažādas ķimikālijas un minerālmēslus. Nedarbojās nekādi standarti, un par ekoprodukciju vispār neviens nerunāja. Ja statistiski saskaitām kopā ciparus, kopaina, protams, ir cita. Taču tā nestāsta par reālo situāciju – kaut vai naudas uzkrājumos. Tiesa, agrāk laucinieki rubļus krāja bundžās, bet ne jau tāpēc, ka labi dzīvoja. Vienkārši nebija kur šo naudu iztērēt. Tai nebija seguma. Līdz ar to tam visam nebija nekādas jēgas. Ko mēs dabūjām? Tikai sagandētu vidi un daudz iebraucēju.

– Vēl kāda smaga problēma, kas nāca reizē ar iebraucējiem – sagandēta demogrāfiskā situācija. Daudzi latviešu pāri tā arī palika ar vienu bērniņu, jo nebija kur dzīvot. Viss dzīvojamais fonds tika galvenokārt iebraucējiem, tai skaitā militārpersonām. Turklāt komunālo maksājumu cenas bija patiešām smieklīgi zemas.

– Tā jau šī sistēma tika būvēta – lai piesaistītu darbaspēku. Kā cēla jaunu rūpnīcu, tā iebraucēji dabūja dzīvokļus. Es to neskaidroju ar tīšu latviešu diskrimināciju, bet ar mērķi maksimāli attīstīt šeit ražošanu. Pēc pirmā industrializācijas viļņa (50. gados) jau bija konkrēts plāns, cik cilvēku ievest Latvijā. Ja vēl latviešu nacionālkomunistu valdīšanas laikā šis process nedaudz apstājās, tad, tiekot pie varas Arvīdam Pelšem un Vosam, sākās otrais migrantu vilnis. Nemitīgi no PSRS vadības nāca idejas par to, ko šeit vajag būvēt. Vienīgi Boriss Pugo sāka pret to iebilst. Viņš saprata, ka ir jau sasniegta kritiskā robeža, un mēģināja atrunāt no ekstensīvās ražošanas Latvijā. Tas bija brīdis, kad sākās kaut neliela pretestība šiem procesiem, jo Vosa laikā šādu debašu nebija. Man šķiet, ka neesam tā pa īstam novērtējuši Pugo lomu, kamēr viņš strādāja Latvijā. Es kā vēsturnieks teikšu, ka tobrīd tā bija drīzāk pozitīva nekā negatīva. Pugo ar Gorbačovu bija tuvi draugi. Kad 1988. gadā Pugo paņēma uz Maskavu, Gorbačovs domāja, ka tas būs cilvēks, kurš atbalstīs viņa reformas. Paradoksāli, bet Pugo bija starp augusta pučistiem. Taču Latvijas periodā šī loma nav tik viennozīmīga. Arī tad, kad sākās pirmās demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa, Pugo savās atskaitēs Maskavai mīkstināja CK darbinieku gatavotos ziņojumus, pats esmu redzējis šos dokumentus. Viņš personīgi ir izsvītrojis tās vietas, kur demonstranti nodēvēti par deklasētiem, fašistiskiem elementiem. Pirms Tautas frontes dibināšanas Maskavā notika 19. partijas konference, kurā Pugo pirmais runāja par republiku suverenitāti un lielāku patstāvību. Vēl viens piemērs. Kad sākās pretalkohola kampaņa, republikām bija jāraksta atskaites. Pugo uzrakstīja, ka Latvijā ar pretalkohola kampaņu veicas ļoti labi, jo alkohola ražošana ir ierobežota. Alkoholu lietojot stipri vien mazāk, un tāpēc ļaudīm parādījies brīvais laiks. Viņi dodoties uz mežu, lasot ogas, gatavojoties ziemai un vārot ievārījumus. Tas esot radījis palielinātu cukura pieprasījumu... Skaidrs, ka iemesls bija cits. Ja nevar nopirkt šņabi veikalā, tad dzen kandžu. Taču Pugo to visu pagrieza savādāk. Tas bija oficiāls dokuments, kuru toreiz saņēma Maskava. Es nezinu, cik nopietni viņš to domāja, bet savā ziņā tā bija ņirgāšanās…

– Pētot laika periodu pirms neatkarības atgūšanas, jums ir radušies secinājumi, kuri ir aktuāli patlaban?

– Redzot situāciju, kāda ir šobrīd, es teikšu: paldies dievam, ka nevilcinājāmies, saraujot politiskās un ekonomiskās saites ar PSRS. Ja būtu palikuši kaut kādā pelēkajā zonā, cerot, ka varēsim vairāk eksportēt savu produkciju kaut vai tam pašam Krievijas militārajam kompleksam – par kādu gan NATO varētu runāt? Mēs esam izdarījuši pareizi. Ekonomiskais labums nevar būt svarīgāks par valsts drošību. Atrašanās Eiropas civilizētajā telpā ir primāra.