Inese Kalvāne: Prioritāte ir cilvēka cienīgs darbs
Saruna ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) direktori Inesi Kalvāni par nodarbinātības tendencēm Latvijā, par iemesliem, kāpēc cilvēki nevar atrast darbu, par iespējām ilgstošiem bezdarbniekiem beidzot izrauties no apburtā loka un atrast cilvēka cienīgu darbu, par ekonomiskās emigrācijas virzienu izmaiņām, par jauniešu iekļaušanos darba tirgū un par to, kas ir kvalitatīva darba vieta.
– Bezdarba problēma joprojām cilvēkus Latvijā uztrauc. Kāda šobrīd ir nodarbinātības aina un kādas iezīmējas tendences?
– Pēc krīzes nodarbinātības rādītāji mūsu valstī uzlabojas. Samazinās bezdarbnieku skaits, un šobrīd reģistrētais bezdarba līmenis valstī ir 9,1% jeb 87,7 tūkstoši reģistrēto bezdarbnieku. Nodarbinātībai Latvijā ir raksturīgas sezonālas svārstības, un esam pārliecināti, ka aprīlī bezdarba līmenis samazināsies. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, pieaudzis bezdarbnieku īpatsvars, kuru bezdarba periods ir mazāks nekā seši mēneši. Tas nozīmē, ka cilvēki maina darbu un būtiski samazinājies (no 40% līdz 31%) ilgstošo (bez darba gadu un ilgāk) bezdarbnieku īpatsvars. Lai arī tas ir ievērojams samazinājums, tomēr arī 31% ir augsts rādītājs, un mums jāstrādā, lai šiem cilvēkiem atrastu vietu darba tirgū.
– Sabiedrībā pastāv viedoklis, ka tagad tie, kas patiešām grib strādāt, darbu var atrast. Cik lielā mērā šie ilgstošie bezdarbnieki patiešām nevar atrast darbu dažādu objektīvu iemeslu dēļ un cik lielā mērā vienkārši negrib strādāt?
– Iemesli, kāpēc cilvēks ilgstoši ir bez darba, ir ļoti dažādi. Mūsu nelielajā valstī ir lielas reģionālas atšķirības. Rīgā bezdarba līmenis ir mazākais valstī un mazākais arī ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars – tikai 16%. Cita situācija ir Latgalē, kur bezdarba līmenis ir augstākais valstī, mazākais brīvo darba vietu skaits un ilgstošo bezdarbnieku ir aptuveni 50%. Iepriekšējos divus gadus veidojām pilotprojektu darbam ar ilgstošiem bezdarbniekiem, cieši sadarbojoties ar pašvaldību sociālajiem darbiniekiem. Noteicām, ka projekta ietvaros 45% no ilgstošajiem bezdarbniekiem ir jābūt tādiem, kuri ir gan NVA bezdarbnieku reģistrā, gan ir sociālā dienesta klienti. Tātad tādi, kuriem atrast darbu ir nopietnas problēmas. Analizējām iemeslus, kāpēc šie cilvēki nestrādā. Viens no populārākajiem darba devēju atteikuma iemesliem bija vecums. Starp ilgstošajiem bezdarbniekiem ap 50% ir vecuma grupā virs 50 gadiem, un daudziem nav profesionālās kvalifikācijas. Starp iemesliem, kāpēc cilvēki ilgstoši nestrādā, ir parādījusies parādu problēma. Cilvēki nesteidzas pieņemt oficiālus darba piedāvājumus, jo saprot, ka pret nopelnīto tiks vērsta parādu piedziņa. Kopā ar pašvaldības darbiniekiem pērn esam rīkojuši piecus pieredzes apmaiņas seminārus un turpināsim darboties šajā virzienā. Ja cilvēkam ir nopietnas problēmas atrast darbu, tad risinājumam un atbalstam ir jābūt kompleksam, tai skaitā palīdzība veselības stāvokļa sakārtošanai un atkarības problēmu novēršanai.
– Kādi ir šā projekta rezultāti?
– Lai novērtētu rezultātus, mēs salīdzinājām ilgstošo bezdarbnieku grupu, kura bija iesaistīta šajā projektā, ar grupu, kas nebija iesaistīta. Rezultātu atšķirība ir skaidri redzama. No ilgstošajiem bezdarbniekiem, kuri nebija projektā, 2014. gadā darbu atrada tikai 15%, bet no projektā iesaistītajiem – 36%. Turpinām īstenot pagaidu darbu programmu, kas labāk pazīstama kā simtlatnieku programma. Tagad gan par darbu šīs programmas ietvaros maksā 150 eiro, un, lai gan tā vairs nav tik plaša kā krīzes laikā, šogad 7000 cilvēkiem būs iespēja tajā piedalīties. Īstenojam arī subsidēto darbu programmu cilvēkiem, kuriem ir objektīvas problēmas darba tirgū. Šī programma ir abpusēji izdevīga, jo darba ņēmējs, kuram citādi būtu grūti konkurēt darba tirgū, beidzot tiek pie darba, bet darba devējam daļa darbaspēka izmaksu tiek subsidētas, kompensējot darbinieka nepietiekamo produktivitāti. Ja darba devējs nodarbina cilvēku ar invaliditāti, tad apmaksājam arī darba vietas pielāgošanu (līdz 711 eiro).
– Kādas ir izmaiņas vakanču struktūrā un skaitā?
– Mēs aicinām darba devējus informēt par brīvajām darba vietām, lai varam tās piedāvāt saviem klientiem. Informāciju par vakancēm saņemam divējādi. Vai nu darba devēji pie mums ir reģistrējušies un vienlaikus lūdz veikt personāla atlasi, vai arī darba devēji mūsu mājaslapā var publicēt savas brīvās darba vietas un uz tām var pieteikties jebkurš, kurš atver šo mājaslapu. Šobrīd varam piedāvāt 9000 brīvu darba vietu. Pārsvarā tās ir zemas un vidējas kvalifikācijas speciālistiem atbilstošas vakances. Brīvo darba vietu klāsts kopš krīzes dziļākā punkta kopumā pamazām pieaug. Pirms diviem gadiem, lai mudinātu darba devējus pieteikt brīvās darba vietas, sākām organizēt darba vietu gadatirgus. Šogad vairs neorganizējām, jo ritenis ir iegriezies un gan darba devējiem, gan meklētājiem šis ceļš kļuvis saprotams.
– Kā šobrīd vērtējama NVA sadarbība ar darba devējiem un kā tā ir attīstījusies?
– NVA rīcībā ir lielākā brīvo darba vietu datu bāze. Darba devēji labprāt izmanto iespēju gan pieteikt vakances, gan lūgt mums organizēt atlases. Proti, uztic mums atlasīt no bezdarbnieku vidus darbiniekus atbilstoši noteiktajām prasībām. Pagājušajā gadā 15 500 brīvām darba vietām mēs organizējām šīs atlases, un 80% gadījumu darba devēji pieņēma darbā mūsu izvēlētos klientus. Cits virziens sadarbībai ar darba devējiem ir darba vietas subsidētajās darba programmās, programmai pirmās pieredzes nodrošināšanai jauniešiem un brīvprātīgo darbam. Šeit parādās grūtības. Darba devējiem nepatīk šo programmu līdzpavadošā birokrātija un papīru kārtošana, bet tā ir prasība no ES naudas apsaimniekotājiem. Tāpat viņiem nepatīk mūsu pārbaudes, lai gan vienīgais, ko mēs pārbaudām, ir – vai projekts notiek faktiski un nauda, ko mēs ieskaitām, tiek izlietota noteiktajam mērķim.
– Pastāv uzskats, ka bezdarba līmeni mums izdevās noturēt kaut kādās saprātīgās robežās, jo daudzi izbrauca darba meklējumos uz ārzemēm. Cik lielā mērā NVA palīdz meklēt darbu ārzemēs?
– NVA ir Eiropas nodarbinātības dienestu EURES tīklojuma sastāvdaļa. Krīzes laikā, kad bija grūtības ar darba vietām, atalgojumu un cilvēki nevarēja nosegt uzņemtās finanšu saistības, gandrīz 100% bijām darbaspēka donora valsts un EURES konsultantu darbs galvenokārt bija informēt par darba un dzīves apstākļiem citās ES valstīs. Tagad situācija ir mainījusies. Šobrīd mēs turpinām sniegt šo informāciju, bet sniedzam arī atbalstu Latvijas darba devējiem, un viņi izmanto EURES vakanču portālu, lai atrastu nodarbinātos darbam Latvijā. 2014. gadā 21 darba devējs bija publicējis 207 vakances, aicinot speciālistus no ES valstīm. Tie, pirmkārt, ir mūsu pašu cilvēki, kuri ir izbraukuši uz ārzemēm, ar labām svešvalodu (īpaši skandināvu valodu) zināšanām darbam zvanu centros, valodu apmācības iestādēs un pārdošanas speciālisti ar ārvalstu agresīvāku mārketinga pieredzi.
– Ko vēlas mūsu darba meklētāji ārzemēs?
– Pērn mēs 11 600 cilvēkiem sniedzām konsultācijas par darba iespējām ārzemēs. Tas ir nedaudz mazāk nekā dažus gadus iepriekš, kad tādu cilvēku bija 12 000 – 13 000. Interese par darbu ārvalstīs saglabājas, bet klienti ne tik daudz interesējas par darba meklēšanu, cik par citiem jautājumiem, kas saistīti ar dzīvi ārvalstīs. Par darba, sadzīves apstākļiem, par nepieciešamajām formalitātēm. Mainījies ir arī interesējošo valstu galvgalis. Kādreiz vislielākā interese bija par Lielbritāniju un Īriju, bet tagad tā ir Vācija, Skandināvijas valstis, arī Lielbritānija. Darba jomas gan nav daudz mainījušās, un tie pārsvarā ir vienkāršie darbi apkalpojošā sfērā un apstrādes rūpniecībā.
– Cik cilvēku ir izbraukuši un atraduši darbu ārzemēs?
– NVA tādu datu nav. Ir CSP dati par emigrāciju kopumā. Mūsu uzdevums ir sniegt informāciju un skaidrot. Mums nav uzskaites, vai pēc konsultācijas par, teiksim, automehāniķa darbu Vācijā viņš ir uz turieni aizbraucis strādāt vai nav.
– Tempus jau jūtat?
– Salīdzinot ar 2009. un 2010. gadu, brauc prom mazāk, bet vecuma grupa ir saglabājusies – tie ir cilvēki spēka gados: 30–34 gadu vecumā. Emigrācijas sakarā bieži runā par smadzeņu aizplūšanu. Ir valstis, uz kurām brauc strādāt zemākas kvalifikācijas darbus – Īrija, Lielbritānija, un ir valstis, uz kurām brauc strādāt atbilstoši savai kvalifikācijai un attiecīgi labāku atalgojumu – Vācija un Skandināvijas valstis. Tas saistīts ar jau esošo kopienu lielumu šajās valstīs, jo cilvēkiem ar zemāku kvalifikāciju ir vieglāk iekārtoties tur, kur priekšā jau ir vairāk tautiešu.
– Kādas vēl inovatīvas metodes izmantojat nodarbinātības problēmu risināšanai?
– Mums ir iespējas mācīties no citu valstu līdzīgiem dienestiem, jo esam vienotā ES tīklā. Reizi pusgadā tiekamies ar šo dienestu vadītājiem un apmaināmies ar informāciju – kā labāk strādāt. Pirms diviem gadiem esam ieviesuši darba meklētāja dienasgrāmatas, kurās cilvēkam ir jāatspoguļo savi darba meklējumi. Mēs apskatāmies, kā šī meklēšana ir notikusi, sazināmies ar darba devējiem, vai meklēšana ir faktiski notikusi vai nē. Klienti šo instrumentu ir pieņēmuši, un tas strādā. Pagājušajā gadā par mērķi izvirzījām, lai katram klientam būtu dzīves gājuma apraksts jeb CV. Kad sākām šo uzdevumu īstenot, tad izrādījās, ka to darba meklētāju skaits, kuriem vispār nebija CV, bija ļoti liels. Bija neizpratne, ko šajā CV rakstīt, jo nekādas pieredzes, ar ko lepoties, bieži vien nav. Taču CV rakstīšana ir savu zināšanu un prasmju revīzija, un, uzliekot uz papīra savu dzīves gājumu, cilvēkiem izdodas atrast dažādas personiskas īpašības; kādas agrākas pieredzes, kas var kalpot kā pluss un tikt izmantots sarunā ar potenciālo darba devēju. Pagājušajā gadā, izmantojot informāciju tehnoloģijas, noprofilējām visus mūsu klientus, testējot par motivāciju, spējām, sadarbības gatavību utt. Atbilstoši rezultātiem dators katram klientam izkalkulē, kādi atbalsta pasākumi ir nepieciešami un kādā secībā tie sniedzami. Šī gada liels uzdevums ir ieviest epakalpojumus. Mums jau ir plašs piedāvājumu klāsts, kuru var saņemt mūsu mājaslapā, bet šā gada otrajā pusē plānojam būtiski paplašināt epakalpojumu klāstu, kas ļaus taupīt gan klientu, gan NVA resursus un laiku. Piedāvāsim dokumentu apmaiņu ar darba devējiem un klientiem elektroniski sniegt par sevi ziņas un elektroniski pieteikties bezdarbnieku statusam.
– Cik izplatīta ir prakse, ka cilvēks reģistrējas par bezdarbnieku un, kamēr saņem bezdarbnieka pabalstu, pilda visas prasības, bet, beidzoties šī pabalsta saņemšanas laikam, zaudē interesi un vairs nenāk uz NVA?
– Tā nenotiek bieži. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, daudziem ir nepieciešams NVA atbalsts darba meklēšanā un viņi to tur atrod. Otrkārt, lai saņemtu materiālo palīdzību no pašvaldības, ir jāreģistrējas kā bezdarbniekam NVA. Krīzes laikā mēs reģistrējām daudzus ilgstošos bezdarbniekus, kuri pirms tam vispār uz NVA nebija gājuši. Krīzes laikā bija reģistrēti 180 000 bezdarbnieku, un tikai 25% no tiem saņēma pabalstu, kas bija ļoti slikts rādītājs, jo cilvēkam nav iztikas līdzekļu, lai atrastu labu darbu. Krīzes laikā bija grūti vispār atrast jebkādu darbu, vēlāk bija grūti atrast labu darbu. Mani iepriecina, ka Eiropā un arī mūsu valstī labklājības ministrs kā prioritāti ir licis iespēju cilvēkiem strādāt cienīgu darbu. Tagad, kad cilvēkiem ir iespējas atrast darbu, viņi to maina, meklējot ko labāku.
– Kā mainījusies bezdarbnieku attieksme pret NVA? Vai ir savstarpēja uzticība?
– Reizi gadā veicam pētījumu, kurā mērām klientu apmierinātību ar NVA darbu. 80% un pat vairāk ir apmierināti ar sniegto pakalpojumu kvalitāti. Darbā ar klientiem vērojama tendence, ka tiem, kuri paši ir konkurētspējīgi darba tirgū, ieinteresētība sadarboties ar NVA ir mazāka, savukārt tiem, kuriem atrast darbu ir grūtāk, ieinteresētība sadarboties ir augstāka un viņi vairāk gaida palīdzību.
– Eiropā liela problēma ir jauniešu bezdarbs.
– Jauniešu īpatsvars reģistrēto bezdarbnieku rindās nav liels – 9%, un pēdējos gados tas samazinās. Latvija ir to valstu vidū, kura īsteno jauniešu garantiju programmu, kura paredzēta, lai katrs jaunietis iegūtu noteiktu profesionālo kvalifikāciju un būtu konkurētspējīgs darba tirgū. Sadarbojamies ar izglītības ministriju, un mūsu uzsvars ir uz pirmās darba pieredzes iegūšanu. Jauniešu interese par šo programmu ir liela. 15 400 jauniešu ir iekļauti apmācības vai darba pieredzes pasākumos šīs programmas ietvaros.
– Kāds ir kopējais noskaņojums darba tirgū?
– Noskaņojumam ir dažādas krāsas. Ir darba meklētāji, kuriem ir pamatotas ambīcijas, runājot par atalgojumu. Ir cilvēki, kuri apzinās savus trūkumus un objektīvi vai subjektīvi pārāk zemu sevi novērtē darba tirgū. Viņi ir ar mieru uz jebkādu darbu. Tie nav tikai ilgstošie bezdarbnieki, nekvalificētie tirdzniecības sfēras darbinieki, bet arī studējošie jaunieši un cilvēki vecumā virs 50 gadiem. Kādas iespējas šiem cilvēkiem ir strādāt cilvēka cienīgu darbu, kur viņi var savienot darbu ar mācībām vai savām veselības problēmām? Diemžēl šādu darbu piedāvājumu nav daudz. Jo cilvēks ir mazāk par sevi pārliecināts, jo vairāk ir gatavs pieņemt jebkādus darba nosacījumus, un tad mēs nevaram runāt par apmierinātu darbinieku. Kvalitatīva darba vieta nav tikai alga un darba apstākļi. Tas ir laimīgs cilvēks darba vietā, tas ir cilvēks, kas darbu var savienot ar ģimenes dzīvi, mācībām un cienīgu pašsajūtu.