Psiholoģijas doktors, psihodiagnostikas speciālists, Krievijas Pedagoģisko un sociālo zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļas absolvents Pāvels TJURINS vairāk nekā desmit gadus vadīja Latvijas Valsts policijas psiholoģisko dienestu. Viņš ir vairāku psiholoģijai veltītu grāmatu autors, bet šogad izdeva sarkastisku, fantasmagorisku, «huligānu psiholoģijai» veltītu romānu LEĢENDA par čurājošo britu. Lasa lekcijas Baltijas psiholoģijas un menedžmenta institūtā. Intervijā profesors pārliecināja Neatkarīgo, ka psihologa darbs ir ļoti nopietns un sarežģīts.
– Kā jūs, Pāvel, tiekat galā ar saviem tituliem?
– Daudz augstāk par saviem tituliem es vērtēju divus savus testus. Dubultā zīmējuma testam Maskavā 2007. gadā tika veltīta vesela grāmata. Pēc tam testu iekļāva Psihodiagnostikas vārdnīcā – rokasgrāmatā, kas iznāk sērijā Psiholoģijas meistari un satur pasaules labākos testus. Projektīvie, zīmējuma testi tiek uzskatīti par virsotni tieši cilvēka personības īpatnību psihodiagnostikas laukā (Roršaha tests, Mahoveras tests...). Minētajā rokasgrāmatā iekļauta vēl viena mana metodika Uzvedības alternatīvas normatīvo un situatīvo prasību apstākļos. Par to, kā cilvēks uzvedīsies, ja, no vienas puses, situācija paģēr viņa dalību, aicina viņu palīgā, taču likums nosaka, ka to nedrīkst vai nevajag darīt. Kā cilvēks izturēsies, pastāvot šādai dubultprasībai? Reālo situāciju vairākums – tās ir tieši dubultprasību situācijas. Dzīve vedina mūs darīt ko vienu, bet likums to neņem vērā un pastāv uz ko citu. Vai cilvēks uzņemsies atbildību par, teiksim, nelikumīgu rīcību?
– Bet tas attiecas arī uz pašiem psihologiem. Vasarā virkne autoritatīvu psihologu bargi vērtēja Saeimā iesniegto Psihologu likuma projektu. Un tika sacīts, ka pat vislabākais likums neatbrīvos psihologu no atbildības par to, kā viņš risina ētiska rakstura dilemmas.
– Protams. Tā ir psihologa dilemma. Risks, ka psihologs pieļaus kļūdu, pastāv vienmēr.
– Mani vēlme ierīkot psihologu karjeras ceļā no viņu izaugsmes viedokļa apšaubāmas barjeras vedina jautāt – vai tad psihologu izglītības līmenis te ir tik zems, ka pēc augstskolas jāpārbauda viņu elementāra profesionāla atbilstība? Vai tas tā ir tikai Latvijā?
– Izcilais XX gadsimta amerikāņu psihologs Gordons Ollports rakstīja: «Ar savu pieticīgo ekipējumu mūsdienu psihologs izskatās kā pašapzinīgs viltvārdis...» Bet, vērtējot personības problēmu kā mākslas vai zinātnes problēmu, viņš teic, ka diženie rakstnieki (Šekspīrs, Servantess, Tolstojs, Cveigs, Prusts, Flobērs...) ir vērošanas giganti, «savukārt psiholoģijā personības problēmu pēta mazi ļaudis, teju vai mušas, kuri rod sev aizstāvību zinātnes ietvaros un vieš tajā savas sīkās banalitātes»... «Tas tiesa, ka salīdzinājumā ar literatūras gigantiem psihologi, kuri nodarbojas ar personības atveidošanu un skaidrošanu, izskatās neauglīgi un dažkārt nedaudz stulbi... Atšķirībā no rakstniekiem psihologs neizmanto faktu paškonfrontācijas metodi. Tā vietā viņš parasti atrod drošu vietu statistiskās korelācijas biezokņos. Aizraušanās ar matemātiku noved pētnieku pie izvairīšanās no sarežģītā, pie standarta uzvedības un domāšanas formām.»
Tālāk Ollports min piemēru, kurā pazīstams angļu antropologs teic, ka, lai arī viņš raksta par mežoņiem, pats tos viņš nekad nav redzējis. Milzīgs skaits profesionālu psihologu nekad nav redzējuši indivīdu, un ar nožēlu jāatzīst, ka daudzi no viņiem cer to nekad neieraudzīt.
Lai arī Ollports šo rakstu sacerēja pirms vairāk nekā pusgadsimta, tas šajā sakarā nebūt nav zaudējis savu vērtību. Gluži otrādi, tā palielinās. Pēdējos gados parādījies daudz grāmatu un rakstu par apziņu, un varētu domāt, ka mēs virzāmies uz priekšu. Taču, palūkojot uzmanīgāk, izrādās, ka vairākumā šo grāmatu vissmagākās apziņas problēmas ir apietas. Jo bieži tajās spriests par to, ko varētu saukt par «vieglām» apziņas problēmām... taču atbildes uz tām nerisina smago problēmu: kāpēc visus šos procesus pavada praksē pieredzētā iekšējā dzīve? Dažkārt šis jautājums tiek pilnībā ignorēts, dažkārt atlikts līdz labākiem laikiem, bet dažkārt deklaratīvi ņemts un pasludināts par atrisinātu... utt. Taču cilvēka personības problēmu milzīgā daudzuma risinājumam tas ir pats galvenais!
– Un, to visu apjautuši, mūsu akadēmiskie prāti secināja, ka psihologus vajag sertificēt. Turklāt neprasot no tiem kādu jaunu kvalitatīvu līmeni. Vai tad nebūtu tomēr perspektīvāk pārtaisīt augstskolas tā, lai diploms rāmī pie sienas būtu kvalitatīva psihologa pakalpojuma garants?
– Ja mūsu tēma ir efektīvu psiholoģijas pakalpojumu nodrošinājums, tad es teikšu, ka zināmā mērā sertifikācija var kalpot kā šķērslis nejēgām. Taču, tiešām, šim jautājumam ir otra puse: kas tad būs sertificētāji? Te man rodas lielas šaubas. Es bažījos par to, ka šajās ekspertu padomēs sēdēs psihologi – činavnieki, kuru ieguldījums psiholoģijas zinātnē ir niecīgs. Ne reizi vien esmu vērojis, kā no ārzemēm uzaicināti, visumā nebūt ne slikti psihologi formālu iemeslu dēļ piekasās to Latvijas kolēģu darbam, kurus zinātnes pasaulē pazīst labāk nekā viņu «eksaminētājus».
Arī, lai celtu izglītības kvalitāti, ir jābūt augstas klases speciālistiem. Labs pasniedzējs ir ārkārtīgi nozīmīgs. Tas jāuzsver vēl un vēl. Varbūt pirmajā, otrajā kursā ir diezgan sniegt vispārēju ievirzi, orientierus psiholoģijā... Bet turpmāk psiholoģijai arvien vairāk un vairāk jāsakļaujas ar filozofiju. Psihologam jābūt filozofējošam psihologam. Tas arī nozīmē visaugstāko pasniegšanas līmeni.
Un, protams, ļoti grūts eksāmens. Katrā kursā. Taču dažkārt no kursa uz kursu pārceļ tāpat vien. Īpaši šī kaite piemeklē privātās augstskolas. Tāpēc, ka tās baidās zaudēt studentus. Reiz, strādādams kādā augstskolā, es kategoriski iebildu pret atļauju kādai studentei aizstāvēt diplomdarbu. Viņas zināšanas bija briesmīgas un diplomdarbs – tīrās šausmas. Bet mani pasauca maliņā un teica: «Viņa taču var iesūdzēt mūs tiesā un pieprasīt atmaksāt mācību naudu. Viņa taču, kad iestājās, maksāja un cerēja, ka mēs viņu apmācīsim. Iznāk, ka neesam viņu apmācījuši.» Es atteicos no dalības komisijā. Bet studente diplomu saņēma. Un tas, protams, nav vienīgais tāds gadījums.
– Ahā, tātad sertifikācija vajadzīga šitādu tipu dēļ. Un viņu ir milzums.
– Principā sertifikācija var ieviest šajā darbības veidā zināmus standartus. Jo augstskolas diploms – tas vēl nav jaunā speciālista kompetences līmeņa rādītājs. Viņa klients taču nevar zināt, vai cilvēks, pie kura viņš nācis, augstskolā mācījās teicami vai knapi tika līdz diplomam. Ārēji divu dažādu absolventu diplomi ne ar ko neatšķiras, bet viņu atsevišķos priekšmetos saņemtās atzīmes klienti nekad neredzēs. Turklāt mani ilgos gados gūtie vērojumi liecina, ka nopietnām mācībām un darbam profesijā ir motivēta ne vairāk kā piektā daļa studentu – psihologu. Četras piektdaļas vēlas tik vien kā saņemt diplomu. Praksē tādi «psihologi» izmanto šablonus, bārsta iezubrītas banalitātes, taču psiholoģiski domāt (vispār – domāt ārpus standarta) nespēj. No tā rodas pastāvīgās shematiskās psihologu atbildes uz klientu jautājumiem. Daudzi tiecas cilvēku standartizēt. Lai arī psiholoģija ir ļoti smaga un sarežģīta lieta. Cilvēkam, kurš konsultē, nav jātēlo, ka viņš palīdz, ja viņš nav spējīgs šo palīdzību sniegt.
– Bet tur jau tas suns, ka ne likumprojektā, ne publiskās tā autoru atklāsmēs es nevaru nolasīt, ka prasības sertifikāta dabūšanai stāv augstāk par šablonu un standartu.
– Piekrītu. Sertifikācijas procedūru izgājušais psihologs varbūt būs spējīgs risināt psiholoģijas standartuzdevumus, sniegt psiholoģisko palīdzību viselementārākā vidusmēra līmenī. Taču sertifikācija ne par naga melnumu nevairos viņa spēju risināt nestandarta psiholoģiskās problēmas, kurām nepieciešama radoša domāšana un spēja patstāvīgi rast personības psiholoģisko problēmu risinājumu. Kā tas, piemēram, bija vajadzīgs darbā ar zem Maxima drupām bojāgājušo tuviniekiem.
Manuprāt, sertifikācijai ir nepieciešami dažādi, elastīgi tās pielietojuma varianti, un tā jāveic šajā zinātnē autoritatīviem cilvēkiem, kuri savos vērtējumos spēj ņemt vērā eksaminējamā radošo potenciālu, nevis rēķinās tikai ar shematiskiem un ļoti bieži sevi sen diskreditējušiem priekšstatiem par cilvēka personību.
– Vai jums ir kādas ne ar sertifikācijas ideju, bet pašu likumprojekta tekstu saistītas piezīmes?
– Pirmās nodaļas piektais pants. Psihologu reģistrs. Nav saprotams, kāpēc starp nepubliskojamām ziņām ir «izglītības iestāde, kurā iegūta psihologa izglītība» un «saņemtās sūdzības par psihologa profesionālo darbību». Kāpēc tas ir slēpjams?
Otrās nodaļas desmitais pants. Teikts, ka Ministru kabinets nosaka «psihologa sertifikācijas pārbaudījuma un psihologa–pārrauga (supervizora) pārbaudījuma norises kārtību un minimālo zināšanu apjomu». Lūk, šis «minimālais zināšanu apjoms» man liekas izteikti formāls. Es definētu citādi: nosaka minimālo (lai arī to grūti noteikt) personisko psiholoģisko sasniegumu līmeni. To, ko tu neesi iezubrījis, bet devis psiholoģijai pats. Jo, ja tu psiholoģijai neko neesi devis, tad tu psiholoģiju nesaproti.
Tomēr atkārtošos – ja psihologs, neraugoties uz augstskolas statusu, kuru tas beidzis, neraugoties uz spožajām atzīmēm, kuras saņēmis, vēlāk psiholoģijā izrādās bezpalīdzīgs un neko nespēj šai zinātnei dot, tad – kādēļ tevi mācīja? Ko tad tu jaunajā psiholoģiskajā objektā – cilvēkā – spēsi saprast? Pēti viņu. Taču – pētīt tu nemāki. Tu spēj tikai zubrīt.
Es uzskatu, ka šī diskusija (gan likumprojektam, gan psiholoģiskajai palīdzībai Maxima traģēdijā pievērstā) ir lietderīga.
– Atcerējos, ka psiholoģija ir jauna zinātne (ar ilgu vēsturi). Un dažkārt liekas, ka līdz ar šīs zinātnes parādīšanos paši sākam psiholoģiski arvien vairāk izlaisties. Līdzīgi kā medicīna šķietami «paņem prom» vajadzību rūpēties par savu veselību.
– Es atceros anekdoti ( starp citu, tā labi sasaucas ar realitāti), ko 1982. gadā, kad mācījos Maskavā, lekcijā stāstīja lieliskais psihologs Vladimirs Zinčenko. Nelielā pilsētā notiek pedagoģijas psiholoģijai veltīta konference. Pēdējā dienā zinātnieki dodas ekskursijā pa pilsētu un apstājas pie kādas mājiņas. Uz soliņa sēž vecenīte. Ekskursijas vadītājs stāsta: viņai pieci bērni, viņa tos audzināja un nolika uz kājām viena pati, tagad viņas bērnus pazīst visā valstī – inženieri, rakstnieki, pētnieki... Zinātnieki apsēž vecenīti: «Kādu audzināšanas metodi jūs lietojāt? Kur jūsu noslēpums?» «Kāda metode, mīļais? Pēckara laiks bija smags, izsalcis laiks, kāda tur metode? Ko tad mēs varējām? Žēlojām viņus. Tikai žēlojām.»
Šajā sakarā pastāstīšu vēl vienu kuriozu gadījumu, kuru kādā savā seminārā stāstīja pazīstamā amerikāņu psiholoģe Virdžīnija Satīra.
Četrdesmit gadu vecumā divas prostitūtas, iekrājušas pietiekami naudiņas, nolēma līdzīgi balerīnām mest mieru amatam un sākt savu biznesu. Neko citu, izņemot to, ko darījušas visu dzīvi, viņas nezināja, tāpēc nosprieda atvērt bordeli. Nopirka trīsstāvu māju, aicināja darbā dāmas. Iesākumā viss bija labi, taču pēc pāris mēnešiem atklājās dīvainas lietas: pirmais stāvs pelna lieliski, otrais – vidēji, trešais – nemaz. Saimnieces šokā – viņām taču likās, ka jāpelna visiem stāviem, jo visos ir pievilcīgas meičas.
Tā nu sēž abas, iedzer kādu malku viskija vai šņabja un lauza galvas par šo mīklu. Tuvumā sēž un viņās ieklausās kāds padzīvojis kungs, kurš ne reizi vien ciemojies abu iestādījumā. Viņš saka: «Meitenes, es pie jums esmu atzīmējies visos stāvos. Un es jums pateikšu, kāpēc vienā stāvā viss labi, otrā – šā tā, trešā – nekā. Saprotiet, pirmajā stāvā strādā bijušās frizieres, pārdevējas u.tml. Tur vienmēr ir brīva un nepiespiesta gaisotne. Pieņemsim, kādam vecim nesanāk. Nu, ja nesanāk, nesanāk. Atnāk šis nākamajā dienā – viņu pakutina, pačamda un... viņam sanāk jau daudz labāk. Visi jūtas svabadi.
Otrajā stāvā darbojas bijušās sociālās darbinieces, psiholoģes un psihoterapeites. Un, ja vīrišķim nesanāk, viņas aizmirst par saviem tiešajiem pienākumiem un sāk pūderēt večiem smadzenes ar to, no kurienes viņiem problēmas, ar nomāktiem bērnības kompleksiem. Dažiem vīriešiem tāds pavērsiens attiecībās ar daiļo dzimumu patīk. Bet ne jau visiem.
Savukārt trešajā stāvā, kur ienākumi pavisam švaki, jūs, vai nu aiz līdzcietības, vai vainas apziņas (skolā uzvedāties slikti) esat savākušas skolotājas bezdarbnieces. Un, ja kādam no vīriešiem nesanāk, šīs ņemas malt: «Lūk, ko, dārgumiņ, tu paliksi te un vingrināsies tik ilgi, kamēr tev sanāks.» No tāda psiholoģiski pedagoģiska treniņa vairākums mūk uz pirmo stāvu.
Virdžīnija Satīra stāstīja šo pamācošo anekdoti nākamajiem psihoterapeitiem, lai tie ieinteresētu uzmanību un saprotošu līdzcietību pret klientiem neaizstātu ar iepriekš sagatavotām shēmām, kuras, piemērotas dzīvai realitātei, izrādās nederīgas.