Rīgas Grebenščikova un Līvānu draudžu garīgais tēvs, Latvijas vecticībnieku Pomoras baznīcas Garīgās komisijas priekšsēdētāja vietnieks Fjodors Behčanovs un Latvijas Vecticībnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Ilarions Ivanovs sarunājas ar Neatkarīgo par Kristus dzimšanu un to, ka arī ticība ir jāapliecina darbībā.
– Latvijā ir septiņdesmit, astoņdesmit tūkstoši vecticībnieku. Es viņus uzskatu par cilvēkiem, kuri apliecina ticības spēku tieši kā kopums. Īpaši laikā, kad Eiropa kristietību un garīgo padara par tirgus preci vai iemeslu spekulācijām ar tā saukto politkorektumu. Šur tur Ziemassvētkus jau aizliedz vai pārdēvē (Wintervall – ziemas pārtraukums u.c.). Vai vecticībniekus šīs «laika vēsmas» ietekmē?
Fjodors Behčanovs: – Diemžēl arī mēs dzīvojam XXI gadsimtā. Vērtības mainās. Pirms simts gadiem vecticībnieki bija stipri savā ticībā. Apmeklēt dievnamu, pildīt Dieva baušļus, sūdzēt, nožēlot grēkus... – tā bija viņu ikdienas dzīves daļa. Bet, kad atnāca padomju laiki, cilvēkus atradināja lūgt Dievu. Tie atsvešinājās no baznīcas. Radās neticībā augusi paaudze.
– Tomēr, vai tā katoļu baznīca vai vecticībnieku lūgšanu nams, tieši Ziemassvētkos un Lieldienās tur vislabāk redzams, ka sava tiesa garīgās, reliģiskās atmiņas ļaudīs ir saglabājusies. Vai arī baznīca Ziemassvētkos tiem ir tikai piedeva pie skraidīšanas pa veikaliem?
F. B.: – Var jau būt, ka daļa cilvēku nāk uz dievnamu tikai intereses pēc. Pastāvēs pusstundiņu un aizies. Lai neatgrieztos. Taču citos kaut kas paliks. Viņi atnāks vēl.
Ilarions Ivanovs: – Patiešām, daļa ļaužu dievnamos ir tikai ziņkārīgie. Taču arī viņi saprot, ka Kristus piedzimšana – tas ir svarīgs reliģisks notikums. Un kaut kas viņu dvēselēs no Ziemassvētku vai Lieldienu dievkalpojuma paliks. Tādēļ nevajag viņus pārlieku tiesāt.
Jā, var teikt, ka pirms kara vecticībnieki te, kā likums, bija vecticībnieki. Proti – cienīja tradīcijas, apmeklēja dievnamu... Šodien vecticībnieks ir tas, kurš tic, kurš saistīts ar baznīcu, seko tradīcijām... Taču tā ir tikai viena vecticībnieku grupa. Ir cita, diemžēl nozīmīga cilvēku grupa, kuri cēlušies no vecticībniekiem, taču tradīcijas, to, ka viņi ir vecticībnieki, tie atceras tikai laiku pa laikam.
Ar vecticībniekiem saistītās statistikas īpatnība ir tā, ka mums atšķirībā no citām konfesijām ir kopienas. Tāpēc, atcerieties, tika oficiāli vēstīts, ka vecticībnieku ir nedaudz vairāk par diviem tūkstošiem. Tāpēc, ka skaitīja tikai kopienu locekļus. Taču tie neaptver pat draudzi. Piederību baznīcai precīzāk būtu fiksēt, skaitot tos, kas vismaz reizi gadā nāk uz grēksūdzi.
F.B.: – Kopienas locekļiem jābūt aktīviem ļaudīm. Mums Līvānu draudzē tādu ir ap divdesmit. Bet to, kas nāk uz grēksūdzi, ap 400. Taču tie arī vēl ne tuvu nav visi vecticībnieki. Trešā, lielākā daļa baznīcā ienāk vien Ziemassvētkos un Lieldienās. Citās dienās – reti. Tā ir visneaktīvākā daļa. Un jāņem vērā, ka daudzi cilvēki šodien nāk uz dievnamu tikai tad, ja viņiem ir kādas grūtības. Dažreiz tie neprot pat krustu pārmest. Materiālais viņiem tomēr ir pirmajā vietā.
– Atbildiet man uz to pašu jautājumu, ar kuru pāvests nesen norūpēja Eiroparlamentu. Kā aizpildīt ideālu, garīgo vakuumu, kas piemeklējis Eiropu?
I. I.: – Droši vien ticīgo kristiešu kļūs arvien mazāk un mazāk. Taču pat tad, ja paliks vien daži, Kungs var glābt to vietu, kur viņi ir. Taču tas nenozīmē, ka cilvēks var atļauties sevi izlaist. Es drīzāk turos pie misionāru principa: glābjoties pats, palīdzi arī citam, palīdzi savam tuvākajam. Acīmredzot tikai caur piepūli, caur darbību (nedomāju, ka kaut kas te labojams ar kādām likumdošanas darbībām... lai gan varbūt...) var atgriezt ļaudis ticībā, pievērst reliģijai. Ja mēs gribam, lai šī pasaule tiek glābta, ja gribam, lai tā pastāv ilgāk, tad arī mums pašiem kaut kas tālab jādara. Mana pozīcija – ir jābūt tieksmei palīdzēt, centieniem mainīt stāvokli. Ciktāl runājam par Eiropu, tad pāvestam, iespējams, redzams labāk. Mums tepat vecticībā jātiek galā.
F. B.: – Lūk, paši Kristus Dzimšanas svētki. Kāda ir to būtība? Dievs piedzima uz šīs zemes. Mēs lasām mūsu Ticības simbolu, un tur teikts: no tēva, kas dzimis pirms visiem laikiem. Uz zemes – no jaunavas. Kā saules stars iet caur stiklu, to nesamaitādams, tā Kristus izgāja caur jaunavu, un viņa palika jaunava. Piedzima Jēzus. Pirms visiem laikiem. Tātad viņš jau bija. Taču bija arī kaut kas, kā dēļ viņš nāca uz zemi un piedzima jaunavai. Proti – iemiesojās mūsu dēļ. Proti – atstāja savas gaišās drānas debesīs un nonāca mūsu grēcīgajā zemē, pieņēma nīcīgo miesu. Lai vienotu mūs ar sevi. Lai atvērtu mums ceļu uz debesīm. Proti – te ir garīga jēga. Nesalīdzināmais, neķermeniskais iemiesojās cilvēkā. Kļuva tāds pats kā mēs, mums līdzīgs. Un vienlaikus ar savu piemēru viņš parādīja mums, kā cilvēkam pienākas dzīvot uz zemes. Cilvēkam jāsavienojas ar Dievu.
Kristus Dzimšanas svētki ir īpašs notikums baznīcas gadā. Šo svētku nozīmību akcentē četrdesmit dienu gavēnis, kuram arī ir garīgs saturs. Tam ir itin kā trīs daļas. Puse gavēņa – līdz svētajam Nikolajam. Šajā laikā tiek svinēti pravieši, kuri pravietoja mesijas atnākšanu. Pēc tam gavēnis kļūst stingrāks. Zivis drīkst ēst vairs ne četras, bet tikai divas dienas nedēļā. Bet pēdējās piecas dienas pirms Ziemassvētkiem ir priekšsvētki. Dievkalpojumos tiek ievēroti īpaši kanoni, dziedājumi. Pirms pašiem svētkiem tiek kalpotas «cara» stundas. «Cara» tāpēc, ka tās apmeklēja cars. Tās ir īpašas un tiek kalpotas savrup no citiem dievkalpojumiem.
– Taču būtībā tā ir traģēdija – piedzimt, lai nomirtu?
F. B.: – Jā, tā tas ir. Taču nomirt, lai caur šo nāvi atklātu mums ceļu uz mūžīgo dzīvi. Uz pestīšanu. Mēs šajā zemē esam ciemos. Mēs nezinām pat savas nāves dienu un stundu. Taču, kad šī diena pienāks, ko mēs iesāksim? Tostarp baznīca visu dzīvi – no piedzimšanas līdz nāvei – gatavo mūs tam, lai mēs pārceltos mūžībā un būtu gatavi to pieņemt. Vai mēs esam tam gatavi šobrīd? Nē, neesam! Tas ir ļoti grūti. Dvēsele aiziet un sastop savā ceļā pie Dieva šķēršļus. Tai jāredz Dievs un jāpaklanās viņam. Bet, lai tiktu līdz Dieva krēslam, dvēselei jāizcieš divdesmit mokas. Tie ir divdesmit grēki. Lielākā daļa no tiem mums piemīt. Mums tie jānožēlo un jāattīra sevi. Tādēļ pastāv grēku nožēlas sakraments, proti – baznīcas sakraments, caur kuru mēs saistāmies ar Dievu un attīrām sevi no grēkiem. Tādā veidā cilvēki tiecas pie savas garīgās sākotnes.
I. I.: – Nesen kādā mūsu televīzijā dzirdēju salīdzinājumu: kristieši dzīvo šodienai, bet, lūk, islāma, radikālā islāma ideja ir: esošā dzīve nekas nav. Taču tas nav tiesa! Ja kristietis ir ticīgs cilvēks, ja viņš seko Kristus mācībām, tad viņš saprot, ka šī dzīve ir pārejoša. Ja kristietis to apzinās, tur to sevī un veido savu ikdienas dzīvi tā, lai mūžīgajā dzīvē rastu mieru, viņš sasniegs šo mērķi.
– Jūs sakāt «ikdienas dzīve». Mana agrā bērnība pagāja starp katoļiem, kuriem tas, ko jūs sakāt, bija harmoniska, ikdienas dzīve. Pēc tam es redzēju galvenokārt nosacītus dažādu konfesiju sektantus, kuriem tas bija pamatā ārišķība un kuri dažbrīd pat fanātiski taisīja no Kristus vai izmantoja viņu kā šova zvaigzni.
I. I.: – Es atceros savus vecākus, savu vecmāmiņu, pats sevi... Visa diena, viss dienas rits bija izkārtots noteiktā veidā. Piecēlies, nomazgājies, noskaitīji lūgšanu, apsēdies pie galda, pārkrustījies... Viss bija saistīts ar reliģisku nosacījumu ievērošanu. Mūsdienu cilvēkam te rodas pārrāvums. Svētdienā viņš ierodas baznīcā, palūdzas, noliek svecīti... Taču viss pārējais viņam – pavisam cita dzīve. Pārrāvums.
F. B.: – Labi, ka viņš vismaz atnāca svētdien uz dievkalpojumu. Vairākums neatnāk. Aizņemti ar zemes lietām, bet Evaņģēlijā teikts: ticība bez darbiem ir mirusi. Daži saka: mēs ticam dvēselē. Un citi, īpaši totalitārās sektas, atkārto aiz tiem. Viņi tic tikai vārdos. Ticības darbus tie nepilda. Bet, ja tu tici, tad tas tev jāapliecina darbos. Ar gavēni, labiem darbiem, lūgšanām...
– Bet, ja tā nav, tad tā arī ir tā atkāpšanās no ticības ikdienas dzīvē, par ko tikko runājām. Bet kā ticības, savas draudzes uzturēšanas dēļ darbojas paši vecticībnieki?
F. B.: – Mūsu ticīgo skaits mūs satrauc mazāk nekā viņu garīgums. Proti – cilvēku attieksme pret ticību. Viņu iekšējā garīgā dzīve. XXI gadsimts atšķiras no visiem iepriekšējiem. Agrāk cilvēki turēja sevi daudz stingrāk. Agrāk pastāvēja tāds jēdziens kā «mūku kārta».
Mums Kazahstānas austrumos, Riderā, bija klosteris. Tur nomira mūsu pēdējā mūķene. Viņa pie mums atnāca no pareizticības. Un atveda līdzi 15 radiniekus. Pameta vīru un devās mūku kārtā. Kas ir mūki laicīgiem ļaudīm? Mūsu vidē teic: mūki – gaisma laicīgiem, eņģeļi – gaisma mūkiem. Tāpēc viņi ir mums piemērs. Jo veltījuši savu dzīvi Dievam. Mums tas tā nav.
I. I.: – Ir taču mēru un svaru etaloni. Mums, vecticībniekiem, tāds etalons būtu mūks. Labi būtu, ja kāds rastu sevī garīgu spēku šādai misijai. Dažas praktiskas iniciatīvas šajā virzienā īstenojam. Uz Jēkabpils un Preiļu rajonu robežas ir Ezermuižas kopienas dievnama paliekas. Pastāv iecere to atjaunot. Un varbūt atradīsies cilvēki, kuri veltīs sevi mūku kārtai. Tas būtu ļoti svarīgi.
Ko vēl piebilst? Manuprāt, ikviens garīgais tēvs katrā draudzē tiecas dievkalpojumā sniegt cilvēkiem ticības, dievbijības vēsti. Mums ir Jauno vecticībnieku brālība. Ir garīgā skola. Tā līdzējusi pacelt garīgo tēvu institūtu. Ir svētdienas skolas. Daļa no tiem, kas šajās skolās mācījušies, paliek klērā un turpina kalpot, bet daļa aiziet pasaulē un varbūt pat sarauj saites ar baznīcu. Taču man šķiet, ka četrdesmit, četrdesmit piecu gadu vecumā šie cilvēki noteikti atgriezīsies lūgšanu namos, baznīcā. Turklāt ne tik vien kā draudzes locekļi vai ienācēji. Viņi var atgriezties kā ķesteri, kā aktīvi kopienas locekļi. Darbs nebūs bijis velts.
Droši vien ir vēl citi darbības virzieni, kas līdzētu saglabāt, atjaunot ticību. Bet to, kas būs turpmāk, mums zināt nav lemts.
– Tieši vecticībnieku tekstos esmu sastapis vārdus «tautas kristietība». Tur bija teikts, ka laicīgie rituāli labi sadzīvo, teiksim, ar Ziemassvētku reliģisko jēgu. Jūs arī liksiet galdā trīspadsmit ēdienus (sarkans borščs, putra (кутья), prjaņiki...)?
F. B.: – Laicīgos svētkus aizsāk baznīcas svētki. Un turpinās līdz Zvaigznes dienai (святки – Ziemassvētku laiks – V.A.). Tās ir īpašas dienas. Gan strādāt nedrīkst, gan aizlūgt par mirušiem (izņemot četrdesmitās dienas aizlūgumus). Pagānu Romā ļaudis šajā laikā dziedāja pie ārdurvīm dziesmas un saņēma dāvanas. Mums tas ir saglabājies citā, garīgā formā. Mēs ejam pa mājām un dzīvokļiem, slavēdami Kristu. Kas vēlas, aicina mūs, iededz sveces, un mēs dziedam, slavēdami Jēzu. Pēc tam saimnieces lūdz pie galda. Protams, uz tā ir tradicionālie Ziemassvētku ēdieni. Gavēnis taču ir beidzies.
I. I.: – Interesanti, ka visu gadu trešdienas un piektdienas ir gavēņa dienas, bet te – visa nedēļa bez gavēņa.
F. B.: – Pēdējā gavēņa diena – Ziemassvētku vakars (сочельник). Proti – līdz pirmajai zvaigznei ēst nedrīkst. Betlēmes zvaigzne – Ziemassvētku galvenais simbols. Atceros, kā pat mazi bērni gāja skatīties, gaidīja, kad parādīsies zvaigzne. Tikai tad drīkstēja ēst gavēņa ēdienu. Bet Zvaigznes dienas priekšvakars (cочельник крещенский) – stingrs gavēnis.
– Jau desmit vai vairāk reižu vara atteikusi pareizticīgajiem Ziemassvētku brīvdienu. Es uzskatu, ka pie tik liela pareizticīgo skaita tā ir tumsonīga politiska spekulācija citu krievi nāk! spekulāciju virknē.
F. B.: – Pasaulē ir divi kalendāri – juliāņu un gregoriāņu. Mēs un vēl dažas baznīcas turamies pie vecā stila.
I. I.: – Pirmām kārtām tie, protams, ir reliģiski svētki. Tādēļ nav saprotams, kāpēc arī šajā gadījumā politiķu attieksme ir: «Nekādas piekāpšanās!» Pie kā tas ved? Pie neizpratnes, pie īgnuma, pie atsvešināšanās... Tas slikti ietekmē mūsu sabiedrības stāvokli. Es domāju, ka vecticībnieki svinēs Ziemassvētkus arī bez sarkana datuma oficiālajā kalendārā.
– Bet Jaungads? Vai Salatētis un Sniegbaltīte nav jūsu draudzē?
F. B.: – Jaungads – tie ir laicīgi svētki. Mēs visi tos ļoti mīlam. Taču ar baznīcu tiem nav nekāda sakara. Mums jaunais gads sākas 1. septembrī. Bet senajiem kristiešiem tas sākās 1. martā. Un, starp citu, no marta tiek skaitīti visi mūsu svētki. Tostarp – pashālijas. Gan mūsu, gan visās pareizticīgo konfesijās.
– Tomēr, lai arī 2015. gads atnācis, tā teikt, laicīgā garā, sakiet, ko jūs no tā gaidāt?
F. B.: – Gribētos, lai šajā 2015. gadā pasaulē saglabājas garīgās, tikumiskās vērtības. Lai šīs garīgās, baznīcas vērtības ne tik vien kā saglabājas esošajā līmenī, bet arī vairojas. Lai cilvēki biežāk nāk uz dievnamiem, lai neaizmirst ticību, lai ievēro baznīcas kanonus un netur materiālo augstāk par garīgo. Tas, šķiet, ir pats galvenais.