Sīkpartiju optimisms apskaužams

Ideālisti, politikas Doni Kihoti vai mazie meža dīvainīši. Šādi mēdz dēvēt to sīkpartiju pārstāvjus, kas katrās vēlēšanās piesaka savus sarakstus un cer, ka tie beidzot kļūs vēlētāju ievēroti un, iespējams, pat ievēlēti. Šoruden gaidāmajās Saeimas vēlēšanās pieteikušās trīs izteiktas šīs nišas pārstāves, kuru līderi uzskata, ka cīņa par elektorāta uzticību ir ilgtermiņa projekts.

Starp vēlēšanām pieteiktajiem 13 sarakstiem īpaši izceļas Suverenitāte, Izaugsme un Brīvība. Brīvs no naida, bailēm un dusmām. Šīs partijas sociālajās aptaujās pat netiek pieminētas, jo to atpazīstamība un iespējas tikt ievēlētām Saeimā ir mazākas par 0,5 procentiem nepieciešamo piecu procentu vietā.

Padoties negrasās

Tomēr Brīvībai šīs būs jau otrās parlamenta vēlēšanas (2011. gadā tā guva 0,22% atbalstu), un tās līderis Anrijs Aumalis uzskata, ka par savu pārliecību ir jācīnās, pakāpeniski kuplinot savu atbalstītāju skaitu. Partijā pirms saraksta iesniegšanas Centrālajā vēlēšanu komisijā diskusijas par to, vai ir vērts atkal startēt vēlēšanās, protams, bijušas, taču ideāli ņēmuši virsroku pār pragmatismu.

«To varētu saukt par pilsonisko apziņu. Ja kaut kas nepatīk, tad nevajag par to runāt tikai virtuvē, ir jāmēģina kaut ko darīt, runāt ar cilvēkiem. Mēs cenšamies darīt lietas citādāk, bez lieliem budžetiem un sponsoriem, kas, iespējams, prasa kaut kādus pakalpojumus. Mēs diskutējām, vai piedalīties vēlēšanās, bet sapratām, ka atteikties un kaut ko nedarīt ir vieglākais ceļš,» saka partijas valdes līdzpriekšsēdētājs Anrijs Aumalis.

Viņa vadītais 18 cilvēku pārstāvētais saraksts cita starpā sola, ka «uzlabos» iekšlietu struktūru atalgojumu, ieviesīs kriminālatbildību par amatpersonu «bez/darbību» un izvērtēs privatizācijas norises likumību.

Smagsvariem nepievienosies

Arī 39 deputātu kandidātu pārstāvētajai Izaugsmei šīs nav pirmās vēlēšanas. Aizvadītajā gadā tā piedalījās pašvaldību vēlēšanās un pat izcīnīja vienu vietu Madonas novada pašvaldībā, kurā, saskaņā ar partijas valdes priekšsēdētāja Andra Skrides teikto, tautas pārstāvis jau guvis vēlētāju atzinību un plašu atpazīstamību.

Līdzīgi Brīvības pārstāvim arī A. Skride lepojas, ka viņa vadītajai partijai nav iespējams pārmest necaurskatāmus vai aizdomīgus finanšu avotus, bet partija ir dibināta, apvienojot augstāko izglītību ieguvušus cilvēkus, kuriem nav svarīga politiskā karjera, bet sirds deg par valstij nozīmīgiem jautājumiem.

«Mums ir jauni cilvēki, kuriem nav slēptas aizmugures, nav mistisku finansējumu. Mēs vēlamies pamazām veidot centrisku partiju, un galvenais priekšnoteikums ir, lai mūsu rindās nebūtu politisko staigātāju. Mūsu mērķis nav milzīgs vietu skaits Saeimā, bet mēs pamazām ar savu darbību pierādīsim, ka spējam darīt,» saka A. Skride, kas sola, ka, gūstot aizvien plašāku vēlētāju atbalstu, partija neļausies kārdinājumam pievienoties kādam lielākam un vairāk pieredzējušam politiskajam spēkam.

Izaugsme savā 4000 zīmju programmā sola, ka paaugstinās algas medicīnas un sociālajiem darbiniekiem, vienlaikus palielinot valsts apmaksāto medicīnisko pakalpojumu apjomu. Īpaši tīkams vēlētājiem varētu būt Izaugsmes solījums beidzot ieviest progresīvo ienākumu nodokli – lai bagātie maksā vairāk.

Īstenā opozīcija

Otrais raunds cīņā par vēlētāju sirdīm būs arī 43 kandidātu pārstāvētajai Suverenitātei. Pavasarī tā ne pārāk veiksmīgi piedalījās Eiropas Parlamenta vēlēšanās (0,13%), taču rudens mačiem partija atrotīšot piedurknes un pat cerot uz ievērojamu vēlētāju atbalsta pieaugumu.

«Eiropas Parlamenta vēlēšanās mums nebija nekādas kampaņas, nebija naudas, bet nebija arī uzdevuma gūt augstu atbalstu, svarīga bija pieredzes gūšana. Tagad mums būs gan pārmaiņa, gan viss pārējais,» saka partijas priekšsēdētājs Andžejs Zdanovičs.

Suverenitāte esot arī vienīgā patiesā opozīcijas partija, jo visas pārējās par tādām tikai izliekoties, arī Saskaņas centrs. «Tās partijas bieži ir valdošo partiju satelīti. Opozīcijas Latvijā praktiski nav, arī Saskaņas centrs ir Vienotības dvīņubrāļi, tas jau kopš komjaunatnes laikiem ir viens kantoris, daži ir pat kļuvuši par radiniekiem,» politsituāciju īsi komentē A. Zdanovičs, piebilstot, ka Suverenitātei vienīgajai ir smalki izstrādāta ideoloģija.

Tās iedvesmoti Suverenitātes biedri ievēlēšanas gadījumā sola pārskatīt Latvijas dalības Eiropas Savienībā lietderību, ierobežot bankas, izvēršot valsts dalību banku biznesā, un atjaunot nacionālo valūtu. Partija, kurai ir ārkārtīgi mazas izredzes iegūt pat vēlētāju procenta atbalstu, vēlētos arī atcelt 5% barjeru, kas liedz Saeimā nokļūt sīkpartijām.

Palielināt minimumu?

Neraugoties uz pārāk optimistisku vidējā vēlētāja vērtējumu un realitātei, visticamāk, neatbilstošām ambīcijām, arī šādām partijām ir vieta demokrātiskā valstī. Protams. Vēlēšanas ir laiks, kad par sevi var atgādināt ikviens, kuram pietiek laika un enerģijas. Var tikai diskutēt par nepieciešamo biedru skaita minimumu, lai reģistrētu partiju, kas Latvijā šobrīd ir 200, bet Igaunijā tūkstotis.

«Vēlēšanas kā iespēja atgādināt par sevi tiek izmantotas visā pasaulē, kad visādi mazie meža dīvaiņi piedalās tajās, lai kāds viņus pamanītu,» saka politologs Ivars Ījabs. Viņš arī uzskata, ka vismaz dažos gadījumos sīkpartiju dibinātāji cer, ka ar laiku gūs pietiekami lielu vēlētāju atbalstu, lai tos pamanītu varas partijas, kas neitralizējot potenciālos konkurentus uzaicinās pievienoties. «Šāds veiksmes stāsts ir Visu Latvijai!, kuru pie sevis pieaicināja Tēvzemei un Brīvībai/LNNK,» atgādina politologs.

Lielākā problēma ar šādām sīkpartijām ir tā, ka katrās vēlēšanās tās piesaista astoņus līdz desmit procentus balsu, kuras, negūstot pārstāvniecību parlamentā, praktiski tiek «izmestas miskastē». Taču demokrātija paģēr, ka šādai iespējai ir jābūt, bet, tautas varas dogmu rāmjos turoties, šo parādību varētu apkarot vien ar partijas dibināšanai nepieciešamā biedru skaita palielināšanu.