Kilbloka: Daudzas skolas mācību līdzekļu pavairošanai iekārto nelielas "tipogrāfijas"
Strauji tuvojas 1. septembris, un nevar saprast, kas nepieciešams bērniem skolai. Iespējams, par to, ka dārgas skolēnu darba burtnīcas jāpērk vecākiem pašiem, tradicionāli tiks lamāta izdevniecība Zvaigzne ABC un grāmatnīcas.
Par digitālās ēras nākšanu un grāmatu pastāvēšanu, par autortiesību zagšanu un citām aktualitātēm intervija ar apgāda Zvaigzne ABC valdes priekšsēdētāju Viju Kilbloku.
– Kā gatavojaties jaunajam mācību gadam?
– Šis gads ir tāds pavisam dīvains. Nupat lasīju grāmatnīcu vadītāju atskaites, kur viņi raksta, kāda ir bijusi nedēļa, un viņi raksta, ka cilvēki nākot, gribot kaut ko iegādāties skolai, bet nezinot, ko.
Vecāki nesaprot, vai ir jāpērk zīmēšanas papīrs, vai vajag burtnīcas un pildspalvas. Arī skolās joprojām nav skaidrs, kas vecākiem jāpērk un kas nē. To sola pateikt septembra sākumā.
Šogad arī tie, kas tirgo kancelejas preces, saka, ka nezina, kāds būs pieprasījums, ka nekādu uzkrājumu nav un, iespējams, ka preces pietrūks. Mēs arī nezinām, ko vajadzēs un cik vajadzēs.
Vispār nav skaidrs, kas notiks ar Latvijas grāmatnīcām, jo pagājušā gada skaitļi rāda, ka liela daļa grāmatnīcu ir strādājušas ar zaudējumiem. Kā būs šogad? Skolas gada sākums visā pasaulē grāmatniekiem ir tāds kā atspēriens, arī grāmatnīcām kā tāds atveldzēšanās brīdis pēc sausuma perioda.
Vēl pagājušajā rudenī sākās uzbrukums izdevējiem, tika apgalvots, ka mācību grāmatas kā tādas ir pagātne, ka jau no šā gada 1. septembra visi mācību materiāli būs digitāli un par brīvu. Izglītības ministrs to vairākkārt paziņoja plašsaziņas līdzekļos, radot neskaidrību un apjukumu, kurš valda vēl joprojām.
– Par to ir parūpējies nu jau bijušais izglītības ministrs?
– Tas ir Roberts Ķīlis, kurš pateica, ka grāmatas ir atmirusi lieta un, ja skolotājs ir radošs, var radīt vajadzīgos materiālus pats. Rezultāts ir tāds, ka izdevniecībām ir grūti prognozēt, ko skolām vajadzēs. Mēs visi vairāk tā kā gaidām un vērojam. Citās valstīs, piemēram, Igaunijā un Lietuvā, izdevējs jau martā skaidri zina, ko skolas ir izvēlējušās, un skolas ir veikušas pasūtījumus. Jo skolām ir zināms un garantēts finansējuma apjoms. Jau maijā izdevniecības pasūtīto nogādā skolām.
Latvijā ir pagājis pavasaris, vasara, ir zināms, ka valsts finansējums ir piešķirts, šogad tas ir lielāks – seši lati uz bērnu, savukārt pašvaldību iespējas mācību līdzekļu finansēšanai ir ļoti dažādas. Zinām arī, ka daudzas skolas ir paredzējušas daļu mācību līdzekļu kopēt, kas pēc būtības ir rupjš autortiesību pārkāpums. Ir skolas, kurās mācību līdzekļu pavairošanai (bieži pat par vecāku naudu!) iekārto telpas, kas jau atgādina nelielas tipogrāfijas. Tā ir gan nelietderīga naudas izšķiešana, gan likuma pārkāpšana vienlaikus, jo arī kopēšanai ir nepieciešama licence un jānoslēdz līgumi ar izdevniecībām.
Ir arī pozitīvas lietas. Mēs, mācību literatūras izdevēji, jūlija beigās tikāmies ar jauno izglītības un zinātnes ministru Vjačeslavu Dombrovski. Izglītības ministrs tikšanās laikā norādīja, ka masveidīga autortiesību pārkāpšana nav pieļaujama un tā ir jānovērš. Nav normāli, ka skola un skolotājs māca bērniem neievērot likumus. Kopā ar ministriju skaidrosim, ko skola drīkst un ko nedrīkst darīt ar jebkura izdevēja radītajiem mācību materiāliem, jo ir bijuši kuriozi gadījumi, kad pedagogi pārmetoši vaicā: kāpēc jūs drukājat vietām tekstu daļu, izcēlumus, ar ziliem burtiem – grūti nokopēt...
Tāda, lūk, dažviet skolās ir izpratne par autortiesībām. Bet jāatceras, ka visi grib (un ir tiesīgi!) par savu darbu saņemt atalgojumu – pedagogi, skolu vadītāji, arī autori un izdevniecību darbinieki.
Pie tā, ka katru rudeni politiķi un ierēdņi grib novērst uzmanību no saviem neizdarītajiem darbiem un uzrīdīt sabiedrību izdevniecībām, mēs jau esam pieraduši. Tikai Latvijā mācību līdzekļu nodrošinājuma problēma nav risināta gadiem un nav atrisināta joprojām. Kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā tas ir atrisināts jau sen.
Jāatzīmē, ka Konkurences padome, kura, pēc Roberta Ķīļa iesnieguma, jau gadu ir pārbaudījusi Zvaigznes «iespējamo ļaunprātību», konstatēja, ka Igaunijā un Lietuvā mācību līdzekļu cenas ir divas un trīs reizes augstākas nekā Latvijā. Un interesanti, ka tad, kad es no tīras sirds teicu: esam darījuši visu, lai krīzes gados ne par santīmu nepaceltu mācību līdzekļu cenas, Konkurences padomes vadītāja atbildēja: «Tas rāda, ka jūs esat sociāli atbildīgs uzņēmums un solidarizējaties ar sabiedrību, bet arī zemas cenas var būt šķērslis konkurentu ienākšanai tirgū, un tas mums ir jāpapēta rūpīgāk.» Atkal slikti!
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"