«Koris Kamēr... nav daudz dziedājis tautasdziesmas, un šoreiz gribējās, lai programma būtu gan oriģināla, gan ar īpašu pievienoto vērtību,» saka diriģents Jānis Liepiņš, kura vadītais jauniešu koris Kamēr... 15. un 16. martā Latvijas Universitātes Lielajā aulā atskaņos savu jaunāko programmu Amber Songs (Dzintara dziesmas).
Tautasdziesmas dzintara ceļā
Šis projekts ir kora Kamēr... iepriekšējo projektu – Saules dziesmas un Mēness dziesmas – konceptuāls turpinājums. Programmā ir 17 latviešu tautasdziesmas, kuras pēc to tematiskās un melodiskās dažādības vienā izlasē apkopojis etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. Pēc kora Kamēr... pasūtījuma latviešu tautasdziesmas programmai Amber Songs veidojis indiešu izcelsmes komponists Param Virs (Indija), Kasja Glovicka (Polija), Francis Hercogs (Austrija), Vītauts Miškinis (Lietuva), Henriks Odegārds (Norvēģija), Ītans Sperijs (ASV), Vladimirs Martinovs (Krievija), Ksavjers Sarasola (Spānija), Hasans Učarsu (Turcija), Gilads Hohmans (Izraēla), Mihaēls Ostžiga (Vācija), Pēteris Vehi (Igaunija), Nikolā Lens (Beļģija), Gabriels Džeksons (Lielbritānija), Jans Sandstrēms (Zviedrija) un divi latviešu skaņraži – Evija Skuķe un Pēteris Plakidis. Kora mākslinieciskais vadītājs atklāj, ka uzrunāto komponistu izvēlē dominējuši divi principi – izvēlēti tie, kas Latvijā zināmi koru vidē, un tādi, kas Latvijā vēl nav populāri, bet ir slaveni pasaulē un kuru darbi tiek atskaņoti nozīmīgās koncertzālēs pasaulē. «Sākot strādāt pie Dzintara dziesmām, ideja bija izvēlēties komponistus no tām valstīm, kas ir senajā Dzintara ceļā, bet mēs transformējām un apaudzējām ideju, klāt pieliekot vēl dažas valstis,» stāsta diriģents.
Valdis Muktupāvels sākotnēji atlasījis 30 muzikāli un tematiski atšķirīgas latviešu tautasdziesmas, tās piedāvātas uzrunātajiem komponistiem, kas katrs izvēlējušies sev saistošāko dziesmu. «Interesantākais, ka komponistu izvēle nesaskrējās, bet, piemēram, krievu komponists Martinovs izvēlējās sešas dziesmas, jo viņam bija ideja veidot popūriju,» atklāj Jānis Liepiņš. Komponisti esot arī lūguši konkrēto dziesmu ierakstus latviešu valodā, un Kamēr... mākslinieciskais vadītājs pats tās esot arī iedziedājis un «paraugus» nosūtījis. «Saņemtās tautasdziesmu apdares ir ļoti krāsainas. Daudzi komponisti ir ļoti iedziļinājušies saturā un caur muzikālo mēģinājuši paspilgtināt saturisko vēstījumu, citi veikuši daudz klasiskāku aranžējumu, un ir arī avangardiski piegājieni jeb tādi meklējumi, kādus latviešu komponisti pat neiedomātos veikt, jo mums ir savi uzskati par to, kā jāskan mūsu tautasdziesmām. Citvalstu komponisti uz šo mantojumu skatās bez aizspriedumiem,» uzskata Jānis Liepiņš un atklāj, ka daļa komponistu ieradīsies uz programmas pirmatskaņojumu Rīgā.
Šis projekts ir finansiāli apjomīgs, un kora mākslinieciskais vadītājs saka paldies atbalstītājiem. «Korim Kamēr... visos laikos primārā bijusi ideja, un nekas mūs nav atturējis no mākslinieciskā lidojuma, tikai pēc tam esam mēģinājuši risināt finansiālo pusi,» saka Jānis Liepiņš. Plānots, ka pēc programmas pirmatskaņojuma tā tiks ierakstīta un izdota CD formātā. «Nekad agrāk latviešu tautasdziesmas nav aranžējuši tik daudzi pasaules līmeņa komponisti, kuru veikums apvienots vienā konceptuālā programmā.»
Pierādīšana sev
Jau gandrīz divus gadus Jānis Liepiņš ir jauniešu kora Kamēr... mākslinieciskais vadītājs, un šo laiku diriģents dēvē par «pierādīšanas laiku pašiem sev». Mēnesi pēc kora iepriekšējā vadītāja Māra Sirmā aiziešanas, Kamēr... bija jāpiedalās B. Bartoka koru konkursā Debrecenā Ungārijā. «Kad nāca konkurss Ungārijā, mēs ar kori vienojāmies – ja nevaram iekļūt vismaz pirmajā trijniekā, tad mums jābeidz pastāvēt. Ungārijā ieguvām Grand Prix, arī ceļazīmi uz prestižo Eiropas Grand Prix koru konkursu (European Grand Prix for Choral Singing), kas notiek Itālijas pilsētā Areco. Koris Kamēr... ir vienīgais koris no Latvijas, kuram Areco reiz jau bija izdevies iegūt šo prestižo balvu – 2004. gadā koris to izdarīja diriģenta Māra Sirmā vadībā, bet pērn to paveicām vēlreiz. Mums bija svarīgi sev pašiem pierādīt, ka to varam. Ne jau tikai es, arī paši dziedātāji Kamēr... tiecas uz līmeņa noturēšanu, jo, kā zināms, dziedātāji mainās katru gadu un latiņas nepazemināšana prasa daudz spēka,» stāsta Jānis Liepiņš. Mākslinieciskais vadītājs uzskata, ka pašu grūtāko posmu koris Kamēr... jau ir pārvarējis. «Ar katru gadu kļūs arvien sliktāk, jo vispārizglītojošās skolās arvien mazāk tiek mācīta un apgūta mūzika, un tas atspoguļojas arī korī Kamēr... Arvien vairāk nāk cilvēku, kas maz vai nemaz nepārvalda nošu materiālu, kam nav nekādas pieredzes dziedāšanā, un tas nozīmē milzīgu darbu ar šo dziedātāju, kuram nav ielikti nekādi muzikālie pamati. Šī situācija pamazām atspoguļosies visos koros un beigu beigās arī Dziesmu svētkos, kad nevarēs vairs nodziedāt kādu skaņdarbu a cappella četrbalsīgi. Tie lēmumi, kas šobrīd tiek pieņemti par mūzikas apgūšanas samazināšanu, pēc dažiem gadiem atspoguļosies ne tikai Dziesmu svētku kustībā, bet arī profesionālajā mūzikā. Diez vai pēc pāris gadiem varēsim lepoties ar tik daudz talantiem, kādi mums ir šobrīd. Protams, vienmēr un visos laikos ir izņēmumi, bet šobrīd ir ap desmit izpildītāju, kas slaveni pasaulē, un mazai valstij tas ir izcils skaits,» saka Jānis Liepiņš. Diriģents neslēpj, ka viņam ir kāds sapnis, kas saistīts ar kori Kamēr..., un tas ir – nemainīgs sastāvs. «Sasniedzam augstu līmeni, iegūstam Eiropas koru Grand Prix, un pēc divām nedēļām nomainās apmēram ceturtā daļa sastāva. Nekas nav mainījies – tas notika Māra Sirmā laikā, tā notiek šobrīd, un daudz enerģijas tiek patērēts, lai jaunpienācējus pietuvinātu kora vispārējam līmenim,» stāsta Jānis Liepiņš. Diriģents atzīst, ka no Māra Sirmā mantojumā saņēmis lielisku kolektīvu, bet šis mantojums nācis kombinācijā ar milzīgu atbildību.
Otrā mīlestība
Šobrīd Jānis Liepiņš vēlreiz studē bakalaura programmā Latvijas Mūzikas akadēmijā, apgūst simfonisko diriģēšanu. «Arvien vairāk sliecos uz to pusi,» saka Jānis Liepiņš un piebilst, ka viena lieta jau esot viņa vēlmes, bet tas esot tikai viens elements lielajā spēlē. «Ne jau tikai es varu pieņemt galīgo lēmumu, arī dzīve to var izdarīt, kaut ko piedāvājot vai nepiedāvājot man iespējas,» nosaka Jānis Liepiņš, kuram dzīve jau ir piespēlējusi divas nozīmīgas iespējas – aprīļa beigās Rīgas festivāla ietvaros viņam kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri lemts pirmatskaņot Zigmara Liepiņa Transcendentālo oratoriju, bet Latvijas Nacionālajā operā viņš kā otrais diriģents strādā pie Džuzepes Verdi operas Trubadūrs iestudējuma. «Regulārs darbs man ir ar kori Kamēr..., ar orķestriem sadarbība ir neregulāra, bet ceru, ka ar katru gadu vairāk es varētu iesaistīties simfoniskajā mūzikā. It īpaši mani interesē vokāli instrumentālā mūzika,» stāsta Jānis Liepiņš. Nenoliedzams esot arī tas, ka viņu interesē darbs ar profesionāļiem, un pakāpeniski viņš iešot uz profesionālo mākslu. Abās jomās – amatieros un profesionāļos – esot savi plusi, savi mīnusi – ja ar profesionāļiem nebūtu jāstrādā pie nošu materiāla apguves, tad ar amatieriem varot aizrautīgi strādāt līdz vēlai naktij, «izspiežot no viņiem visu». Par studijām ārpus Latvijas viņš pagaidām nedomājot. «Es mēģinu uz visu skatīties atvērti, savā prātā atstāju dažādas iespējas. Vēl neesmu tajā vecumā, kad ir jāizvēlas kaut kas viens. Es vēl meklēju un paturu atvērtas visas iespējas,» saka Jānis Liepiņš un piebilst, ka grūti jau esot paredzēt notikumus nākotnē.
Garlaicīgi un nūģiski
Bez mūzikas Jāņa Liepiņa dzīvē maz kas esot, un, iespējams, kāds to sauktu par «nūģisku un garlaicīgu dzīvesveidu». Dienas pirmā puse paejot studijās Mūzikas akadēmijā, pa dienas vidu – dažādas tikšanās, kas saistītas ar kora Kamēr... projektiem nākotnē, vakarā – mēģinājumi. «Man ir tie paši draugi, kas bija skolas laikā, – kompānija palikusi gandrīz nemainīga, un tas nozīmē, ka arī viņi ir saistīti ar mūziku. Kad satiekamies, pārsvarā runājam par mūziku, bet man tas nekad nav bijis apgrūtinoši, Reizēm jau vajag kādu brīvu dienu, kad neko nedarīt un izgulēties,» saka Jānis Liepiņš. Jau sen viņam neesot izdevies aizbraukt uz ģimenes mājām Kurzemes jūrmalā, jo turp neesot jēgas braukt no rīta, lai vakarā triektos atpakaļ, turp esot jābrauc uz kārtīgu nedēļas nogali. «Pēdējā laikā man vienkārši nav bijusi tāda nedēļas nogale, kuru es varētu atļauties pavadīt pie jūras,» saka Jānis Liepiņš.