Ceturtdien, 11. aprīlī, kinoteātrī Splendid Palace pirmizrāde režisores Laimas Žurginas jaunajai dokumentālajai filmai Kaza kāpa debesīs. Tajā apkopoti unikāli materiāli par Latvijas kultūras dzīvē īpašu laiku, vietu un cilvēkiem – 20. gadsimta 60. gadiem, leģendāro Rīgas kafejnīcu Kaza un kultūras personībām, kas izaugušas no Kazas apmeklētāju loka.
Kara laikā dzimušo paaudze
Režisore filmu Kaza kāpa debesīs pozicionē kā paaudzes portretu, sniedzot savu versiju par to, «kā mēs dzīvojām aiz dzelzs priekškara».
Laima Žurgina uzskata, ka «šodien atkal uzmanības centrā ir 20. gadsimta 60. gadi - tur tiek meklēti aizsākumi parādībām un ideāliem, kas laika gaitā transformējušies vai pazaudēti. 60. gadi bija tāds kā «saules aktivitātes» laiks visā pasaulē - studentu nemieri Francijā un Vācijā, pretkara demonstrācijas Amerikā, Prāgas pavasaris, Bītlu revolūcija popmūzikā, spilgtas parādības literatūrā, mākslā, kino utt. Arī Baltijā, Latvijā, Rīgā - lai gan aiz «dzelzs priekškara», brīvību alkstošais gars tomēr centās izlauzties pēc svaiga gaisa visās intelektuālās dzīves sfērās. Dokumentālās filmas Kaza kāpa debesīs varoņus vieno jaunības bohēmiskā pulcēšanās vieta, neliela kafejnīca Rīgas vecpilsētā, starp savējiem saukta par Kazu.»
No 60. gadu «nepareizajiem jauniešiem», kas pulcējās Kazā - nonkonformistiem, hipijiem un bitņikiem - izauguši sabiedrībā pazīstami rakstnieki, dzejnieki, mūziķi, režisori, arī jaunās, brīvās Latvijas politiķi. 60. gados viņiem bija 18, 20, 25, šodien - par pusgadsimtu vairāk. Filma ir stāsts par leģendārām Latvijas kultūras un mākslas dzīves personībām - Imantu Kalniņu un Imantu Lancmani, Maiju Tabaku un Māru Ķimeli, Laimu Eglīti un Birutu Delli, Uldi Bērziņu, Juri Zvirgzdiņu un citiem, kurus vieno pagājušā gadsimta 60. gados slavenā kafejnīca Kaza. Filmas varoņu paaudze pieredzējusi divas sabiedriskās sistēmas - sociālistisko un kapitālistisko -, var atskatīties uz procesiem sabiedrībā vēsturiskā un starptautiskā kontekstā. Ir savākts milzīgs, unikāls materiāls, tajā skaitā neskaitāmas sarunas ar kādreizējiem kazistiem, kas dalās atmiņās, atziņās un vērtējumos.
Režisore Laima Žurgina šīs filmas ideju saņēmusi mantojumā - jau pagājušā gadsimta 90. gados par šādas filmas nepieciešamību iestājās kino zinātniece Anita Uzulniece, to sāka filmēt Ansis Epners, bet pēc viņa aiziešanas mūžībā, ideja ar nedaudz nofilmēto nonāca Laimas Žurginas rokās. «Pirms iesaistījos, es ļoti ilgi domāju un nolēmu, ka par Kazu būtībā neko nevar uztaisīt, tā nelielā un nepretenciozā kafejnīca nekad nav filmēta, ir tikai dažas autentiskas fotogrāfijas. Iedziļinoties materiālā, sapratu, ka man ir jāuztaisa filma par savu paaudzi - tiem, kas dzimuši laikā ap Otro pasaules karu. Ir sasniegts zināms briedums, man šķita, ka to varētu pārvērst par nopietnu sarunu par to, kas ir jaunības sapņi un ideāli, un kas ir zināmā mērā pārskats par visu dzīvi. Nevar šoreiz šo to kaut kā, gan jau nākamreiz, esmu pieradusi atbildīgi attiekties pret darbu, jo katra filma ir ceļa stabiņš radošajā biogrāfijā,» saka Laima Žurgina. Tomēr filmas ilgo veidošanu lielā mērā noteica finansējuma trūkums, kas Nacionālā kino centra konkursos tika pamatots - «kāpēc mums vajadzīga filma par jūsu jaunību, tas nevienu neinteresē...» Režisorei izdevies atrast dažādus privātos sponsorus, pie filmas strādāt ar lieliem pārtraukumiem, tomēr iesākto pabeigt, bet pa vidu vēl uztaisīt divas filmas - par Gidonu Krēmeru, otru - par Martu Skulmi, bet tie nebija valsts finansēti projekti.
Jaunības ideāli Hruščova laikā
«Tad, kad mēs bijām tajā vecumā, kad jaunais cilvēks izdara izvēli, sāk apzināties savu misiju, bija Hruščova atkušņa laiks, tas tiešām bija citāds, to pat nevar salīdzināt ar Staļina valdīšanas laiku. Reizes, kad izjutu, ka tomēr neesmu pilnīgi brīva, bija 1970. gadā, kad no filmas par dziesmu svētkiem man kategoriskā formā lika izņemt četras epizodes... Un tad, kad mani 1979. gadā nepalaida uz Venēcijas kinofestivālu,» stāsta Laima Žurgina. «Un vēl katru reizi, kad gatavojos braukt pie sava vīra uz Bulgāriju, man vajadzēja partijas komitejas apstiprinātu raksturojumu. Nelaist nevarēja, bet procedūra bija pretīga.»
Režisore sevi pieskaita pie kazistiem, lai gan tieši tajā laikā, sešdesmitajos gados, studējusi Maskavā, Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā, tāpēc tur iegriezusies vien tad, kad atbraukusi brīvlaikā no studijām. «Tur varēja satikt paziņas, es tur nekad tā ilgstoši neesmu sēdējusi,» saka Laima Žurgina. Publika tur esot bijusi raiba, sākot ar spekulantiem, kas pārdeva džinsus, košļenes un daudz ko citu un, iespējams, tagad ir uzņēmēji, un beidzot ar kultūras sfēru studentiem. Toties vieta bija visiem pieejama un ļoti vienkārša - varēja paņemt tasi kafijas par septiņām kapeikām un sēdēt stundām. «Tāda nepretencioza vieta. Mēs jau nebijām pretpadomju elementi, nekādus terora aktus negatavojām, vienkārši interesējāmies par jaunāko kultūrā. Rīgas centrā bija vairākas līdzīgas vietas - Kaza, Dieva auss, Skapis, Putnu dārzs, katrā bija sava publika, teiksim, Skapi, kurā bija čekas ierīkotas noklausīšanās iekārtas, un to zināja visi, apmeklēja turīgāka publika - studijas jau beigušie, bet Kazā bija daudz studentu,» zina teikt Laima Žurgina. No tiem, kas tajā laikā apmeklēja Kazu, režisore izvēlējusies 15 personības, ar katru runājusi apmēram pusstundu, protams, filmā iekļuvusi neliela daļa no sarunām. «Mani interesēja tie, kas saglabāja iekšējo garīgo brīvību, kuriem latviešu kultūrā ir savs vārds. Galvenais vēstījums - jāsaglabā jaunības ideāli un konsekventi tiem jāseko.»
Ne par naudu, bet par tēmas nozīmību
«Latvijā pensionārs ir lamuvārds. Tomēr sena patiesība vēsta - gadu skaits mākslā nav noteicošs, Pablo Pikaso gleznoja vēl 90 gadu vecumā, Rūdolfs Pinnis - arī 90, savukārt Gēte savu leģendāro Faustu uzrakstīja 80 gadu vecumā. Mākslā strādā, kamēr var, mākslinieks nekad nav pensionārs,» saka Laima Žurgina, kura jau sākusi savu nākamo darbu. Nav gan zināms, vai viņa tam dabūs finansējumu no valsts, bet ar šo faktu viņa sadzīvo jau gadu desmitiem. «Pēc tam, kad 1989. gadā uztaisīju filmu Tie ir arī mani dēli - par ārpusreglamenta attiecībām Padomju armijā, par mātēm, kuras zaudēja vienīgos dēlus - droši vien bija kāds zvans, lai piebremzē mani, jo pēc tam visu laiku esmu sadūrusies ar situāciju, ka manas iniciatīvas tiek nobremzētas... Ar valsts finansējumu mani projekti nav atbalstīti gandrīz 30 gadus. Tomēr es jau neesmu vienīgā, kas varēja strādāt pēc tam, kad laiki mainījās, Rīgas kinostudija tika likvidēta. Vecuma diskriminācija - domāju, ka tā to var nosaukt. Jo es jau neesmu vienīgā, arī Rolandam Kalniņam ar Uldi Braunu, kad abiem bija vēl spēks strādāt, ilgstoši nedeva naudu filmai Ardievu, 21. gadsimt!. Arī Varim Braslam ar Gvido Skulti bija rūpīgi izstrādāts filmas Sola plāns, viņiem arī nedeva naudu...» stāsta Laima Žurgina. «Ir jau jānāk jaunajiem, un naudas ir tik, cik ir, taču ne jau par naudu ir runa, bet par tēmas nozīmību - cik štruntu nav tapis pa šo laiku, tik daudz viendienīšu filmu, par kurām aizmirstam jau nākamajā rītā! Manā skolas laikā mana mamma man teica - nelasi lubenes, literāro gaumi vajag audzināt ar labiem rakstniekiem. Visus šos gadus profesijā esmu palikusi, strādājot ar neatkarīgiem projektiem, kas nav finansēti no valsts. Un nu tiem jaunajiem, kas savulaik mūs stūma ārā no kino, jau ir apmēram tas pats vecums, ap 50, viņus droši vien jau arī stumj ārā. Filmā par to Imants Kalniņš saka - tā tiek arkas liktas.»
Seriālus neskatās, zeķes neada
Mest mieru kino režisore arī nedomā, tieši otrādi - strādās, kamēr vien būs iespējams. «Ko tad es darīšu? Jā, man ir trīs mazbērni, esmu svētdienas vecmāmiņa. Dzīvojam atsevišķi, visi kopā esam tikai svētkos,» saka kino vecmeistare. Iespējams, ka kādreiz arī pabeigs grāmatu, kuru raksta jau vairākus gadus. Par savu dzīvi, kas bijusi pietiekami raiba un interesanta. «Pie grāmatas nesēžu katru dienu, bet kaut ko jau esmu sarakstījusi. Zinu arī kopējo kompozīciju - līdz Berlīnes mūra krišanai un pēc tam,» atklāj režisore. Norises un notikumus viņai patīkot vērot, analizēt informāciju. Arī čekas maisu materiālus izskatījusi un uzskata - labi, ka tie beidzot publicēti. «Tas ir ētiskas dabas jautājums, turklāt kolaboracionisms nevienos laikos nevienā zemē nav uzskatīts par cēlu rīcību. Izskatīju kartotēku, un arī man tur bija pārsteigumi. Par dažu kolēģu sadarbošanos ar čeku zināja visi, bet par dažiem man bija pārsteigums... Un daudzus procesus savā jomā ieraudzīju pavisam citā gaismā, arī tos, kas notika pēc neatkarības atjaunošanas, jo daudzi arī tad izmantoja čekas metodes. Piemēram, savulaik čeka savāca uzfilmēto materiālu - mēs ar Kalvi Zalcmani filmējām Ojāra Vācieša bēres, bet tādi materiāli nav atrodami... Deviņdesmito gadu sākumā, kad tika likvidēta Rīgas kinostudija, no tās promlaistajiem izveidoja dokumentālo filmu studiju. Es tajā strādāju pie filmas par Latvijas Nacionālo operu, kurā tolaik notika lielā rekonstrukcija - sākām ar būvbedri un stalažām līdz griestiem, beidzām ar atklāšanas koncertu. Tomēr naudas nebija, filmu nepabeidza. Kad toreizējam studijas priekšniekam prasīju, kas notiks ar materiālu, man atbildēja, ka tas nodots arhīvā. Loģiski, jo tas bija unikāls materiāls, domāju - vienmēr varēšu paņemt no arhīva un filmu tomēr pabeigt. Pēc gadiem desmit sāku meklēt uzfilmēto materiālu, bet arhīvs man atbildēja, ka viņu rīcībā šāda materiāla nav. Aizgāju pat līdz ekonomikas policijai, tās izmeklētājam bija stāstīts par plūdiem un ugunsgrēkiem, ka neko nevar atrast. Tā jau arī daudz kas pazuda pēc kinostudijas likvidēšanas - unikāli materiāli...» saka Laima Žurgina. Savu ikdienu viņa raksturo kā - visu laiku kustībā. «Man ir jauks draugu pulciņš, ko mēs paši saucam par klubiņu, kādi septiņi cilvēki, regulāri tiekamies, cits citu atbalstām, varam bez jebkādām aizturēm un tēlošanas izrunāties, izstrīdēties, izvilloties. Viņi man vienmēr bijis liels morāls atbalsts.»
Tā nu sanācis, ka šī filma ir kā viņas dāvana pašai sev pērnā gada nogalē nosvinētajā apaļajā jubilejā. «Man nepatīk pieminēt gadus. Es arī pie televizora nesēžu, seriālus neskatos, zeķes neadu. Esmu mācījusies taisīt kino un joprojām gribu taisīt kino.».
***
Laima ŽURGINA
• Kinorežisore, scenāriste
• Dzimusi 1943. gada 24. septembrī
• Dēls Ikars (49), mazbērni - Ernests (30), Aleksandrs (11) un Anna (7)
• Absolvējusi Rīgas 49. vidusskolu (1961), Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtu (1971)
• Filmogrāfija: Māris Liepa (1971), Raimonds Pauls (1977) Imants Ziedonis. Portrets locījumos (1979), Neglītais pīlēns - cilvēka bērns (1985), Džemma (1986), Tie ir arī mani dēli (1990), Gadsimta jubileja (1994), Raimonds Pauls. Mūzika starp miesu un dvēseli (1997) u.c.
• Saņēmusi Nacionālā filmu festivāla balvu Lielais Kristaps (1979 un 1994)
• Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedre (kopš 1976. gada)
