Limbažu muzeja krājuma glabātājai Rasmai Noriņai ir īsts pētnieka nemierīgais gars. Viss mūžs pagājis, kaut ko meklējot un šķetinot. Viņa ir arī viena no Vidzemes lībiešu dzimtu pamatīgākajām apzinātājām. Par to var pārliecināties, apmeklējot Pāles novadpētniecības muzeju, kur desmit metru gari ruļļi glabā dzimtu ciltskokus, kā arī iepazīstoties ar šogad klajā nākušo grāmatu Vidzemes lībiešu dzimtas. Arī pašas pētnieces un viņas vīra saknes ietiekušās līvu zemē.
Pirmo reizi acs pie Vidzemes lībiešiem Rasmai Noriņai aizķērusies 90. gados, kad žurnālā Avots uzgājusi rakstu par somu valodnieka Andersa Jūhana Šēgrēna 19. gadsimta vidū notikušo ekspedīciju pie šā novada ļaudīm. Viņš saticis un rakstos piefiksējis pēdējos šā senā etnosa pēctečus, kuri vēl spējuši runāt lībiski. Un to vidū ieraudzījusi uzvārdu Gīzis. Tolaik viņa strādājusi Pāles muzejā un zinājusi, ka cilvēks ar šādu uzvārdu tajā pusē mitis. Domājusi - vai nav saikne? Izrādījās, ka ir gan. Taču tolaik visā tajā dziļāk neesot gājusi. Bet tad Staicelē 90. gadu beigās notika Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēde, kurā akcents bija likts uz Vidzemes lībiešiem. Un tur akadēmiķis Saulvedis Cimermanis uzstājies ar lasījumu, kurā ieskicējis ceļu, kā pētīt dzimtas kokus. Tas tik ļoti ieinteresējis, ka palūgusi viņa referāta kopiju. Akadēmiķis ļoti daudz palīdzējis un mudinājis papētīt pašai, kas ar šīs tautas atvasēm noticis. Tā, lūk, šī pētīšana ir ieilgusi. Grāmata, kas nule nākusi klajā, ir ieskats tikai vienas dzimtas žuburos. Prieks, ka tā nekļuva tikai par vēsturisku fiksāciju, bet iespēju palīdzēt veselai radu saimei rast kopības sajūtu. Un nu Rasma tās vidū jūtoties teju kā savējā, jo bijusi viena no likteņa pirkstiem, kas pamudinājusi dzimtu apzināt savas atvases. Šogad 18. augustā Pāles kultūras namā būs 3. Vidzemes lībiešu pēcteču salidojums, un ar nepacietību tiekot gaidīta viņas grāmata, kuras prezentācija būs Pāles muzejā. Bez labiem atbalstītājiem gan tas nebūtu noticis, tāpēc gribot pateikties viņiem visiem.
Lai nonāktu līdz grāmatai, ir vajadzīga pacietība un... laiks, laiks, laiks.
Lielākoties vaļaspriekam aizejot visas brīvdienas, jo maizes darbs Limbažu muzejā paņem darbdienas. Savā ziņā pat labi, ka tā tiek aizpildīts laiks - nekad nav garlaicīgi, un arī vieglāk pārdzīvot smagākus brīžus. Turklāt satikusi daudzus atsaucīgus cilvēkus, kuri labprāt dalījušies ar savām zināšanām. Pamatā gan šis darbs ir ar nepētītiem avotiem. Piemēram, pagasta tiesu protokoliem. Pirmā iesildīšanās ar tiem noderējusi, kad piedalījusies projektā par Svētupi kopā ar zinātniekiem Juri Urtānu un Janīnu Kursīti. Tas patiešām aizrāvis - bijis interesanti uzzināt par aptuveni 30 mājām tās krastos, par cilvēkiem un viņu dzīvesstāstiem. Pētot tos, atklājies, ka daudziem ievērojamiem ļaudīm ir Vidzemes lībiešu saknes, piemēram, Laimonim Vāczemniekam, Raimondam Paulam un Edītei Pauls-Vīgnerei (vectēvs Toms Brodelis), Edgaram Kauliņam, Krišjānim Kariņam (senči nāk no Karru mājām). Starp citu, daudziem atmiņā ir stāsti, ka senčos bijuši lībieši. Liecība ir arī šīs puses «ekonomiskā» valoda - kā atbalss no senās līvu mēles. Tā gluži nav, ka viss būtu gājis zudībā. Lūk, igauņu valodnieks un dzejnieks Karls Pajusalu un vācietis Eberhards Vinklers apkopojuši materiālus par Vidzemes lībiešiem, kā arī izveidojuši vārdnīcu, kurā ir gan Vidzemes, gan Kurzemes lībiešu valodas materiāls. K. Pajusalu ir uzrakstījis arī dzejoļu krājumu Salacas trīs krasti Vidzemes lībiešu valodā ar pseidonīmu Ķempju Karls. Patiesībā jau mums daudziem esot tas lībiskais klāt, un tas uznirst uz augšu - ne velti tik daudziem dziesmu svētku tautastērpu skatē bija arheoloģiskie lībiešu tērpi.