KULTŪRA: Igauņi Latvijā, igauņi Ludzā
Skarot latviešu un igauņu robežkontaktus, uzreiz prātā nāk dvīņu pilsētas Valka – Valga un Ziemeļvidzemes puse. Ziemeļu kaimiņtautas ļaužu dzīve, sadzīves kultūra un radnieciskās saites detalizēti aprādītas rakstu krājumā Kultūrvēstures avoti un Alūksnes novads (apgāds LZA Vēstis, 2013).
Saskaņā ar 1935. gada tautskaites datiem, Bejas pagasta Garjuru ciemā no 13 vecsaimniecībām divas bijušas latviešu, divas krievu, bet pārējās deviņas - igauņu.
Latviešu un igauņu vēsturiskā kopgaita tomēr nesākās ar sadzīvošanu Livonijas konfederācijā un nebeidzās ar Tomasa Hendrika Ilvesa un Ievas Kupces kāzām 2016. gadā. Gandrīz sinhroni notikusi abu tautu pirmā un trešā atmoda, 19. gadsimtā tai par inkubatoru kalpojot Tērbatas (Tartu) universitātei un Rīgas Politehniskajam institūtam. Tēma Igauņi Latvijā pēc 1991. gada daudzkārt iztirzāta mazākumtautību kontekstā. Tas, ka piederam atšķirīgām etnolingvistiskām grupām, nav bijis šķērslis latviešu sapratnei ar igauņiem, pat stāstot vienam par otru anekdotes. No somugriem varbūt vienīgi lībieši labāk pazīst tādu matēriju kā letiņa dvēsele.
Tagad mūsu tradicionālais priekšstats par igauņiem latvju zemē papildināts ar grāmatu Ludzas igauņi, kura uzreiz liekama Letonikas bibliotēkas plauktā. Tās autors ir igauņu tulkotājs Hanness Korjuss, kurš studējis Maskavā, dzīvo Rīgā un pateicīgs apgādam Lauku avīze par viņa opusa tiražēšanu. Grāmatas atvēršana notika LU Akadēmiskajā bibliotēkā, ar ko liekas skaidrs, ka tai piemīt akadēmiska virsvērtība. Pa tam lāgam jautājums, kāpēc tik izvērsts stāsts tieši par Ludzas igauņiem, noteikti neizpaliks.
Atbildēšu Misiņtēva vārdiem - meklējiet rakstos. Un šajā nolūkā autors racis ilgi un pamatīgi arī pirmavotos, jācer, tikpat godprātīgi atlasot igauņu valodā pieejamos tekstus. Ludzas igauņiem dots apakšvirsraksts Zemes Dieva tauta. Ja tik mazskaitlīgai etniskai grupai veltītas zinātniskas ekspedīcijas, etnogrāfu, folkloristu un lingvistu uzmanība plus Johana Kristofa Broces zīmējums ar Ludzas pilskalnu (1797) uz grāmatas vāka, mājiens uz izredzētību kļūst tveramāks. No vienas puses, 1897. gada tautskaitē Ludzas apriņķī reģistrēti 555 igauniski runājoši iedzīvotāji. No otras puses, konkrētas ziņas par Ludzas igauņiem vēl krietni agrāk (1851) sniedzis akadēmiķis Pēteris Kepens, sastādot Krievijas etnogrāfisko karti. H. Korjuss daudzkārt atsaucas uz savu tautieti, etnogrāfu un folkloristu Oskaru Kallasu, kurš savulaik neatkarības sākumposmā bijis Igaunijas sūtnis Somijā, daudz domājis par igauņu skolas dibināšanu Ludzā. Šai tēmai (t.sk. centieniem izglītot turienes igauņu bērnus Igaunijā) veltīta speciāla nodaļa.
Grāmata Ludzas igauņi ir par saknēm, par nacionālās identitātes izdzīvošanu, spītējot svešas varas apdraudējumiem, par valodu vidi un izloksnēm, par konfesionālo piederību un desmitiem citu skatpunktu. Te arī pārpoļošanas/pārtautošanas tendences, cits pie cita katoļi, pareizticīgie, jezuīti, dominikāņi, kapucieši kā jau Latgales ticībnieku Bābelē. Kāda no nodaļām saucas Tautu putra. Nevar secināt, ka dažādo gaisotni šajā novadā caurcaur noteikušas «draudzības un labas kaimiņu jūtas». Vēl vairāk: savu iespaidu uz Ludzas igauņu patības stiprināšanu atstājusi arī Kārļa Ulmaņa ar likumu (12.07.34.) noteiktā tautas izglītības politika.
Par to jau biju dzirdējis no jurista, Latvijas Radio programmu vadītāja Valtera Valges, kura māte Linda Valge (Lepika) no 1943. gada Veclaicenē vadījusi Romeškalna igauņu skolu. Igauņu bērni tur savā valodā mācījušies līdz 1952. gadam. Lai gan Veclaicene it kā patālu no Pildas un Nirzas pagastiem, uz kuriem H. Korjuss koncentrējies šajā grāmatā. Igauņu folklorists Oskars Lorits, kas savulaik pētījis lībiešus Kurzemes jūrmalā, 20. gadsimta 30. gados viesojies arī Veclaicenē. Kā lībieši, tā igauņi no tā paša somugru celma, bet 1937. gadā O. Lorits tiek izraidīts no Latvijas, pāris gadus vēlāk iebraukt šaizemē liegts igauņu arhivāram P. Volainem. Skan paskarbi, ka lielāka aktivitāte lībiešu lietās un igauniskās izglītības bīdīšanā apkarota arī ulmaniskajā Latvijā.
Igauņi aizvien visā Latvijā ir viena no skaitliski mazākajām minoritātēm (1997. gadā - 2805, 2016. gadā - 1794). Taču darbojas Rīgas Igauņu pamatskola. Tallinā izdotajā grāmatā Igauņi Latvijā (Eestlased Lätis, 2007) ieraudzīsim vairākas labi pazīstamas sejas (Kristīne Ducmane, Kārlis Krūzs, Ivars Auliks un citi). Kamēr latvieši ir visur, igauņi - tiem līdzās un šur tur solīti priekšā.
Kā secinājis akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, kas devis ceļavārdus H. Korjusa grāmatai, joprojām nav atrisināts Ludzas igauņu cilmes jautājums. Ir versijas, pieņēmumi, minējumi. Muižnieku nopirkti, iemainīti, pārvilināti, bet tas - bez dokumentālām liecībām. Tomēr svarīgākais, ka «arī maza tautas kripatiņa sveštautiešu un svešvalodu vidū nav lemta tūlītējai pazušanai» (O. Kallass). Jo viņi ar savu somugrisko kultūras mantojumu, ar rokrakstiem un radurakstiem, ar nostāstiem un Ludzas igauņu pasakām (Mansards, 2015) uzrunā mūs cauri vēstures miglai.