Es pieļauju, ka apgalvojums – Rīga ir gada kultūras notikuma priekšvakarā – daudzo sezonālo pasākumu reklāmas saukļu kontekstā (galu galā katrs producents taču cer piedāvāt publikai labāko) šķiet viegli šķebinošs. Tomēr nekas piemelots vai izskaistināts šoreiz nebūs. Vienkārši noticiet un aizejiet novērtēt. No piektdienas, 17. jūnija, Arsenālā būs skatāma izstāde Gara radinieki. Vācu māksla, pēdējais pusgadsimts.
Tajā latviešu publika varēs aplūkot 53 lielisku, pasaulē atzītu vācu mākslinieku darbus no 45 kolekcijām tādā kombinācijā, ka paši vācieši jau tagad pošas uz Rīgu, lai to visu beidzot redzētu. Izstādi skatīties brauks prominenta vācu kolekcionāru grupa un Monika Gritersa - Vācijas kultūras un mediju lietu ministre. Par to, ko redzēsim Arsenālā, Neatkarīgās saruna ar izstādes Latvijas puses kuratori Astrīdu Roguli.
- Sākumā, kad muzejs piekrita šādu izstādi sarīkot, šķita - tā varētu būt jau kāda gatava izstāde no Vācijas bez lielām ilūzijām, ka tur varētu būt kādi superšedevri vai izcilības. Mani nozīmēja par šī procesa tādu kā uzraugu no muzeja puses, bet tad atbrauca izstādes kurators Marks Gizborns. Viņš mani apbūra - viens no augstākās raudzes britu kuratoriem. Viņa saīsinātais CV vien ir uz 65 lappusēm! Marks Gizborns savu vētraino dzīvi sācis, būdams policists, tad kļuvis par franciskāņu mūku, tad studējis mākslu un kļuvis par dažādu mākslas organizāciju vadītāju. Cilvēks ar milzīgām darba spējām. Marks Gizborns tika izraudzīts, lai atlasītu darbus no dažādām kolekcijām šai izstādei. Mēs no sākuma domājām - vai, cik labi, viņš atlasīs darbus no trim četrām kolekcijām, mēs te mierīgi strādāsim un izliksim tos Arsenālā, galu galā muzejs tagad ir atvērts, īstais laiks Arsenālā kaut ko tādu parādīt, bet īsais rezumē ir šāds. Šī izstāde, kas tagad tiks atvērta, pēc apjoma un nozīmes varētu būt milzīgas komandas darbs trīs gadu garumā!
No februāra, kad bija gatavs darbu un mākslinieku saraksts, šajā nežēlīgi īsajā laikā tapa izstāde ar 77 darbiem un 53 māksliniekiem. Būtībā viņi ir 54, bet divi ir dvīņu brāļi, kuri savus darbus veido kopīgi. Tā nav vienkārša izstāde, kas ceļo kaut kur pa pasauli, bet ļoti spoži izvēlēta, īpaša izstāde, kas atspoguļo vācu mākslu pēdējos piecdesmit gados. Izcila retrospekcija, kura atspoguļo slavenākos vārdus vācu mākslā. Tādus, kādus mēs esam dzirdējuši un zinām: Anzelms Kīfers, Zigmārs Polke, Gerhards Rihters, Jozefs Boiss, kas iezīmē starptautisko fonu. Ir arī loti daudz tādu mākslinieku, kas iezīmē gan Manifesta, gan Documenta, gan Venēcijas biennāli, tomēr mēs viņus pazīstam mazāk, taču Vācijā un starptautiskā kontekstā šie mākslinieki ir ļoti, ļoti nozīmīgi.
Kurators, darbus atlasot, ir izveidojis četras tematiskās līnijas. Tās arī tiks parādītas gan izstādē, gan arī katalogā. Tas mums ir jau gandrīz gatavs, drukāšanas pēdējā fāzē, 13. jūnijā tas būs Rīgā. Gandrīz 200 lappušu, veidots īpaši šai izstādei. Es nevaru saukt sevi par šīs izstādes kuratori, esmu izstādes producente. Mans darbs bija visu līgumu slēgšana, darbu transportēšanas koordinēšana, muita...
- Pastāsti, lūdzu, par visām šīm līguma slēgšanām un mākslas darbu atvešanu. To jau neviens pat iedomāties nevar, ko tas nozīmē, - atvest izstādi no Vācijas uz Latviju, turklāt te ir tik daudz mākslas darbu īpašnieku, ka dabūt no visiem atļaujas jau vien ir pamatīga ņemšanās. Kā tas notiek?
- Tas ir pats interesantākais. Paskaties! (Rāda milzīgu līgumu kaudzi.) No trim kolekcijām, kuras domājām sākumā, darbi izrādījās 45 kolekcijās. Tātad 45 īpašnieki: te ir gan muzeji, gan mākslas galerijas, gan privāti kolekcionāri, gan paši mākslinieki - viņi visi tiek uzrunāti. To darījām mēs - muzejs, jo kādai nezināmai un nepazīstamai organizācijai neviens jau tāpat vien neļaus savus labākos darbus izstādīt. Lai pierādītu, ka mums ir visideālākie priekšnoteikumi tādas izstādes sarīkošanai, ir jābūt dokumentam, kas apliecina saglabātības un drošības nodrošināšanu. Tad tiek sagaidīta atbilde un sākas garais saskaņošanas process ar katru īpašnieku. Viņiem, protams, ir simt un viena prasība, jo īpašnieki nosaka spēles noteikumus: kā drīkst darbu eksponēt, kā darbs ir jāmin autortiesību jautājumos - katalogā, publicitātes materiālos. Īpašnieki nosaka arī, kāda būs transporta firma un kas būs apdrošinātājs. Visi šie līgumi ir jāsakoordinē un jānoslēdz. Darbi tiek apdrošināti tieši tā, kā īpašnieks to ir vēlējies, tas notiek starptautiskās apdrošinātāju firmās. Tāpat tiek meklēts transportētājs. No sākuma, kamēr domājām par dažām kolekcijām, likās, būs vienkārši, paņemsim trīs lielās fūres un aizbrauksim Vācijā uz vienu vietu, otru, gan jau atvedīsim. Uzrunātā firma, kas arī ir starptautiski ļoti prestiža, bija diezgan lielā izmisumā (smejas). Viņiem bija jābrauc pa visu Vāciju. Un ne tikai! Daži darbi bija Ņujorkā, daži Cīrihē. Tas viss gan ar autotransportu, gan lidmašīnu nonāca šeit. Protams, bija arī muita, tā attiecās uz darbiem, ko ieveda no ASV un Šveices, kas nav Eiropas Savienībā. Visas šīs lietas vajadzēja izdarīt. Tāds tehnisks process.
Otra tikpat tehniska lieta, kas arī jādara, nav vis izstādes atklāšana, ziedi un vīns, kā varētu šķist, bet gan izstādes iekārtošana. Diemžēl mums Latvijā nevienā augstskolā nemāca izstāžu dizainerus. Nav tādas lietas. Ārzemēs ar to nodarbojas pārsvarā arhitekti. Manuprāt, Sorbonnas universitātē ir fakultāte, kur var apgūt izstāžu dizainu. Mums ir izstāžu dizaineri, kas, man šķiet, ir visaugstākās raudzes meistari un var strādāt starptautiskā tirgū, bet viņi šīs iemaņas ir apguvuši sūrā, grūtā praksē. Dzīves drausmās empīrikas iespaidā. (Smaida.) Šī dzīves drausmā empīrika ļāva atrast mums vislabāko variantu. Tas ir Martins Vizbulis, kurš ir strādājis arī Venēcijas biennālē, Cēsu festivālā. Cilvēks, kas zina drēbi, viņš ir arī tik profesionāls, ka iepriekšējās izstādes mākslinieks, ko rīkoju Arsenālā, Kristians Boltanskis ar viņa darbu palika ļoti apmierināts. Toreiz Boltanska asistents pat nebrauca uz Rīgu, jo pēc visām fotofiksācijām un 3D prezentācijām un maketiem saprata, ka viņam te nav ko darīt. Tieši tāpat notika šoreiz. Šoreiz mums ir liela izmēra darbi, trīs video darbi, objekti un instalācijas. To visu salikt kopā diezgan grūti, bet ir atrasts vislabākais variants, kā to izdarīt.
- Arsenāla zāle taču nebūt nav viegla no izstādes iekārtošanas viedokļa?
- Protams, nav. Arsenāls 19. gadsimta 30. gados netika ne domāts, ne plānots kā izstāžu zāle. Protams, ļoti daudz ir tādu muzeju un izstāžu zāļu, kas pielāgojuši savu arhitektūru izstāžu vajadzībām. Ir viena laba un viena slikta lieta no iepriekšējo gadu darbībām. Labā ir tā, ka šis būvķermenis netika nekādā ziņā deformēts dažādās rekonstrukcijās. Sliktā - deviņdesmitajos gados te tika ielikta apsildāmā grīda, kas netur slodzi. Uz viena kvadrātmetra pieļaujamā slodze ir tikai 500 kilogramu. Ar tēlniecības lietām šeit tāpēc ir diezgan grūti. Vēl viena lieta, par kurām cilvēki vai nu sajūsminās, vai šausminās, ir Arsenāla velves. Manuprāt, šo velvju vienīgā problēma ir tā, ka neko nevar piekārt pie griestiem. Tomēr šeit labā ziņa ir tā, ka velves lieliski līdzsvaro visu, kas tiek celts iekšā. Zems vai augsts, tas līdzsvarojas. Protams, varbūt te nav palīgtelpu, bet ar katru gadu Arsenāls kļūst labāks un labāks, jo nāk klāt jauns aprīkojums, tehnoloģijas, kas palīdz izstāžu veidošanai.
- Nācu uz interviju un domāju - noteikti prasīšu, kā muzejam izdevās pielauzt vāciešus uz šādas izstādes atvešanu. Latvija, Austrumeiropa, bet laikam jau šis jautājums nav aktuāls.
- Nē, pielauzt nevajag. Ir drusciņ arī iekrājusies pieredze. Mans projekts ir arī izstāde 1514. grāmata. 1514. Es nebiju koncepta autore. Nekādā gadījumā! Mēs visi piedalījāmies. Idejas autors ir Andris Vilks, pie koncepta strādāja Gustavs Strenga un Andris Levāns, arī citi. Es biju tas cilvēks, kuram vajadzēja pielauzt 18 bibliotēkas dot ļoti vērtīgas grāmatas ēkai, kura tobrīd vēl nemaz nepastāvēja. Tur arī uzkrājās zināšanas. Ir jābūt nepārtrauktai komunikācijai ar īpašniekiem, un tai jābūt pilnīgi godīgai.
- Esmu tomēr dzirdējis par šo attieksmi - nu jūs tur nabagi no Austrumeiropas…
- Nē! Tā nav. Toreiz, kad aizsūtīju bibliotēkas plānu un parametrus, tas nostrādāja. Protams, ja taisīsi tādu izstādi Mores pagastnamā, neviens neko nedos, institūcija ir nozīmīga, bet tā jau notiek visur. Nacionālais mākslas muzejs ir vērtība par sevi. Nosaukums vien dod pārliecību, ka te viss būs kārtībā. Feiskontrole mākslas un muzeju jomā, protams, ir pamatīga. Tomēr Rīgā ir bijušas starptautiskas izstādes, varbūt ne tik plašas, cilvēki saprot, lūk, šī ir organizācija, uz kuru var paļauties, ar to var sadarboties. Turklāt vēl kāda lieta - tie galeristi un mākslinieki, kas Rīgā vēl nav bijuši, saprot - šī būs iespēja atbraukt un apskatīties. Mīl jau tikai to, ko pazīst. Brauc skatīties to, ko zina, - savu mākslu un pie viena arī Rīgu. Uz nezināmo nebrauc. Mēs, piemēram, braucam uz Teita galeriju skatīties Tērneru, bet viņi nebrauks uz mūsu muzeju skatīties Purvīti, jo par tādu nemaz nezina. Šī izstāde ir tā, uz kuru viņi varētu atbraukt un paskatīties.
- Kā ir ar mūžīgo stāstu par latviešiem, kas neizprot laikmetīgo mākslu. Vai pēdējos gados ir kas mainījies?
- Man šķiet, ka ir izpratne. To veicina mūs dzīvesveids, tas, ka cilvēki ņem visur līdzi savus bērnus un viņi piedalās dažādās muzeja izglītojošās darbnīcās, kur agrāk nāca tikai pieaugušie. Ja bērns paziņo, ka viņš pilnībā izprot šo darbu, - mammu, skaties, tas taču ir tā, tad māte sāk domāt, ka arī viņai derētu paskatīties līdzīgā virzienā. To esmu ievērojusi ļoti bieži, ka tieši bērni ir atslēga uz laikmetīgo mākslu, tāpēc mani tas neizbrīna. Viņiem laikmetīgā māksla šķiet ļoti patīkama, pazīstama. Bērniem nav aizspriedumu. Mēs, pieaugušie, esam ārkārtīgi aizspriedumaini, bet varbūt tomēr šo aizspriedumu kļūst aizvien mazāk. Mēs kļūstam nedaudz brīvāki.
- Vai kļūstam?
- Jā! Es tā domāju. Paskaties, kas tagad notiek laukos. Atdzimst tautas teātri, viss notiek! Sāk veidoties tāda kultūras dzīve, kāda bija 20. gadsimta 20. gados. Ir taču visas šīs mākslas un mūzikas skolas, tas veicina interesi par kultūru. Protams, vienmēr būs tādi, kas noliegs. Tas atkarīgs no izglītības un pieredzes.
- Iznāk, ka laikmetīgā māksla vairs nebiedē, laiks, kad tā bija nesaprotama, ir pagājis?
- Ir, ir pagājis! Viskautkas notiek. Brīnišķīgi bija pagājušajā gadā, kad laikmetīgā māksla tika pavilkta zem Džemmas Skulmes lietussardziņa. Ja jau tāda autoritāte kā Džemma Skulme atļaujas, tad kāpēc gan arī man neapskatīties?
- Vasara tomēr nav parastais apmeklētāju laiks. Kā paredzi - kas būs šīs izstādes skatītāji?
- Ārzemnieki! Cilvēki, kas Rīgā būs atvaļinājumā. Arī latvieši. Augustā uz pilsētas svētkiem daudzi brauc uz Rīgu atpūsties. No visas Latvijas. Arī Jāņos pierādījies, ka ne jau visi dodas uz laukiem. Cilvēki labprāt paliek Rīgā un izmanto iespēju atpūsties šeit. Uz jauniešiem es šoreiz ļoti neceru. Pietrūkst izglītības. Vācu māksla mums pilnīgi ne ar ko neasociējas. Es ar studentiem runāju. Viņi teica, lai saucu, kādus vārdus gribu, - viņi par to tāpat nav mācījušies. Manuprāt, mūsu zināšanas par vācu mākslu apstājas pie ungāru izcelsmes vācu mākslinieka Dīrera. Izstāde tomēr būs pietiekami ilgu laiku. Profesionāļi, kas uz šejieni atnāks, ieraudzīs nenoliedzamas vērtības. Turklāt Marks Gizborns, pats to nezinot, ir izveidojis komplimentāru ekspozīciju latviešu skatītāja acs pieredzei. Tā ir estetizēta, skaista māksla. Protams, šur tur, kā jau vāciešiem, arī neglīti ekspresīva. Bet tik un tā izstāde patiks. Lielās bildes, krāsas, instalācijas, kas ir skaistas! Lielformāts! Rihters - četri metri! Izstāde ir veidota nevis, lai teoretizētu, bet, pievēršoties tai emocionālajai pieredzei, kāda ir vācu māksliniekiem, atklātu, kā viņi to parāda gan caur abstrakciju, gan ekspresiju.
- Kā jūs to liksiet kopā? Labi - ir Martina Vizbuļa koncepcija, bet kā tas notiks tīri praktiski?
- Ar rokām! (Smejas.) Šodien vēl notiek darbs pie zāles sienām. Arī rīt. [Saruna notiek 6. jūnijā.] Bet parīt pie Arsenāla piebrauks trīs lieli auto un no tiem pa vienam sāks celt ārā darbus. Tas nenotiks tik vienkārši! Vispirms ieradīsies galeriju un muzeju kurjeri. Kastes drīkst atvērt tikai īpašnieku pārstāvju klātbūtnē. Tam sekos mūsu restauratori, tiks aizpildīti pieņemšanas, nodošanas un saglabātības akti. Un tikai tad varēs likt kopā un kārt pie sienām.
- Tas nav tāds Rīgas lidostas variants, kur nekad nezini, kā saņemšanas brīdī izskatīsies tava ceļasoma?
- Nē, tas ir ļoti strikti. Viss precīzi pa punktiem un noteiktās vietās. Protams, mūsu pusei paliek visas anotācijas, etiķetes, preses konference, atklāšanas pasākums, kas visiem ir svētki. Šoreiz preses konferencē būs ļoti daudz ārzemju žurnālistu, jo no vācu puses sabiedriskās attiecības veido kompānija Art press. Viņi ir ieinteresēti, lai potenciālais Eiropas skatītājs uzzina, ka Rīga šovasar ir galamērķis. Viņi izstādi pozicionēs kā vienu no Eiropas lielajiem kultūras notikumiem. Protams, arī katalogs. Tas tiks pārdots ne tikai Latvijā, bet arī visās vietās pasaulē, ASV, Austrāliju un Jaunzēlandi ieskaitot, kur ir izdevniecības Kerber pārstāvji un tirdzniecības vietas. Uz vāka būs Rihtera darba fragments un Latvian National Museum of Art. Skaisti, vai ne?
- Kas tev pašai ir lielākais izaicinājums, taisot izstādes? Es pieļauju, ka tādās reizēs kā šī izaicinājums kādreiz var būt ne vien līdz kaklam, bet arī pāri galvai, tomēr - kas?
- Reizēm ir tā, ka jūties kā tāds astoņkājis, kuram kāju vietā ir galvas un sāp visas. Tagad jau ir mierīgāk, bet no februāra sākuma neredzēju neko. Gandarījums ir tāds pats kā pēc dobju ravēšanas - redzi tīru māju. Kad saņem pēc izstādes skaistu vēstuli no māksliniekiem, piemēram, Kristiana Boltanska - paldies, tas bija labi. Vai arī kad kolēģi pasaka - bija labi. Un arī, protams, pats izaicinājums. Viens vienīgs adrenalīns!
- Bet vai reizēm nav tā - adrenalīns pludo, taču nekas nevedas?
- Zini, tādās reizēs ņem un izdomā kaut ko, lai vedas. Daudz kas var neiet. Tad padomā, atrodi kādu šķirbiņu, saproti, kādā veidā var to izdarīt. Protams, valsts organizācijās ir grūti ar šādiem lieliem projektiem, kas nāk pēdēja brīdī. No vienas puses, mums ir valsts dots likumīgs pamats, kurā pateikts, kā mēs drīkstam strādāt, bet, no otras puses, ir, piemēram, Publisko iepirkumu likums. Nevar paņemt acumirklī to, kas ir vajadzīgs. Tas prasa laiku, pie tā ir jāpiestrādā, jāraksta specifikācijas. Bet šādās reizēs vienkārši jāizdomā, kā var izdarīt. Ir taču atšķirība, vai tu mūrē ķieģeļus vai cel baznīcu.