Droši vien ir ļoti maz cilvēku, kas var apgalvot, ka visu zina par Hardiju Lediņu, šo rāmjos neieliekamo radošo personību, eksperimentētāju, performanču, zīmējumu, dzejoļu un hepeningu, instalāciju un sazin tik kā visa vēl radītāju, nebijušu sajūtu restaurētāju un Rollstein on the Beach līdzautoru. Šogad Hardijam Lediņam apritētu 60, tādēļ viņa daiļrades fani un domubiedri, atbalsojot vispārējās kultūrpolitikas tendenci gadam piedēvēt kāda sabiedrībā un kultūrā nozīmīga jubilāra vārdu, pasludinājuši to par Hardija Lediņa gadu.
Novembrī un decembrī notika gan retrospektīva izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, mūsdienu mākslinieki bija uzrunāti veidot performances, mākslas darbus un reflektēt par avangarda mākslas vietu mūsdienu pārsātinātajā realitātē, kā arī meklēt atbildi uz jautājumu, vai Hardijs Lediņš ir iekļuvis Latvijas Laikmetīgās mākslas kanonā. Droši vien pašam jubilāram šāda ņemšanās un kanonizēšanas mēģinājumi varētu šķist viegli mietpilsoniski un ironiskas pavīpsnāšanas vērti, par ko radīt kādu Nebijušu Sajūtu Restaurācijas Darbnīcas (NRSD) opusu, tikpat nekonvenciālu, spontānu un sajūsminošu savā neprognozējamībā kā visi pārējie, kas nereti slēpjas aiz šķietami konvencionālām mākslas formām, bet vienlaikus ar tām dzen velnu par prieku sev un savējiem, kas (varbūt) sapratīs. Tā kā postmodernismu jau kādu laiku var uzskatīt par vakardienu, pēc NRSD albuma Kuncendorfs un Osendovskis dzīvā atskaņojuma Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē 4. decembrī Hardijs Lediņš varētu pretendēt uz tāda kā avangarda klasiķa statusu, kura darbus aktualizē, pārinterpretē un cildina – gan pietiekami marginālā vidē, lai tie nekļūtu par popkultūru, tomēr pietiekami publiski, lai netiktu apšaubīta pasākumu vērtība latviešu laikmetīgās mākslas kontekstā. Īsāk sakot, kas zina, tas atradīs, kas nezina, to varbūt kāds Laimīgais Gadījums aizvedīs, ļaus atcerēties vai atklāt un iepazīt.
Kad manā rīcībā nez no kurienes apmēram 19 gadu vecumā nonāca Kuncendorfs un Osendovskis kasetes formātā, man likās, ka lielāks sviests vairs nav iespējams, bet tieši tajā sviestā, humorpilnajos paradoksos, metaforās un absurdā slēpās kaut kāda jēga, kurai tobrīd mana maksimālistes dvēsele uzgavilēja par to radošumu, uzdrīkstēšanos, prieku par sevi un mākslu, nedomājot par konjunktūru, komerciju, kliķēm un diskursiem. Šķiet, šodien ir tāpat – Lediņš joprojām simbolizē neierobežotu radošumu, brīvu un priecīgu garu, kam nespēj kaitēt valdības krīze, bēgļi vai Ziemassvētku drudzis. Kā jautrā pentatonikā skandē viens no Kuncendorfa un Osendovska varoņiem – ja nu tevi šaubas māc, lasi manas grāmatas...
Kuncendorfs un Osendovskis pierāda to, ka jābūt uzmanīgam ar vēlmēm, jo tās var piepildīties – proti, varenais joks par to, ka kādreiz šo opusu spēlēs simfoniskais orķestris, ir īstenojies. Ar jaunā un acīmredzot pietiekami trakā komponista Platona Buravicka roku tas ticis meistarīgi instrumentēts simfoniskajam orķestrim, pieejot partitūras radīšanai gluži Lediņa stilā – laikmetīgajā mūzikā gana iesvētītie orķestranti gan spēlē, gan grabina, gan rīkles balsī dzied tibetiešu dziesmu... Normunds Šnē azartiski diriģē, un šoreiz nav, ko brīnīties, ka vijoles mazliet smilšaini skrāpējas un intonācija brīžam ir viegli netemperēta – tā tam arī jābūt. Pastāstiņu par Jūliju, Augustu, Ķīnu, Trako bundzinieku, Meiteni ar pienu un vīnu, kas īstenībā ir degvīns, kurš jādzer karsts un kas garšo pēc liķiera, nav vērts mēģināt atstāstīt, jo tā loģika slēpjas tajā, ka jebkurš skaidrojums izklausīsies daudz absurdāks par pašu skaidrojamo avotu. Klausoties pieķēru sevi pie domas, ka šī ir unikāla reize, kad koncertā sēžu ar platu smaidu un nepārtraukti gribas aiz sajūsmas sev iekniebt – pārāk neticami lielisks ir šis muzikāli radošais, ne destruktīvais, bet absolūti pozitīvais formāts, pārāk liels prieks par šarmantās radio Klasika balss un erudītā mūzikas pētnieka Oresta Silabrieža uzdrīkstēšanos kļūt par solistu – performances balsi – līdzās pārāk glamūrīgi tērptajai nebūt ne jau nu operas dīvai Ingunai Rubenei garos, melnos cimdos, kura sirsnīgi skaita takti un laiku pa laikam satraukti pamet acis uz diriģentu. Dažam mūziķim arī grūti novaldīt smaidu, kas zina, savas partijas vai paradoksu pilno tekstu dēļ, pret kuriem grūti palikt vienaldzīgam. Un neviens jau nav arī teicis, ka orķestra mūziķim būtu jāspēlē ar akmens ģīmi, īpaši Lediņš. Tā tak galu galā nebijušu sajūtu restaurācija. Neakadēmiskuma diskrētais šarms.