Līdz 6.oktobrim Rīgas mākslas telpā pagarināta iespēja aplūkot izstādi Laika gars un vietas atmosfēra, kas iepazīstina ar multimediālā mākslinieka un arhitekta Hardija Lediņa mazāk zināmu darbības aspektu – arhitektūras kritiku. Mākslinieka astoņdesmitajos gados tapušās pārdomas par dzīvojamo vidi, pilsētvidi un cilvēku tajā, ir trāpīgas un aktuālas joprojām.
Multimākslinieks Hardijs Lediņš nenoliedzami bija leģendāra personība. Plašākai publikai visvairāk pazīstama viņa muzikālā darbība un eksperimentālās mākslas performances, kā arī septiņdesmitajos gados organizētās diskotēkas. 1982. gadā nodibinātā domubiedru grupa Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca jeb NSRD vairākos mākslas žanros kļuva par Latvijas mēroga pionieriem. Viņi eksperimentēja dažādos medijos un bija vieni no pirmajiem, kas aizsāka darboties videomākslā. Spilgtākās NSRD akcijas bija ikgadējie gājieni uz Bolderāju, izstāde Vējš vītolos Rīgā, performance Dr. Enesera binokulāro deju kursi Salaspils Botāniskajā dārzā, Aptuvenās mākslas izstādes, kā arī Starptautiskais telefonkoncerts, kurā mūzika tika atskaņota vienlaicīgi no sešām pasaules pilsētām.
Lai arī daudzas no grupas idejām iezīmējas arī Hardija Lediņa arhitektūras analīzēs, postmodernisma interpretācijās un «laika gara» un «vietas atmosfēras» koncepcijās, viņa teorētiskie apsvērumi par modernisma un postmodernisma pilsētplānošanu ir salīdzinoši mazpazīstami. Tomēr šis pienesums ir nozīmīgs gan no arhitektūras kritikas, gan mākslinieciskā viedokļa, turklāt šobrīd citā gaismā ļauj aktualizēt problēmas par cilvēka piederību dzīvojamai videi.
Izstādi veido vairākas daļas. Pirmkārt, te apskatāmi Hardija Lediņa arhitektūras projekti, piemēram, Zilā lagūna – utopisks Daugavas kreisā krasta risinājums, kurā iezīmējusies arī Saules akmens ideja, vai Bumbiera mājas projekts – Lediņa ierosinājums, kā ēkā integrēt bumbierkoku. Tādejādi viņa projektos parādās radošās iztēles un arhitektūras pamatīguma mijiedarbība. Arhitektūra, ko pierasts uzskatīt par stingros noteikumos iekļautu mākslu, viņa iecerēs atklājas kā radošu iespēju lauks.
Tomēr nozīmīgākā izstādes daļa, manuprāt, ir Lediņa teorētiskie apcerējumi, kas izskan viņa 1986. gadā uzņemtajā filmā Cilvēks dzīvojamā vidē, kā arī atrodami astoņdesmito gadu mākslas izdevumos. Koncentrēti, nepārblīvējot ar grūti uztveramu informāciju, idejas parādās gan uz sienām, gan grīdas – kā bilžu paraksti vai vienkārši citāti.
Svarīgi saprast, ka Lediņa arhitektūras apcerējumi saistīti ar viņa pasaules redzējuma meklējumiem, - «Izprotot mājas būtību, tu varēsi izprast un apzināties savu vietu tajā.» Viņa stāsts par māju vienlaikus ir stāsts par cilvēku. Tas nekādā ziņā neiestrēgst estētiskas analīzes rāmjos. Kā izstādes pieteikumā raksta viens no izstādes koncepcijas un iekārtojuma autoriem Viesturs Celmiņš: «Lediņa pētījumus par arhitektūru raksturo apskaužams daudzpusīgums. Sava laika pilsētvidi viņš analizējis no psiholoģiskās, socioloģiskās, ainaviskās, estētiskās un pat ētiskās pozīcijas. (...) Tik komplekss arhitektūras procesu pētījums ir retums gan Latvijas, gan tā laika starptautiskajā arhitektūras kritikas vidē.»
Lediņš galvenokārt domājis par mikrorajonu blokmāju arhitektūru, uzsverot to bezpersoniskumu un atsvešinātību. Viņš raksta: «Jauno rajonu dzīvojamās vides tēls vairāk atspoguļo sistēmu, kas to radījusi, bet ne iedzīvotāju intereses.» Lediņš uzsvēris arī blokmāju pagalma arhitektūras īpatnības: «Ja ir tik daudz novērotāju un kontrolētāju, nepastāv izvēles iespējas, un nav iespējams veidot draudzīgas attiecības ar kaimiņiem.» Viņaprāt, nespēja fiksēt dzīvojamo teritoriju kā savas mājas, nav tikai «katra personīgā problēma», jo tā var izraisīt gan pilnīgu vienaldzību pret apkārtējās vides veidošanu, gan vandalismu.
Visas šīs idejas var attiecināt arī mūsdienu jauno rajonu fenomenu, kas savulaik solījis «saules alejas» un «paradīzes stūrīšus», bet tagad asociējas ar nepabeigtām, neizsapņotām pilsētiņām. Neskatoties uz to, ka utopiskos rajoniņus šoreiz nogalinājusi ekonomiskā krīze, jautājums par to, vai šāds mākslīgi radīts modelis jelkad varētu kļūt par īstām mājām un spētu būt tik elastīgs, lai ik pa laikam pakļautos arī iedzīvotāju interesēm, joprojām ir aktuāls.
Par mūsdienu arhitektūras un cilvēka mijiedarbi Lediņa aktualizēto ideju kontekstā izstādē spriež arī citi mākslinieki. Ieva Epnere fotogrāfiju sērijā Mikrorajons fiksējusi mikrorajonu bērnu portretus, viņu intereses un nodarbošanās, tādejādi mēģinot tuvoties tam, kā šāda dzīvojamā vide ietekmē vēl ar klišejām, principiem un stereotipiem neatšķaidītus prātus. Savukārt Iveta Vaivode sērijā Dolce Vita mazliet pašausminājusies un pasmaidījusi par tipveida privātmāju vaibstu trūkumu. Turklāt arhitekts Toms Kokins un sociologs Viesturs Celmiņš izveidojuši iespaidīgu fotokolāžu, aicinot uz ēkām paskatīties no neierastas perspektīvas.