Ticēsim Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktoram Arvīdam Ozolam, ka no Latvijā cirstiem kokiem iegūti šķeldu drīkst kurināt bez CO2 emisiju kvotu pirkšanas veidā uzlikta nodokļa. Pateiksimies Krievijas un Baltkrievijas diktatoriem par savu valstu ekonomisko robežu slēgšanu, kas pasargā labo Latvijas šķeldu no sliktas šķeldas piemaisījumiem.
Līdz šim “zaļais kurss” Latvijā ietvēra sevī absurdu apgalvojumu, ka koksnes dedzināšana neradot CO2. Tālāk sekoja atruna jeb precizējums, ka koksnes dedzināšana neradot tādu CO2, kas veicinātu globālo sasilšanu. Tādējādi uz viena absurda tika uzkrāmētas nākamais par CO2 molekulu ķīmisko vai fizikālo īpašību atšķirībām atkarībā no molekulu izcelsmes vai malkas kurtuvē, vai ogļu kurtuvē, vai automobiļa dzinējā, vai vulkānā, vai cilvēku plaušās. Ja ļoti gribas, tad tomēr iespējams izskaidrot arī tādu domu gaitu kā ceļu uz ideālo situāciju, kurā visa enerģija tiek iegūta no koksnes vai tai līdzīgiem materiāliem. Ja tāda situācija izveidotos un pastāvētu, tad tas nozīmētu, ka sadedzināts tiek tikai tik daudz koksnes, cik tajā paša laikā pagūst ataugt. Savukārt koksnes rašanās nozīmē CO2 molekulu sašķelšanu ogleklī, kas paliek koksnē, un skābeklī, kas izplūst gaisā. Līdz ar to O2 un CO2 attiecība atmosfērā nemainītos un šī izmaiņa nevarētu kaut teorētiski būt globālās sasilšanas cēlonis neatkarīgi no tā, vai sasilšana vispār notiek vai nenotiek.
Ar 15-20 gadu novēlošanos Eiropas Savienība Eiropas Komisijas un tās vadīto birokrātijas leģionu personā apjēdza, ka ogļu, naftas, gāzes dedzināšanas aizvietošana ar koksnes, salmu u.tml. materiālu dedzināšanu ved nevis uz ideālo pasauli, bet uz elli, kur nekādi koki neaug. Tātad uz pilnīgu mežu un vispār koku izciršanu un Zemes padarīšanu par cilvēkiem neapdzīvojamu planētu.
2018. gadā tika izdota ES Atjaunojamo energoresursu direktīva šo energoresursu izmantošanas ierobežošanai un patlaban Briselē top jauna šīs direktīva versija ar vēl stingrākiem ierobežojumiem. ES dalībvalstī Latvijā visu savi konstitucionālo pilnvaru laiku no 2019. gada līdz 2022. gadam nostrādājusī Krišjāņa Kariņa valdība tikai pēc šo valdību pilnvarojušās 13. Saeimas pārvēlēšanas sadūšojās atklāt, ka koksnes dedzināšana vairs neskaitās paņēmiens, ar ko vienlaicīgi glābt cilvēci un izslaukt ES palīdzības fondus. Turklāt pēdējais brīdis šīs patiesības atklāšanai sakrita ar dabasgāzes cenu daudzkāršošanos un ķeršanās pie šķeldas dedzināšanas kā pēdējā salmiņa, kas spēšot noturēt apkures cenas Latvijas iedzīvotāju caurmēra maksātspējas līmenī.
Tikai pēc vairāku gadu minstināšanās aizejošā K. Kariņa valdība 2. novembrī atstāja mantojumā nākamajai, droši vien atkal K. Kariņa valdībai Ministru kabineta noteikumus “Ilgtspējas un siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījumu kritēriji, no biomasas kurināmā ražotās elektroenerģijas kritēriji un atbilstības minētajiem kritērijiem pamatošanas, apliecināšanas un uzraudzības kārtība”. Tajos atklāta briesmīga patiesība, ka šķeldas (biomasas) dedzināšana var kļūt par parastu dedzināšanu ar CO2 emisiju, par ko jāmaksā nodoklis emisiju kvotu pirkšanas veidā. Noteikumos nav atklāts, kad nodoklis būs un kad nebūs jāmaksā. Formāli, protams, viss skaitās pilnīgi pretēji, ka noteikumi tieši tāpēc izdoti, lai izskaidrotu nodokļa maksāšanas vai nemaksāšanas nosacījumus. Tomēr tālākie notikumi apliecināja, ka valdības noteikumi ir vārdu mudžeklis, ko nesaprot paši K. Kariņa valdības ministri, nemaz nerunājot par visiem pārējiem.
Kopējās neizpratnes ilustrācijai izmantojams LTV 6. novembra raidījums “De Facto”, ko Latvijas Sabiedriskie mediji eksponē arī drukāta teksta formātā: "Šodienas cenās pieļauju, ka siltuma tarifi varētu pieaugt par 20 līdz 30 eiro par megavatstundu. Tas ir, protams, tāpēc, ka šķeldas cena pieaugtu šīs izmaksas dēļ,” teica Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas un uzņēmuma “Jūrmalas siltums” vadītājs Valdis Vītoliņš. “Mūsu uzņēmumam un Jelgavas iedzīvotājiem šis atvērtais jautājums varētu izmaksāt astoņus miljonus eiro viena gada laikā. Tā ka tas risks ir liels. Mēs, protams, neesam apmierināti, ka laicīgi nebija komunicēts no ministrijas, kāda būs ietekme,” norādīja uzņēmuma “Gren Latvija” valdes priekšsēdētājs Andris Vanags.
Tālāk sekoja ekonomikas ministres Ilzes Indriksones (Nacionālā apvienība) taisnošanās, ka “par kvotām atbildīgā ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, ar kuru komunikācija klibojusi. Arī uzņēmumi regulu, viņasprāt, nav sapratuši: “Nozare nav varbūt iedziļinājusies. Mēs esam informējuši, bet viņi varbūt nav izpratuši.”” Toties vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs (14. Saeimā neielaistas partijas relikts) atbildējis, ka “šeit mēs gaidām no Ekonomikas ministrijas kā atbildīgās par enerģētiku virzību šajā jautājumā”.
Labākajā gadījumā viss šis satraukums ir tikai mācību trauksme jeb apliecinājums sakāmvārdam, ka bailēm lielas acis. Sliktākajā gadījumā lietas būtību atklāj cits sakāmvārds, ka kas vainīgs, tas bailīgs.
Latvijā pieejamās šķeldas atbilstību kurināšanai bez papildu nodokļa Neatkarīgajai garantēt uzņēmās Zemkopība ministrijas Meža departamenta direktors Arvīds Ozols. Viņš atsaucās uz rezultātiem, ko devis Eiropas Komisijas pasūtīts pētījums par ES dalībvalstu atbilstību ES Atjaunojamo energoresursu direktīvai. Dokuments atverams adresē un izskatās šādi. Izmantojams tas esot divos veidos.
Pirmkārt, sirdsmiera iegūšanai, ka Latvijai saliktas atzīmes “yes” pie visiem kritērijiem, atbilstība kuriem ļauj dedzināt šķeldu bez papildu nodokļa:
- vai valsī ir pieņemti direktīvai atbilstoši likumi - jā;
- vai likumus piemēro - jā;
- vai likumu izpildi uzrauga - jā;
- vai noteikta par likumi uzpildi atbildīga iestāde - jā;
- vai valstī notiek meža atjaunošana - jā, kas noskaidrots atbilstoši tai pašai shēmai:
- vai pieņemti likumi par mežu atjaunošanu - jā;
- vai likumus piemēro - jā...
Otrkārt, kā šablonu, pēc kura katrs šķeldas dedzinātājs var uzrakstīt atskaiti eirobirokrātiem saprotamā angļu valodā, ka šajā uzņēmumā dedzināmā šķelda atbilst visiem beznodokļa dedzināšanas kritērijiem. Protams, tādas atskaites pašas nerakstās. Uzņēmumiem nāksies algot rakstītājus, bet tie ir papildu izdevumi desmitu tūkstošu eiro, nevis desmitu miljonu eiro apmērā, par kādu uztraucās siltumapgādes uzņēmumu priekšnieki. Jāatgādina, ka 2. novembra noteikumi attiecas tikai uz apmēram 30 lielākajām šķeldas dedzinātavām, uz kuru apgrozījuma fona kārtējā papīru blāķa radīšana šķiet sīkums.
Tomēr iespējams, ka situācija dabā ir sliktāka, nekā situācija pēc ES iesniegtajām atskaitēm. Varbūt tās atspoguļo situāciju pirms dabasgāzes cenu lēciena, kā radīto siltuma un elektrības cenu šoku sola pārvarēt, uzceļot šķeldas katlumājas uz katra stūra. Vai arī tad Latvijā pietiks vietējās šķeldas? Krievijas un Baltkrievijas šķeldu ievest pašlaik nedrīkst kara dēļ, bet pēc tam ievest nebūs jēgas, jo šīs valstis principiāli neievēro nekādus ES standartus un nevarēs piegādāt šķeldu dedzināšanai bez nodokļa. Vietējā patēriņa segšanai Latvijai it kā ir šķeldas eksporta spilvens, bet kas to ļaus lietot? Vai tad Latvija uzdrīkstēsies aizliegt energoresursu eksportu? Bez šāda aizlieguma šķeldas un tātad arī siltuma cenas turpinās kāpt atbilstoši tam, kā Eiropas Centrālā banka drukā un aizdod Rietumeiropas, bet ne Latvijas uzņēmumiem un pašvaldībām praktiski bezgalīgu naudas daudzumu.
