Nacionāli konservatīvo spēku zaudējums Polijas vēlēšanās un centrisko liberāļu atgriešanās pie varas pirms gada pamazām sākusi ietekmēt visu valsts iekārtu, un – kā jau prognozējām – ne tajā labākajā virzienā. Par to ziņo mūsu brīvprātīgie, kas ved palīdzību uz Ukrainu, un ne tikai viņi.
Ja esam pieraduši, ka Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs spēj izraisīt diplomātiskus skandālus uz līdzenas vietas pat tajās nedaudzajās valstīs, kur viņu vēl pieņem vizītēs, taču Polijas pašreizējā valdība šoruden to pārspēja, piedraudot Ukrainu neņemt Eiropas Savienībā un vispār “saraut sakarus”, ja Ukraina nedarīs tā, kā pašreizējā poļu valdība grib, attiecībā uz traģēdiju, kas notikusi pirms 80 gadiem.
Kad pēc Pirmā pasaules kara Polijas Republika atguva neatkarību, tikmēr Ukrainas Tautas Republiku un hetmaņa Skoropadska vadīto Ukrainas valsti iznīcināja komunisti. Daļa no Rietumukrainas, tajā skaitā Ļviva un vairāki citi apgabali ar lielākoties ukrainiski runājošu iedzīvotāju pamatmasu, nokļuva Polijas sastāvā. Līdz pagājušā gada trīsdesmitajiem gadiem Polija sākotnēji piekopa t.s. sanācijas politiku, kas ietvēra vienlīdzīgu iespēju došanu visiem iedzīvotājiem, bet pēc 1930. gada pieauga represijas pret ukraiņu izcelsmes pilsoņiem un viņu izolēšana no valsts amatiem un citām profesijām. Situācija galīgi pasliktinājās pēc Žečpospoļitas atjaunotāja, prezidenta Jozefa Pilsudska nāves 1935. gadā. Pazūdot poļu nācijas lielākajai morālajai autoritātei, tagad jau sava veida “aparteīds” norisinājās neslēpti, savukārt ukraiņu nacionālisti uz to atbildēja ar grautiņiem un vardarbīgām pretestības akcijām, bet jauniņais revolucionāru ideologs Stepans Bandera kā protesta formu ieviesa veselīgu dzīvesveidu: bija izrēķinājis, ka tautas masu nesmēķēšana un nedzeršana iezāģēs Polijas budžetam, jo tas zaudēs alkohola un tabakas akcīzes ieņēmumus.
Otrā pasaules kara laikā, kad visas Polijas un Ukrainas teritorijas bija okupējuši ienaidnieki, ieviešot savu totālo propagandu un cenzūru, normālas informācijas nepieejamības iespaidā dažādu etnisko grupu piederīgie viens otru uzkurināja uz vardarbību pret citiem. Un te nebija tikai hitlerisko okupantu īstenotais holokausts vai (kā pie mums) sarkano partizānu vardarbība pret visiem, kas pagadījās ceļā un nesimpatizēja Kremlim, vai abu pušu līdzskrējēju un kolaborantu veiktās varmācības - te cīnījās arī neatkarību prasošā Ukraiņu Partizānu armija pret brīvās Polijas kaujiniekiem no “Armija Krajowa”, lai arī abas divas labi organizētās pagrīdes armijas vienlaikus karoja gan pret nacistiem, gan komunistiem. Iznākumā 1943. un 1944. gadā Haličinas un Voliņas reģionos notika savstarpēji uzkurinošas etniskās tīrīšanas ukraiņu un poļu starpā, ko Polijā dēvē par “volīniešu-galīciešu slaktiņu” (“rzeź wołyńsko-galicyjska”), bet Ukrainas avotos tās nosaukums ir “Voliņas-Haličinas traģēdija”.
Kas kuru slaktēja un kādus ciemus dedzināja, te nav iespējams pārstāstīt, tāpēc interesenti var detalizētāk visus apstākļus un iemeslus izlasīt Timotija Snaidera grāmatās “Melnā zeme” un “Asinszemes”, kas tulkotas latviski un plaši pieejamas mūsu lasītājiem. Sliktā ziņa ir tāda, ka joprojām abas nācijas nav gatavas bezkaislīgi un objektīvi apspriest notikušo, bet 80 gadus senie notikumi joprojām kalpo par strīda objektu. Polijas ārlietu ministra amatā atgriezies Radoslavs Sikorskis un aizsardzības ministrs Vladislavs Kosiņaks-Kamišs aizvadītajā vasarā sāka virzīt naratīvus, ka Ukrainas iestāšanās Eiropas Savienībā un/vai NATO tikšot bloķēta, kamēr “Ukraina neatzīšot traģēdiju par genocīdu un neuzņemšoties atbildību”.
Uz to ukraiņi atbildējuši, apņemoties veikt ekshumāciju un pārbaudīt, vai pēc 80 gadiem kas noskaidrojams, taču poļu politiķu prasības Ukrainai uzņemties atbildību izskatās dīvainas pirmām kārtām jau tāpēc, ka Ukraina īstu neatkarību ieguva tikai 1991. gadā, tāpēc mūsdienu valsts nevar uzņemties kolektīvo atbildību attiecībā uz notikumiem, kas pastrādāti desmitgadēm ilgi pirms tam, visai zemei esot okupantu jūgā, un ko izdarījušas personas, kuras vairs pašas nav starp dzīvajiem. Taču Polijas amatpersonām tas netraucēja radīt problēmas no nekā, ko turklāt ar vislielāko baudu apgremoja tādas interneta vietnes kā “Sputnik” un “ura.ru”.
Sajūtot Polijas pašreizējās valdības attieksmi, tās zemākajām amatpersonām rodas visatļautība izturēties sliktāk pret tiem, kas ved palīdzību Ukrainai, ko apstiprina arvien biežāki gadījumi. Mūsu auditorijai jau pazīstamais Aigars Loss palīdz ukraiņiem kopš pilnmēroga iebrukuma pirmajām nedēļām. Sākotnēji viņš kopā ar domubiedriem specializējās humānās palīdzības savākšanā un aizvešanā tieši tajās piefrontes pilsētās, kurās kaujas vēl gluži nebija beigušās un kurās palikušajiem iedzīvotājiem tāpēc klājās vissmagāk. Piemēram, 2022. gada vasaras pretuzbrukuma laikā latviešu palīdzības vedēji iebrauca Izjumā drīz pēc ukraiņu armijas vienībām - sapieri vēl nebija paspējuši notīrīt visus palikušos sprādzienbīstamos priekšmetus. Vēlāk Aigars Loss pievienojās Ganta fondam, kurš cenšas palīdzēt ukraiņiem ne tikai karadarbības seku likvidācijā, bet trūkstošo aizsardzības spēju pastiprināšanā. Lūk, ko viņš ziņo no pēdējiem braucieniem decembrī:
“Spilgtākais, kas palicis prātā no pēdējā brauciena, ir atmiņas par piedzīvoto Polijas robežpunktā… Diemžēl jāatzīst, ka poļu robežas punkta muitnieki pāriet jaunā, sava veida unikālā un nožēlojamā varas izrādīšanas stulbuma stadijā. Tāda sajūta, ka naids un ņirgāšanās ieslēdzas jau brīdī, kad persona paziņo, ka ir brīvprātīgais [palīdzības vedējs], vai arī tas vienkārši tiek identificēts pēc auto ar Latvijas tranzītnumuru vai kravas specifikas. Pēc bagātās pieredzes, šķērsojot dažādos robežpunktus, esmu novērojis, ka tie savu naidu pret pašu nepilnvērtības esamību izliek uz saviem “klientiem” - tātad tiem, kas šķērso Zosinas/Ustiluhas robežpunktu, vedot tieši humāno palīdzību. Dažkārt jauc mūs ar poļu un ukraiņu komerckravu pārvadātājiem, taču mēs vedam humāno palīdzību, kas nav ar nodokļiem apliekamā prece.
Sākums vienmēr ir vienāds: polis runā tikai savā valodā - viņam ir pilnīgi vienaldzīgi, saproti vai nē. Pēc vairākkārtīgiem lūgumiem pamēģināt saprasties citā valodā vari novērot, kā subjekta acis paliek sarkanākas un sarkanākas, izskatās apmēram tā, it kā tam neietu kopā, ka “uz pasaules pastāv vēl kāda cita valoda, ne tikai poļu”. Tad sākas “ballīte”, kas katrai šādai amatpersonai iestājas ne pēc noteikta laika, bet individuāli: kādam pietiek ar pāris vārdiem, un viņu pārņem niknums, kāds var nostāstīt veselu virkni, tai skaitā nesaprotamus Polijas likuma pantus… Dažkārt liekas, ka viņi tā aizraujas, ka nu jau atstāsta kādu ar šo brīdi nesaistītu gadījumu.
Nesens atgadījums, kad Polijas robežpunktā sēdošās amatpersonas izrādīja savu nekompetenci un bez jebkāda iemesla noturēja mūsu auto uz robežas četras dienas - pēc tam palaižot bez jebkāda skaidrojuma vai atvainošanās par savu kompetences trūkumu, kas mums izmaksāja papildus 400 € (bija jāsedz pārvadātājam piespiedu dīkstāve). Varētu stāstīt par ID, ko var izgatavot tikai Polijas muitas brokeri - 20 eiro skaidrā naudā un bez čeka, vai deklarāciju - 40 € skaidrā naudā un arī bez čeka. Apstājoties pirms robežas, lai paņemtu savas mantas no cita auto, un ārā pavadot tikai nepieciešamas 5 minūtes, bez nekādas ceremonijas uzliek 100 zlotu sodu, jo esi bez vestes. Šajos gadījumos attiecīgai amatpersonai ir pilnīgi vienaldzīgi, kādi ir apstākļi, scenāriju viņiem ir daudz, un tie vienmēr beidzas ar to, ka ārzemnieks maksā. Uz robežas pat tualetes apmeklējums maksā 2 zlotus, un tikai ar monētu. Polijā par visu jāmaksā, tai skaitā - valsts aparātā nokārtojot dabiskās vajadzības. Bijuši gadījumi, kad jau dzeltens ap acīm griežas, bet robežpunkta pārstāvis smaidot nosaka: “Vari tepat krūmos, bet tad maksāsi sodu!” Tu mēģini paskaidrot, ka nav 2 zlotu monētas - tas tikai noplāta rokas!”
Brīvprātīgais turpina: “Domāju, ka daudzi, kas šo gandrīz trīs gadu laikā ir šķērsojusi robežu, var pastāstīt daudzus stāstus, kas diemžēl poļu muitniekus, robežsardzi, degvielas uzpildes staciju darboņus un viesnīcniekus neparādīs pozitīvi. Bēdīgs iespaids rodas par šo indivīdu attieksmi. Un ir bijusi pieredze ar saprotošiem muitniekiem - ar tādiem, kas pat kaunas par saviem kolēģiem un viņu attieksmi, tāpēc nereti palīdz… Protams, pa kluso, jo tā kucēna atriebība nāks pār kolēģi.
Kas tas ir? Poļu varas iestāžu mobings un bosings? Vēlme pazemot mūs kā brīvprātīgos? Darīt visu, lai brīvprātīgie liekas mierā un nepalīdz Ukrainai? Vai cer, ka tas atrisinās graudu [importa] un uzspīlētos poļu pārvadājumu cenu jautājumus? Kur paliek cilvēcība? Muita pat ir mēģinājusi no mums izspiest 500 zlotus par to, ka uz auto tranzīta kartes ir sarkana svītra - tā ir standarta svītra jau no mūsu CSDD, izdodot šo karti līdz ar tranzītnumuriem, bet muitnieks ilgi apgalvoja, ka to līniju esot uzvilcis [ceļu] policists un ka soda nauda jāmaksā uz robežas. Gribas iesaukties - hallo, mēs pēkšņi esam “atpakaļ deviņdesmitajos”? Tev vēl jācīnās ar muitnieka tābrīža garastāvokļa nestabilitāti. Tu pēc viņa subjektīvi izdomātā pavadīsi uz robežas 10 minūtes vai 16 stundas, pāris dienas vai vēl vairāk,” pieredzē dalās palīdzības vedējs.
Viņam piebalso Ingus Zaharčenoks: “Ahā, laipni lūdzam klubiņā, man arī pēc līdzīgiem braucieniem gribas visu mest pie malas. Bet tad saņemos un braucu atkal - kad tuvojies robežai, domā: kādi brīnumi atkal tevi gaida, varbūt mēs esam slēpti mazohisti?” Agnis Bisters tikmēr atradis, kā rīkoties: “Man tādās reizēs palīdzējis, ka demonstratīvi aizslēdzu auto un saku, lai sauc priekšniecību. Vienā no reizēm izskatījās, ka priekšnieks tam "kucēnam" tūlīt vilks pa pakausi!” Kāda Igaunijā dzīvojoša ukrainiete atzīmē: viņai vienreiz poļi likuši bezjēdzīgi izkrāmēt trīsarpus tonnas ar humāno palīdzību, pēc tam likuši kraut atpakaļ. To uzzinot, polis Piotr Marcinkowski perfektā latviešu valodā piebilst: “Man ļoti žēl. Es atvainojos Polijas vārdā. Mēs arī jūtam, ka uz robežas kļūst arvien grūtāk. Bet Zosina ir [robežšķērsošanas] vieta, no kuras mēs paši izvairāmies!”
Aigars Loss: “Nobeigumā tāpēc vēlos no sirds izteikt vislielāko pateicību Latvijas vēstniecībai Polijā, kas palīdzēja mums ar auto izpestīšanu no Polijas muitnieku aresta, paldies! Apbrīnojami, ka vēstniecības darbinieki ar mums runāja dienu un nakti, pat brīvdienās strādāja, lai risinātu mūsu situāciju, vienlaikus neaizmirstot pajautāt, kā mums un šoferim klājas… liels paldies par cilvēcīgumu!”
Jau pirms gada rakstījām, kā Polija pati sev radīja problēmas ar Ukrainas graudu tranzītu.
Visa gada garumā noritot Polijas un dažu citu valstu cīņai pret Ukrainas graudiem, nosakot tiem aizliegumus, ierobežojumus un tad tos tikpat konvulsīvi atceļot, jāsecina - šīs problēmas Polija ir izraisījusi sev pati, pieprasot veikt Ukrainas lauksaimniecības produkcijai nevajadzīgu, lieku sertifikāciju Eiropas Savienībā
