«Nekāda lielā drosme nebija vajadzīga – bija godprātīgi jāņem tie paši tēli un raksturi, kas Blaumaņa darbā ir ļoti stipri, un jāseko viņu dzīvēm,» saka dramaturgs Lauris Gundars. Viņa lugas Advents Silmačos pirmizrādes rīt notiek divos teātros – Liepājā un Valmierā.
«Šajā faktā manu nopelnu nav. Esmu uzrakstījis lugu. Tas arī viss. Starp citu, pēc lugas uzrakstīšanas bija stipri liels klusums un mulsums no to cilvēku puses, kas lugu pirmie izlasīja,» smaidot saka dramaturgs; viņš savas lugas pasaules pirmizrādi vēros Valmieras Drāmas teātrī.
Kas cilvēkam azotē
Dramaturga Rūdolfa Blaumaņa luga Skroderdienas Silmačos jau sen pieskaitāma latviešu literatūras zelta fondam, bet pēdējos gados tā raisījusi īpašu interesi un tapusi gan versija par iespējamiem notikumiem daudzus gadus pirms leģendārajām Skroderdienām Silmačos (Jāņa Streiča filma Rūdolfa mantojums), gan versija par iespējamajiem notikumiem pēc tiem (Laura Gundara luga Advents Silmačos). Dramaturgs atklāj, ka ideja par šādu darbu viņam bijusi pirms gadiem 15 un atlikta malā, jo «pat pirms gadiem desmit es nebūtu spējīgs to uzrakstīt, jo ir nepieciešamas noteiktas profesionālas prasmes».
Savu uzdrošināšanos rakstīt turpinājumu latviešu klasikas vienam no leģendārākajiem stāstiem viņš nesauc par īpašu uzdrošināšanos un pauž izbrīnu, ka agrāk nevienam nav ienākusi prātā analoģiska ideja. «Jo Skroderdienas Silmačos beidzas aprauti un ar divu pāru piespiedu laulībām,» saka Lauris Gundars. Viņš uzsver, ka tieši režisori šim stāstam uztaisot happy end, jo latviešu labākā dramaturga Rūdolfa Blaumaņa luga tā nebeidzoties, bet kurš tad mūsdienās to zinot, jo lugas jau nelasot. Dramaturgs atzīst, ka vasaras saulgriežu laikā nemaz arī nevajagot stāstus ar diskutablām un ne īpaši laimīgām beigām, bet «ziemā ir pat vērts par to padomāt. Turklāt tēlu galerija lugā aptver pilnīgi visu sabiedrību, ikvienam no mums ir iespējams identificēties ar kādu tēlu. Un vēl man būtiski bija ielikt šo stāstu Adventa laikā, noskaidrot, kāds patiesībā ir mūsu pasaules uzskats, kā ir ar mūsu pagānismu, ar kristietību. Tā ir ideāla vide, lai paši uz sevi paskatītos spogulī. Man šķiet, ka mūsu problēmu viena no galvenajām saknēm ir tā, ka mēs idealizējam paši sevi, tāpēc nespējam pieņemt pareizus lēmumus ne savā dzīvē, ne plašākā mērogā». Par jautājumu, kuram tēlam tad būtu pieskaitāms viņš pats, dramaturgs vispirms dziļdomīgi iepauzē, tad nosaka, ka laikam jau Dūdaram. Tomēr, rakstot darbu, ar to neesot identificējies, «jo man ir tāda profesija, ka jājūt līdzi visiem tēliem».
Pirms pāris gadiem tapušajā Jāņa Streiča filmā par iespējamajiem notikumiem pirms skroderu dienām Silmaču mājās galvenais ideoloģiskais akcents tika likts uz patriotismu un nacionālās pašapziņas celšanu, savukārt Laura Gundara lugā notikumi attīstās skarbāk cilvēcisko attiecību peripetijās. «Jānis Streičs ir lasījis manu lugu. Viņa vērtējums bija: «Manā scenārijā ir jampadracis, tavā lugā – mistērija.» Man ir daudz interesantāk un būtiskāk preparēt cilvēciskās attiecības, jo tikai caur cilvēkiem dzīve sakārtojas, otrādi nenotiek. Ja nezinām, kas dzīvam cilvēkam azotē, ko un kāpēc tā viņš domā, tad patiesībā darbā nav arī dramaturģijas,» uzskata Lauris Gundars.
Disciplinēt sevi
Līdz ko viens darbs beidzas, otrs sākas – tāds esot Laura Gundara ikdienas ritms. Izrāžu iestudēšana un pasniedzēja darbs aizņemot lielu daļu laika, tāpēc rakstīšanai, kas parasti esot paša iniciatīva, ne pasūtījuma darbi, nākas nedaudz piespiesties. «Es netiecos tik daudz režisēt, bet pēdējā gadā sagadījies to darīt bieži – Valmierā, Liepājā, Dailes teātrī... Pēc pāris mēnešiem Teātrī TT iestudēšu manas bijušās studentes Margaritas Perveņeckas īpaši šim teātrim rakstītu lugu Vanitas kartes,» saka Lauris Gundars un neslēpj, ka viņam, kurš nav štata režisors nevienā no teātriem, ir iespēja atteikties, bet visi piedāvājumi bijuši tādi, kas patīk, un no tādiem neviens neatsakās.
Savukārt Latvijas Kultūras akadēmijā rudenī uzņemts jauns kurss – atkal tiek skoloti talanti dramaturģijā. «Man ir liels prieks, ka iepriekšējais kurss nav izčibējis – ir daudzi aktīvi cilvēki, kas reāli arī strādā. Ir panesies gluži kā vilnis – jauni dramaturgi kopā ar jauniem režisoriem. Daži jau bija nominēti teātra balvai Spēlmaņu nakts, Jānis Balodis to arī saņēma. Viņš jau arī nenormāli daudz strādā, lai gan, manuprāt, viņš strādā normāli daudz. Tāpēc ir arī rezultāts.»
Protams, šo gadu laikā bijuši arī izcili talantīgi studenti, kas nav bijuši pietiekami cītīgi, tāpēc palēnām izplēnējuši, bet pasniedzējam esot ar to jāsamierinās – viņš varot vien mēģināt motivēt studentu, «un man patiešām nav ilūziju, ka es kādam iemācīšu dzīvot. Studentam pašam jāvēlas mācīties, un, ja viņš nepiespiež pats sevi, tad es nevaru palīdzēt, vien noskatīties, kā talants izčākst...» Tā gan esot tiesa, ka pašam sevi motivēt ir ļoti grūti, tomēr viņa vislabākā motivācija esot gribēšana darīt. «Lai gan – man sevi kā īpaši motivēt vajadzēs sākt tad, kad man negribēsies neko darīt. Šobrīd es spēju tikai skriet nopakaļ visam, kas mani interesē. Atklāti sakot – es nespēju saprast, kā cilvēki nespēj sevi disciplinēt. Ja gribi kaut ko izdarīt, tad pašam vien ir jāsavācas.»
Pasniedzējs atzīst, ka daudz vieglāk šajā it kā radošajā profesijā sākotnēji veicoties tiem, kam jau ir zināma dzīves pieredze un arī izglītība, kurā uztrenēta loģiskā domāšana. «Pats esmu pateicīgs par to, ka mana pirmā izglītība ir jurisprudence,» atzīst Lauris Gundars, kurš nevienu dienu neesot strādājis šajā profesijā. «Kad mācījos, es domāju, ka būšu advokāts, bet tagad, skatoties uz kursabiedriem, domāju, ka nez vai gribētu...» Uz jautājumu, kāpēc tā, Lauris Gundars nopūšas un saka, ka šajā arodā savu dzīvi nākoties tērēt svešām dzīvēm, bet uz repliku, ka dramaturgs arī dzīvo svešas dzīves, viņš pasmaida: «Tā jau ir.».
Necepties un vērot
Sarunas laikā iezvanās telefons un dramaturgs atvainojas, ka uz šo zvanu ir jāatbild. «Puikas nāk mājās no skolas,» viņš nosaka, ar dēliem sarunājis tikšanās vietu. «Anna (dramaturga dzīvesbiedre, aktrise Anna Putniņa –L.R.) mēģina izrādi Valmierā, mums, vīriešiem, jātiek galā pašiem.» Arī ar tiem darbiem, ko parasti izdarot mamma. Nekādas novirzes no režīma, kamēr mamma neuzrauga, viņi pat nevarot atļauties, jo knapi paspējot paveikt visus obligātos pienākumus skolai un mājai. «Kas jādara, tas jādara. Nav taču jēgas činkstēt par grūtībām,» nosmaida tētis.
Katrs var dzīvot savu dzīvi tā, kā pats vēlas, un viņam esot svarīgi dzīvot pašam savu dzīvi, tāpēc pārāk arī neiedziļinoties politiskajās norisēs, kas virmo apkārt. «Es zinu, kas notiek, bet esmu arī dramaturgs, redzu vairāk... Atšķirībā no citiem es, šobrīd skatoties uz sabiedrību, neredzu nekā slikta. Arī tautiešu aizbraukšanā uz citām valstīm es neredzu problēmas. Pirms gadsimta arī daudz latviešu aizbrauca, daudzi atgriezās, daudzi – ne. Mēs neesam racionālas mašīnas, kas dzīvo tur, kur vairāk maksā. Domāju, ka mums ir vairāk iedomātu nekā reālu grūtību, lai atceramies kaut vai laikus pirms 15 gadiem... Un es nedomāju tikai labklājību. Cilvēkam ir iespējas sevi gandarīt un, ja viņš to nedara, tad jājautā pašam sev, kāpēc ne? Varbūt tā ir pašdisciplīnas vaina?»
***
Lauris GUNDARS
• Dramaturgs, scenārists, režisors, Latvijas Kultūras akadēmijas docents, Laura Gundara Dramaturģijas darbnīcas vadītājs
• Dzimis 1958. gada 12. novembrī Rīgā
• Beidzis Rīgas 50. vidusskolu (1976), LU Juridisko fakultāti (1985), Ļeņingradas Valsts teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu (TV režija, 1988), Vissavienības valsts kinematogrāfijas komitejas augstākos scenāristu un režisoru kursus Maskavā(1989)
• Kopš 1991. gada ir pasniedzējs Latvijas Kultūras akadēmijā (kopš 1997. gada − Teātra, kino un televīzijas dramaturģijas kursa vadītājs); kino scenārija pamatus pasniedz arī Baltijas Filmu un mediju skolā Tallinā (Tallinn University Baltic Film and Media School), dažādās darbnīcās Eiropas valstīs
• Nozīmīgākie režijas darbi: Hamlets (1994, Liepājas teātrī); ART (1997, Liepājā teātrī Mūris); Jaunākā brāļa vasara (2001, JRT), Pieskaries baltajam lācim! (2003, Teātrī TT, Okupācijas muzejā), Indrāns (Teātrī TT), Laimesciema podniekdarbnīca (2011, Liepājas teātrī), Cīrulīši (2011, Dailes teātrī) u. c.
• Uzrakstījis romānu Pēdas stikla kalnā un romānu bērniem Ķipars Pipars, dramaturģijas teorijas grāmatu Dramatika jeb Racionālā poētika, sešus scenārijus pilnmetrāžas spēlfilmām, divus scenārijus TV seriāliem – Cukura nams (desmit sēriju, 1997) un Liepājas blūzs (septiņas sērijas, 2004); 21 lugu, no kurām tikai viena nav iestudēta
• Dzīvesbiedre Anna Putniņa ir Valmieras Drāmas teātra aktrise, Teātra TT producente un aktrise. Ģimenē aug divi dēli: Jurģis (9) un Uga (7). Pirmajā laulībā dzimušas meitas Ieva (29) un Maija (25)
***
VIEDOKLIS
Evita SNIEDZE, dramaturģe, Valmieras Drāmas teātra direktore:
– Lauris saprot teātra dabu. Var strīdēties par idejām, par kurām viņš raksta, tomēr nenoliedzami viņš ir viens no profesionālākajiem dramaturgiem Latvijā un ne velti šo amatu māca arī citiem. Runājot par viņu kā režisoru – lai arī reizēm šķiet, ka viņa fantāzijas ir paņemtas no pilnīgi neizprotamiem atskaites punktiem, gala rezultātā – viss ir pat ļoti loģiski. Laikam atskaites vārds ir – loģisks, lai gan brīžam viņa darbs var šķist pilnīgi absurds. Reizēm man šķiet, ka viņš, pats iestudējot savas lugas, nespēj abstrahēties un uz izrādi paskatīties it kā no malas un tikai režisora pozīcijām.
Esmu bijusi viņa mājās, izrādās, esam netāli kaimiņi Vecpiebalgā. Man simpatizē viņš kā saimnieks, kā tēvs, ir pamatīgums tajā, ko viņš dara. Mani vienmēr ir fascinējis tas, kā viņi abi ar Annu dala pienākumus, un rezultātā divi aizņemti cilvēki spēj paši realizēties un neapbižot otru.
