Aktrise Ērika Eglija. Par mēģinājumu satikties
«Vai Rietumiem un Austrumiem, šīm divām tik atšķirīgajām kultūrām, vispār ir iespējams satikties? Vai ir iespējams draudzēties, mīlēt, veidot ģimeni? Un kas no tā var vai nevar sanākt? Par to ir šis stāsts,» saka Dailes teātra aktrise Ērika Eglija.
Viņai svētdien pirmizrāde teātra Mazajā zālē - Antras loma režisora Intara Rešetina iestudētajā Alekseja Ščerbaka šodienas drāmā Balta vārna melnā krāsā.
Šī luga 2017. gadā ieguva 1. vietu Dailes teātra oriģināldramaturģijas lugu konkursā Austrumi ienāk Latvijā. Patvērums un (ne)satikšanās, kas tika rīkots ar LR Kultūras ministrijas atbalstu, gatavojoties Latvijas simtgadei.
Tas ir stāsts par kādu parastu ģimeni kādā Latvijas pilsētā - viņi dzīvo mājā, kuru uzcēlis vectēvs, lai visa ģimene būtu kopā, tikai izrādās, ka tas nevienam nav vajadzīgs. Turklāt Antra ir atradusi kādu, kurš ir no citas pasaules. Kādu melno. Nu, ne gluži - viņš ir sīrietis. Un Latvijas mazpilsētā vajag pavisam maz, lai kļūtu par vietējo zvaigzni. Kad mājā ienāk svešs cilvēks, viss izmainās, nekas vairs nav kā agrāk. Baltajiem vīriešiem acīs parādās bailes, ģimene vairs nevar kopā sēdēt pie viena galda. Izrādās, ka dzīve nav iekārtota pēc noteikumiem.
Izrādē spēlē arī Pēteris Liepiņš (Kārlis), Ilze Vazdika (Edīte), Sarmīte Rubule (Paula), Lauris Subatnieks (Vilis), Dainis Grūbe (Adals), Mārtiņš Počs (Aldis), Akvelīna Līvmane (Mirdza), Lidija Pupure (Taņa), Āris Rozentāls (Ojārs), Elīza Marija Rešetina un Rebeka Rēķe (Paulas meitas).
Iestudējuma radošajā komandā darbojas scenogrāfs Kristaps Skulte, kostīmu māksliniece Agnese Kaupere, mūzikas autors Mārcis Judzis, video māksliniece Laura RožkalneOzola un gaismu māksliniece Māra Vaļikova.
«Tas ir stāsts par satikšanos, par mēģinājumu satikties un - par nesatikšanos. Par cilvēku attiecībām, protams. Par ģimeni. Par paaudžu konfliktu. Par pavisam cilvēciskām lietām,» saka Antras lomas atveidotāja Ērika Eglija.
«Antra ir latviete, meitene no Līvbērzes. Ļoti mūsdienīga jauniete, kura, mēģinot izrauties no laukiem, dodas studēt uz Rīgu. Un, satiekot Adalu, viņa ierauga pavisam citu pasauli, uz daudz ko sāk skatīties savādāk un - nedala cilvēkus labajos un sliktajos. Ģimene ir pret šo draudzību, un Antra nesaprot, kāpēc...» stāsta Ērika Eglija. Viņasprāt, mūsdienu jaunatne ir daudz brīvāka un elastīgāka savā domāšanā, attiecību veidošanā ar cittautiešiem, bet padomju laika cilvēki tādas attiecības - piemēram, latvietim ar musulmani vai afroamerikāni - absolūti neatbalsta. «Jo mēs tādi neesam jeb, kā saka: mums katram ir savs Dievs. Muļķīgi izklausās, bet tur arī sākas tas konflikts,» aktrise domā.
Kā domā viņa pati? «Ja godīgi, es laikam arī esmu mazliet aizspriedumaina un pieļauju, ka man būtu ļoti sarežģīti pieņemt citu kultūru. Es, protams, apzinos, ka mums, iespējams, ir daudz lieku priekšstatu par Austrumu kultūru, un tomēr man uz to pusi nemaz nevelk,» aktrise pasmaida, piebilstot, ka latvietis viņai ir daudz saprotamāks. «Es arī krievu varētu saprast, bet musulmanis man tomēr šķiet kaut kas pavisam svešs, nepazīstams un nezināms. Protams, katrs gadījums ir individuāli izskatāms, jo viss atkarīgs no tā, cik cieši cilvēks turas pie savas ticības. Un es, piemēram, zinu tādus pārus, kuri jau ilgus gadus veiksmīgi dzīvo kopā, un ne ticībai, ne ādas krāsai nav nozīmes - jo viņi dzīvo kā eiropieši.