Baiba Ozoliņa jaunās dziesmas videoklipā mirdz Patmalnieces kleitā
Dziedātāja un dziesmu autore Baiba Ozoliņa laidusi klajā vasaras singlu “Kā es gribu, tā es daru”, kurā vārdos un noskaņās jūtama viņas attieksme pret dzīvi un izvēlēm. To paspilgtina dziesmas video, kurā galvenajā lomā – protams, aiz pašas Baibas – ir… mākslinieces Elitas Patmalnieces kleita.
Dziesmas “Kā es gribu, tā es daru” mūzikas un vārdu autore ir pati Baiba Ozoliņa, savukārt studijas producenti ir Armands Varslavāns un Edgars Vilcāns - šī ir dziedātājas pirmā sadarbība ar šo atzinību strauji gūstošo radošo tandēmu. Stilistiski pārsteigumu nav, bet dziesmas piedziedājums gan ir padevies varen lipīgs - tas “draud” iesēsties prātā uz ilgāku laiku. “Baiba ir sarakstījusi dziesmu ar īstu raksturu, un mēs to centāmies atveidot skaņā, lai maksimāli nodotu dziesmas vēstījumu,” tā Armands Varslavāns. Līdzproducents un miksēšana - Gints Stankevičs.
Dziesmai tapis arī videoklips, kura režisore, kā ierasts, ir pati Baiba. “Videoklipu gribēju veidot krāsainu un sievišķīgu, lai arī dziesma ir samērā dumpinieciska. Vēlējos paspēlēties ar krāsām un bezkrāsām, līdz ar to man bija vajadzīgs krāsains un košs apģērbs. Pirmais, kas ienāca prātā, bija Elitas Patmalnieces darbi, tādēļ devos uz viņas salonu, kur satiku arī pašu Elitu,” stāsta dziedātāja. ”Elita palīdzēja piemeklēt īsto kleitu, un tiku arī pie burvīgas kartītes ar autogrāfu. Viens no videoklipa un dziesmas vēstījumiem, runājot par krāsām, ir tāds, ka bieži tā ir mūsu pašu izvēle, kuras krāsas ieliekam savā galvā un savā apģērbā, un kuras atstājam skapī - tiešā un pārnestā nozīmē. Ir melnbaltas dienas, ir krāsainas dienas, un ir arī tādas, kuras mūs piebeidz pirmās, neatkarīgi no tā, kādā krāsā no rīta esam piecēlušies no gultas.”
Saturiski dziesma ir par sava ceļa iešanu, neatkarīgi no apkārtējo viedokļiem, kritikas, nelūgtiem padomiem. “Mūsu vērtību nenosaka tas, ko kāds par mums domā vai runā,” norāda Baiba Ozoliņa. “Būtiski ir mūsu darbi un tas, ko paši par sevi domājam. Iekšējais kritiķis vienmēr ir uzdevumu augstumos, savukārt iekšējais fanu klubs mēdz klusēt, kad atbalsts vajadzīgs visvairāk, lai pārvarētu savas šaubas, bailes, neticību saviem spēkiem, vai lai “izvilktu” sevi cauri dienai. Un arī to, ko negribas darīt, mēs tik un tā varam izdarīt tā, kā paši vēlamies.”
