Aktrise Ērika Eglija: Šī man ir pirmā tāda veida loma
 
©f64

«Šī man ir pirmā tāda veida loma; tā ir pietiekami smaga un interesanta. Man ir saldsērīgas izjūtas. Emocionālas,» saka aktrise Ērika Eglija par Ļizas lomu režisora Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā Maksima Gorkija lugā Saules bērni, kas uz Dailes teātra Lielās skatuves pirmizrādi piedzīvos šovakar.

Lugas dramatiskais vēstījums ir par inteliģences pārstāvju ģimeni, kurai liktenis lēmis dzīvot grūtos pārmaiņu gados. Tas ir stāsts par gudriem, laipniem un labiem cilvēkiem, kuriem reiz bijuši savi ideāli un cerības, bet pēkšņi nākas saskarties ar pūļa un naida briesmīgo seju. Ar Ēriku iestudējuma lomās iejutušies aktieri Juris Žagars, Kristīne Nevarauska, Ģirts Ķesteris, Artis Robežnieks, Vita Vārpiņa un citi.

Par Ļizas lomu

Ērika stāsta, ka, izlasot lugu, uzreiz sapratusi – loma viņai liks ieguldīt daudz darba un, kā viņa pati saka, «būs kur urķēties». Aktrise to sauc arī par vienu no lielākajiem izaicinājumiem, jo sarežģītība slēpjas viņā kā cilvēkā un veidā, kā to atrast. Ērika raksturo Ļizu: «Ir izjūta, ka viņa staigā ar kailiem nervu galiem. Viņa ir ārkārtīgi jūtīga; visu pasauli uztver saasināti, no smiekliem līdz asarām. Viņa ir milzīgs emociju virpulis.» Aktrise smej, ka, lai nospēlētu tēlu ar kailiem nerviem, pašai tie vajadzīgi izturīgi. «Nevaru teikt, ka es neesmu emocionāla, tikai atšķirībā no Ļizas vairāk esmu savvaļas augs, bet viņa ir siltumnīcas. Stāvu ar abām kājām uz zemes, bet viņa dzīvo emocijās, ir pa gaisu. Es neļauju, lai tās man norauj jumtu, savukārt viņa situācijas var uzkurbulēt līdz ārprātam.» Ērika paskaidro iemeslu, kādēļ varone ir tik jūtīga un izjūtu plosīta: «Viņai ir izteikta intuīcija, tāpēc jūt, ka tuvojas nelaime. Būdama siltumnīcas augs, vairs nemāk dzīvot pēc pieredzētajām šausmām un nemāk atgriezties savā komforta zonā, kurā iepriekš dzīvojusi. Tas viņu ved ārprātā, jo zaudējusi iepriekšējo līdzsvaru. Ļiza jūt, ka viņai ir taisnība, un saprot, ka viss nav tik skaisti, kā inteliģence to apraksta, jo apzinās reālo dzīvi, kuru redzējusi pati savām acīm. Viņa cīnās par to, lai arī citi ieraudzītu šo realitāti, un tas viņu plosa.»

Ērika atzīst, ka šobrīd atrodas ārpus savas komforta zonas, un tas ir vēl viens izaicinājums darbā pie izrādes. «Man ir jāiziet no ierastā rāmja, kas bijis līdz šim, un jāpieskaras kam gluži atšķirīgam. Nevaru teikt, ka pašreiz jūtos komfortabli tajā, bet, man šķiet, to arī nevajag. Ir nepieciešama šī nedrošības izjūta, jo arī pati Ļiza nevienu brīdi nejutās komfortā, jo visu laiku ir iekšējā darbībā, konfliktā, pretrunās.»

Kaut kas patiess

Aktrisei ir interesanti, kā šo izrādi uztvers skatītāji, jo daudzi konkrēto krievu rakstnieka Maksima Gorkija darbu nezina. Lai sniegtu fona informāciju tiem, kuri uz izrādi vēlas doties ar priekšzināšanām, teātra mājaslapā iekļauta tuvāka informācija par to. Bet kā aktrise Ērika skatītājam var apsolīt «kaut ko ļoti patiesu», un viņa cer, ka darbs skatītājus emocionāli aizskars. «Mums viss ir šeit un tagad; mums viss ir pa īstam, un tā ir režisora griba. Tas ir ļoti tīrs darbs. Viss ir pārredzams kā uz delnas.» Lugā atainotais liek domāt arī par situāciju šodien, jo ir stāsts par labiem cilvēkiem, kas dzīvo skarbā vidē. «Mums varbūt nav mēra, bet ir daudzas citas lietas, kas liek būt tramīgiem,» viņa saka. «Protams, tas bija cits laiks, un arī apstākļi, kuros Gorkijs rakstīja, bija citādi, bet tas nerada problēmas veidot asociācijas, ka šodien notiek līdzīgi.»

Runājot par regulāru sasaisti ar savu tēlu, aktrise stāsta, ka Ļizas loma vairāk nekā citas prasa koncentrēšanos un iepriekšējas pārdomas par to. «Šī man ir pirmā, no kuras ātri nevaru iziet, tāpēc man vajag apsēsties un izpūst gaisu.» Viņa domā, ka tas ir profesionalitātes jautājums – vai cilvēks spēj iziet no pieņemtā tēla. «Ir jāsaglabā veselais saprāts, ka nevari mesties tā, ka aizkrīt klape ciet un neveras vairs vaļā. Ir jābūt kontrolei, nevajag sevi pazaudēt pavisam.»

Ērika atzīst: «Visu laiku sanāk un gribas domāt par darbu pie izrādes, bet naktīs tomēr cenšos gulēt un, paldies dievam, vēl kaut kā varu aizmigt. Nogurums pašlaik laikam tik liels, ka tīri fiziski atslēdzos. Tas ir labi, jo no rīta galvu vajag skaidru.» Miegs ir veids, kā aktrise gūst enerģijas rezerves, kas nepieciešamas darbam uz skatuves, tādēļ ar četru līdz piecu stundu miegu nebūs līdzēts. «Tas ir vienīgais veids, kā varu sevi restartēt, citādi nevaru ilgstoši darboties.»

Padarīt darbu godprātīgi

Aktrise domā: «Nevar noteikt – esi ticis skatītājam klāt vai ne, jo reizēm var just, kā enerģija virpuļo, bet citkārt viņi sēž klusēdami un nevis tāpēc, ka viņiem ir neinteresanti, bet tāpēc, ka uzmanīgi klausās un ir vērīgi. Kad šķiet, ka neesi pietuvojies viņiem, ko gan sev pārmest? Tad ir jāizanalizē izdarītais un jāpadomā, ko varēja darīt citādi. Man svarīgi ir godprātīgi padarīt savu darbu.» Viņa atzīst, ka piedzīvojusi dažādas situācijas un bijušas reizes, kad vēlējusies lietas darīt citādi, tomēr tas viss ir mācība un pieredzes gūšana, tādēļ viņa neslīgst pašpārmetumos. «Mēs esam dzīvi cilvēki un nevaram katru dienu būt vienādi. Mēs paši esam pārklāti ar emocijām, un tas seko. Protams, uz skatuves jāizdara savs darbs, bet ir lietas, kas paliek,» viņa domā. «Nekad divreiz nebūs vienādi, un tas ir normāli, jo teātris ir dzīvs. Neapšaubāmi, ir jāturas noteiktā karkasā, bet emocijas var liekties uz vienu vai otru pusi.» Arī dienās, kad uz skatuves kāpt nav spēka, tas ir jādara, jo ir skatītāji, kas gaida, un kolēģi, kas rēķinās ar klātbūtni. Aktiera profesijā nav vārda «nevaru». «Atnāci, savācies, apģērbies un aiziet!» viņa saka. «Skatuve ir īpatnēja lieta – uz tās aizmirstas privātās lietas, un man personīgi tās nevelkas līdzi. Šķiet, tā brīžiem pat dziedē, jo uz to brīdi piemirsti sāpes un aizmirsti par sevi, jo tad atrodies tur. Tas ir brīnums.» Tomēr Ērika uzsver, ka šajā vidē arī ir sāpes un melns, smags darbs. «Daudziem šķiet, ka mēs te ampelējamies, bet tā nav. Ja cilvēki redzētu melnā darba periodu... Bet viņiem tas nav jāredz! Viņiem ir jāredz tikai, kas notiek uz skatuves, jo aiz tās ir mūsu virtuve, kurā nevienam nav jānāk. Viņiem jāierodas, kad galds jau ir servēts.»

Tūlītēja pārslēgšanās

Teātra sezona ir jau pusē, un Ērika to raksturo kā atrašanos virpulī, jo nospēlētas četras pirmizrādes (Debestiņa izrādē Pīters Pens, Ivēra kundze izrādē Bovarī kundze, Hola izrādē Vakariņas ar Elvisu un Cecīlija Muzikālā teātra 7 izrādē Vella kalpi). «Ir vāveres ritenis, bet katrā izrādē darbs atšķiras,» viņa saka un, vaicāta, vai tādā gadījumā tēli nestāv cits citam līdzās un nejūk, viņa paskaidro. «Reizēm pēc pirmizrādēm dažas dienas kāda izjūta nāk līdzi uz citām izrādēm, jo to nav iespējams nogriezt kā ar nazi. Bet reizēm tas pat ir labi, jo lietas, kas paliek no iepriekšējā darba, ļauj pavērties citā lomā veidos, kādos tas nav bijis iespējams. It kā visu esi izdarījis, bet rodas nianse, kas kaut ko maina.» Viņa stāsta, ka lielākoties tomēr notiek tūlītēja pārslēgšanās, jo aktieri ir uz to trenēti.

Pienākot jaunajam gadam, viņa sev ir izvirzījusi mērķus, ko vēlas sasniegt, taču neatklāj tos, jo vēlas, lai tie piepildās. «Tie ir jāizvirza, lai ir uz ko tiekties un ir ko darīt, jo citādi neko nepaveiksi. Ir viegli slinkot, un brīžiem šķiet, ka arī es varētu gulēt un neko nedarīt.» Ērika atklāj, ka vēlas ieviest līdzsvaru starp atpūtu un darbu un veltīt vairāk laika sev, piemēram, lai aizietu uz izrādi un paskatītos kolēģu veikumu citos teātros. Vaicāta, vai viņai piemīt profesionālais kretīnisms, atbild: «Uz pēdējām izrādēm gāju nevis tādēļ, lai kritizētu kolēģus vai meklētu blusas, bet vienkārši paskatīties izrādi. Es noņēmu plīvuru un paskatījos kā cilvēks, kā Ērika. Un ir baigi forši!»

***

Ērika EGLIJA

• Dailes teātra štata aktrise kopš 2010. gada

• Dzimusi 1982. gada 8. augustā Liepājā

• Izglītība:

Liepājas Raiņa 6. vidusskola, pēc tam Liepājas 48. arodskola, kurā apguvusi saimniecības vadītājas un pavāres specialitāti. 2009. gadā beigusi Dailes teātra 9. studiju un ieguvusi Latvijas Kultūras akadēmijas humanitāro zinātņu bakalaura grādu mākslās

• Darbojusies citos teātros:

Domino, Muzikālajā teātrī 7 un Ģertrūdes ielas teātrī

• Spēlējusi seriālā Eņģeļu māja

• Ērikas un grupas Ryga iedziedātā dziesma Mani vēl no izrādes Izraidītie iekļuvusi Muzikālās bankas finālā un cīnās par gada vērtīgākās dziesmas titulu

• Ar kolēģi un bijušo kursabiedru Gintu Andžānu ierakstījusi vairākus singlus