Šovakar Dailes teātrī kārtējā pirmizrāde – Mazajā zālē skatītāju vērtējumam tiks nodots ungāru rakstnieka un dramaturga Ištvāna Erkēņa lugas Kaķu spēle iestudējums Anitas Sproģes režijā.
Lugai ir interesanta vēsture – uzrakstīta 1963. gadā, tā bijušajā Padomju Savienībā iemantoja tik lielu popularitāti, ka 1978. gadā notika šai lugai veltīts festivāls, kurā tika rādītas visas tās skatuviskās interpretācijas. Ievērojamākais Kaķu spēles iestudējums Latvijā ir 1973. gadā Drāmas teātrī tapušais ar Elzu Radziņu un Kārli Sebri galvenajās lomās.
Dailes teātris piedāvājis Anitai Sproģei iestudēt izrādi ar skatītāju iemīļotiem un cienītiem teātra vidējās un vecākās paaudzes aktieriem, un izvēle apstājusies pie Erkēņa lugas. Kolorīto Orbānes lomu, ko autors raksturo kā pavecu sievieti, kas izskatās nodzinusies, bet patiesībā nav nodzenama – nešpetnu kundzīti, kas (cik sievišķīgi!) iecerētā māmuļai uzdodas par trim gadiem jaunāka – atveido Indra Briķe. Viņas māsu Gizu spēlē Ilze Vazdika, draudzeni Paulu – Akvelīna Līvmane, Viktoru – Harijs Spanovskis vai Jānis Paukštello. Pārējās lomās iejutušies: Lilita Ozoliņa (Pelīte), Esmeralda Ermale (Iluša), Olga Dreģe (Adelaida), Juris Kalniņš (Joži) un Juris Strenga (Feri).
Šiem pieredzes bagātajiem aktieriem tā ir iespēja parādīties citā ampluā, ļauties spēlei un arī pasmaidīt pašiem par sevi un citam par citu. Vaicāta, kāpēc mainīts izrādes nosaukums, oriģinālo Kaķu spēli aizstājot ar Kis kis – ņau ņau, kas drusciņ jauc pēdas, Anita Sproģe atgādina par skolas laikā iecienīto spēli ar līdzīgu nosaukumu un atzīst, ka vecākajai skatītāju paaudzei varbūt arī nav šādu asociāciju, taču tas darīts, lai vairāk uzsvērtu spēles, rotaļas motīvu. Kis kis – ņau ņau ir spēle, kurā cilvēki cits ar citu un otra cilvēka jūtām un dzīvi rotaļājas kā kaķis ar peli – nežēlīgi un neapzināti. Taču cietsirdīgajās rotaļās ir arī daudz veselīga humora un cilvēcības.
Erkēņa luga runā par ļoti cilvēciskām un visiem saprotamām tēmām, uzsver režisore. Cienījams gadu skaits nav šķērslis mīlestības neprātam, jo vecumam taču nav nozīmes, ja sirds lēkšo pakaļ miesās izplūdušajai mīlai, liekot stundām kvernēt pie vīrišķa logiem. Tāpat lugā skan greizsirdības, ilgu, vientulības notis, tiek risinātas māsu un draudzeņu attiecības, gan ļaujot pasmaidīt, gan dodot vielu pārdomām. Iedomājieties vien, kādas ciešanas sagādā skats, kad mīļotais pieviļ Orbāni, strebjot zupu pie viņas draudzenes!
Viens no urdīgākajiem lugas uzdotajiem jautājumiem ir – vai dzīvot pusdzīvi, neuzdrošinoties, baidoties no kļūdām, vai tomēr dzīvot, izmantojot iespējas, ko dzīve liek ceļā – gan kā lielu akmeni, ko neiespējami nepamanīt, gan tikai kā diegā iekārtu piparkūku, ko uz mirkli nozibina gar acīm, neļaujot grimt ilgās pārdomās.