Aldim Siliņam pēc teicami nospēlētās Koļesova lomas Aleksandra Vampilova lugas Atvadas jūnijā pirmizrādē ziedu nebija. Citreiz varbūt noklusētu, bet tovakar... Šis prozaiskais dzīves fakts cieši piekodās izrādes smeldzīgajai, traģikomiskajai noskaņai, kas jau tāpat lika acīm valgi spīdēt. Bet vispār izrādē ir ļoti daudz jāsmejas. Tā ir ļoti laba – teātrī pavadītajam laikam ir vērtība, kas paceļ pāri ikdienībai.
Mārtiņš Eihe Dailes teātrī strādājis pirmo reizi, iestudējot krievu klasiķa pirmo lielo lugu, kas tapusi 20. gadsimta 60. gadu vidū, kad pasludinātā komunisma ēra bija tikko sākusies. Viņa izrāde iekļaujas šim laikam raksturīgajā interesē par padomju pagātni, kas tagad kļuvusi par rosinošu ideju banku, kur sava vieta gan mantojuma pārvērtēšanai, gan spēlei ar stilu, ko tagad dēvējam par retro.
Kostīmu māksliniece Kristīne Vītola aktierus tērpusi tā laika modes aktualitātēs – ak, kremplīna kleitiņas un mazās jaciņas! Neiztrūkstošas ir parūkas, kuru šikākais modelis (kas Baibas Nejas varonei) atgādināja ar meitenīgu jūsmu savulaik žurnāla Padomju Latvijas Sieviete lappusēs skatītos oriģinālus. Un vēl detaļas, aksesuāri – lieli plastmasas briļļu rāmji, bleķa zobu rinda, bakenes, biezas gaišzila krīta kārtu atgādinošas plakstiņu ēnas, ūsu dizains ... Scenogrāfs Kristiāns Brekte nosacīto telpu konkretizējis ar dzeltenzilo pieturvietas zīmi, kamēr afišā, kuru it kā lasa Taņa, rēgojas Dailes teātra nu jau arhīva izrādes Ivonna, Burgundijas princese plakāts, bet dziedātāja Gološubova no piektās rindas izskatās ļoti līdzīga Ancei Krauzei.
Kristiāna Brektes telpas risinājums ir izcils savā vienkāršībā, lai arī atgādina par Krievijas režisora Dmitrija Krimova scenogrāfa jeb mākslinieka teātri. Baltās, atvērtu trapeci veidojošās sienas tiek aktieru aplīmētas ar melnu līmlenti, tā veikli mainot darbības vietu. Kapsētas krusti pārtop logos, bet dārzu apzīmē ar līmlenti veidoti koki. Šis paņēmiens paplašina Mārtiņa Eihes piedāvāto spēles principu, īstenojot teātris teātrī ideju. Režisors radoši izmanto Vampilova dramaturģijai raksturīgo spēles elementu, nebūvējot ceturto sienu un neslēpjot konkrētajā darbībā neiesaistītos aktierus kulisēs. Viņi visi ir uz skatuves, un vēro notiekošo, attiecīgajā ainā iekāpjot un pēc tam no tās izkāpjot. Vēl vairāk, režisors arī paspēlējas ar Čehovu, pie sienas karot bisi, kas, zināms, šaus. Turklāt duelēties nāksies Puškinam aiz muguras – burvīga asprātība un ironija.
Te īsti vietā ir komiskā groteska, ko gan ne visi aktieri vēl pārvalda vienlīdz labi, taču tas ir iespēlēšanās jautājums. Ļoti labi spēles noteikumus jūt un lieliski ar atsvešināti pašironisku attieksmi operē Indra Briķe (viņas Repņikova ir meistardarbs!), Aija Dzērve (līgava Maša), Marīna Janaus (Milice), Gints Andžāns (Frolovs), Akvelīna Līvmane (Komsordze), Baiba Neja (Skaistule). Pēteris Liepiņš rektora Repņikova – administratora un tikai drusciņ zinātnieka –, tēlā raisa visai konkrētas asociācijas iz dzīves. Dainis Gaidelis kukuļdevēja Zolotujeva lomā pārvērties gandrīz līdz nepazīšanai. Uz Lauri Subatnieku Gomiras jeb Šarikova nr.2 tēlā paraugoties vien, jāsmejas. Patiesi ekscentriski tie Vampilova tipi. Ir jautri.
Padomju pilsoņu parādi no sākuma līdz galam vaktē Akvelīnas Līvmanes Komsordze, jo ik pa laikam ar saucienu «Smaidiņu!» ielaužas darbībā gan adekvātās, gan konfliktsituācijās, un liek tēliem sastingt pozās, lai pēc fotoaparāta zibšņa darbība turpinātos tur, kur pārtraukta. Šis paņēmiens lieliski demonstrē parādes formas vai skaistās fasādes politiku. Fakts, ka fotogrāfa loma piešķirta Komsordzei, tādējādi paplašinot Vampilova dotā tēla funkciju, kļūst par režisora asprātīgu atradumu, komentējot visuresošās un visu dzirdošās Komunistiskās partijas klātbūtni pilsoņu privātajā dzīvē.
Vampilova tēmai par morāli un tās kompromisiem, kas dvēselē iemetas kā tārpi ābolā, palēnām graužot to kopā, Mārtiņa Eihes izrādē izdodas pāraugt padomisko reāliju iezīmēto laiktelpu. (Viens piemērs ir tādas specifiskās studentijas dzīves aktualitātes kā aspirantūra un sadale, kas mūslaiku studentiem varētu būt tumša bilde). Ir lietas, kas, karogiem un himnām mainoties, paliek – arī, piemēram, kukuļdevēja inficējošā filozofija par godīgumu.
Vampilova lugas varoņi ir topošie zinātnieki, bet 60. gados zinātnieki tika iecelti varoņu statusā, kam īstenot komunisma celtniecību. «Sabiedrības acīs zinātniekiem piemita lieliska īpašība, kas bija izšķiroša – godīgums. Tā nozīmēja arī – atklātību, krietnumu, taisnības mīlestību. Laikmets padarīja visus šos vārdus par sinonīmiem un piešķīra tiem pasaules uzskata jēgu. [..] Viņi – tāpat kā zaldāti vai sportisti – sāka simbolizēt nācijas spēku un veselību.» (Pjotrs Vails, Aleksandrs Geniss. 60. gadi. Padomju cilvēka pasaule. Rīga, Jumava, 2006.) Uz šā fona, ar Koļesovam doto dilemmu starp karjeru un mīlestību un viņa izvēli, vēl asāk izzīmējas Vampilova varoņa problēma, kas pēc tam evolucionē nākamajās lugās, bet izrādē rada auglīgu augsni pārdomām par mūsdienu varoņa tēmu.
Aldis Siliņš Koļesova lomā, tāpat kā Initas Dzelmes Taņa, šķietami ir no citas pasaules nākuši, jeb precīzāk – kā mūžīgie nelaimīgie mīlētāji Romeo un Džuljeta – pozicionējas kā pārlaicīgi tēli. Ar savu emocionālo atdevi un salīdzinoši reālistiskāko spēles stilu, viņi īsti neiederas pārējā kompānijā. Inita Dzelme izrādes laikā novelk koķetās, vitālās, naivās meitenes kārtu, ļaujot vērot, kā sāp atraidījums, kā piedot un tomēr neļaut bradāt pa viņas plaukstošās sievišķības un pašapziņas lauku. Aldis Siliņš Koļesova lomā kožas ar smaidu, ar drusku nekaunīga, sadzīves rāmjiem pāri kāpjoša un tos izaicinoša rakstura brīvdomību. Taču tad, kad atteicies no Taņas, apdziest ne tikai smaids – acis satumst, ja samēro zaudēto ar iegūto. Smaidam pēc tam ir skumju ēna. Tā vāri spēj segt sirdsapziņas modro balsi, kas brēc par darījumu, kurā zaudēts godīgums, ticība ideālam, bet dvēselē ievilkušās vairākas dziļas krunkas. Pēc tam vairs nebūs iespējams atgūt bijušo – agrāko skaidro, tīro, gaišo skatienu, kas ļauj pasaulē lūkoties ar mieru un paļāvību, jo par visu iegūto jāmaksā.