Klausītāju rokās jau nonācis grupas „The Sound Poets” pirmais studijas ieraksts „Tavs stāsts”. Atsauksmes ir daudzsološas: izskatās, ka latvju mūzikā sevi ir pieteikusi grupa Nr.3.
Grupas „The Sound Poets” debijas albuma atklāšanas svētkos Kaņepes kultūras centrā izskanēja atziņa, ka mums šobrīd ir „Prāta vētra” un „Instrumenti”, bet šajā rangā trešie varētu būt „The Sound Poets”. Vai nav par ambiciozu? «Tā ir Bruno [Rozes] vīzija, tie ir mūsu izdevēja vārdi. Ja viņš mūsos saskata šādu potenciālu, tad mēs par to esam ļoti gandarīti,» atzina „SP” līderis Jānis Aišpurs.
Jā, „SP” nevis „SPB”, lai gan šīs formācijas uz mūžu mūžiem droši vien tiks uztvertas kā viena grupa, tikai ar citām sejām. Šīs komandas pirmsākumi meklējami 2007. gadā, kad tā startēja ar nosaukumu „Smaragda pilsētas burvji” (radiostacijās ļoti augstās vietās sabija tās dziesma „Pearl Tears”), kas pēc tam transformējās uz „SPB” un pat izdeva albumu. No tiem laikiem gan „SP” sastāvā palikuši tikai Jānis Aišpurs (vokāls) un Normunds Lukša (ģitāra), bet to atstājuši tādi meistari kā Ingars Viļums (bass) un Andris Buiķis (bungas), pēc tam arī pēdējā aizstājējs Andžejs Grauds. Šobrīd „SP” bez diviem minētajiem vēl ir arī Undīne Balode (čells), Gints Bīmanis (bass), Pēteris Lunde (bungas) un Kate Pāvula (taustiņi). «Ne jau mums vienīgajiem ar Lukšu bija sajūta, ka kaut kas nenotiek [kā vajag], arī pārējiem bija sajūta, ka buksējam,» skaidroja Aišpurs. „Izrunājāmies un sapratām, ka katram ir savi izaicinājumi: Ingaram tā ir „Prāta vētra”, Andžejam – viņa bungu skola, tātad „SPB” savu ceļu ir nogājis, liekam punktu un kā draugi turpinām darīt to, kas mums vislabāk patīk. Protams, tas radīja izmaiņas arī radošā ziņā. Ja līdz tam es ar skaidru muzikālo ideju aizgāju pie Ingara, kopīgi to noproducējām un pārējie vienkārši [dziesmu] nospēlēja, tad patlaban ir radošās nometnes, kad nākam visi kopā. OK, man ir kādas skices, taču ļoti daudz dziesmu rodas vienkārši kopā „džemojot”, katrs pienes klāt kādu ideju.”
Kopš „SPB” albuma izdošanas pagājuši jau seši gadi, kāpēc šajā laika periodā būtībā nekas nenotika? „Oi, šis ir baigi sarežģītais jautājums! Ja no filozofiskā viedokļa raugās, tad – droši vien vienkārši nebijām gatavi kaut kam lielākam, īsti nebija mērķu. Skatoties atpakaļ, jāatzīst, ka „SPB” no tā darbības organizācijas viedokļa vairāk bija tāds kā projektveidīgs pasākums. It kā visi profesionāli cilvēki, taču laikam nenoķērām kopīgo muzicēšanas prieku, kaut kādu dzirksteli, lai notiktu kaut kas vairāk. Ar profesionālu darbību vien nepietiek: spēlējām, dziesmas bija foršas, bet nebija mērķu,” atzina grupas līderis. „Faktiski tikai 2011. gada vasarā sapratu, ka kaut kas kardināli jāmaina. Kopā ar Normundu noformulējām mērķi, ko mēs gribam sasniegt un kāpēc esam grupā – ka tas ir mūsu prieks, taču mēs negribam tikai sausu darbu, bet arī gandarījumu par to. Kad mēs to noformulējām, parādījās arī kaut kāds plāns, sasniedzamie mērķi, darbības plāns, mājas darbi. Pa ziemu pastrādājām, un rezultātā mūs, piemēram, pērn uzaicināja Prāta vētra iesildīt savu koncerttūri,” norādīja Jānis. „Tagad atkal pastrādājām pa ziemu, lai būtu disks, lai šo vasaru varētu godam aizvadīt. Tagad mājas darbs ir mēģināt lēnām ar angliskajām dziesmām lauzties kaimiņvalstīs, lai nākamvasar mēs jau varbūt tiktu aicināti uz viņu festivāliem.”
Jāatgādina, ka „The Sound Poets” pieteica sevi ar debijas singlu „Emīlija”, kas 2011. gadā bija viena no spēlētākajām dziesmām radiostacijās. Arī nākamā dziesma „Kalniem pāri” turpināja iesākto veiksmes stāstu, savukārt diska tituldziesma „Tavs stāsts” jau vispār kļuva par hitu. „Ierakstot albumu, vēlējāmies izstāstīt „The Sound Poets” stāstu, bet tagad, kad ieraksts izdots, apjautām, ka tas varētu rosināt arī mūsu klausītāju aizdomāties par viņa stāstu. Mans stāsts ir būt mūziķim, bet kāds ir tavējais?” retoriski vaicā Jānis Aišpurs.
Interesanti, ka „SP” stāsts būtībā ir tapis mežā, proti, radošajā nometnē, kas rīkota kaut kur Tukuma pusē. „Mūsu draugiem tur ir māja, kas nosacīti noslēpta no civilizācijas,” klāstīja Jānis. „Kādu nedēļas nogali viņi nebija mājās, sarunāju, ka varam aizbraukt uz turieni ar visiem instrumentiem – prom no darbiem, pienākumiem, ģimenēm un trīs dienas nodoties tikai muzicēšanai. Nodrošinājām, lai to visu var ierakstīt, lai idejas nepazūd. Mums bija divas šādas nometnes, kurās lielā mērā arī izkristalizējās šajā albumā iekļaujamais materiāls – formāts un dziesmas, kuras atlika tikai pēc tam pieslīpēt, lai var spēlēt festivālos, un pēc festivāliem, kad viss jau bija skaidrs, vēl mazliet pieslīpēt, lai varētu studijā to visu salīdzinoši īsā, bet produktīvā laikā efektīvi ierakstīt.” Tā tapa „SP” stāsts.