Koncerta apskats: Kārļa Kazāka "Gultnēs"
Pie albuma “Gultnes” šobrīd ticis tikai ierobežots klausītāju loks, bet gan dziesminieks Kārlis Kazāks radīs iespēju, lai visiem, kas to vēlas, būtu iespēja to lejuplādēt.
Piektdien, 11. janvārī, Latvijas Nacionālajā teātrī notika Kazāka vienīgais koncerts, kurā tika atrādīta jaunā programma (un spēlētas arī dažas dziesmas no Kārļa iepriekšējiem albumiem), un tiem, kas bija ieradušies uz šo koncertu, pie ieejas tika dāvāts šis CD. Lai gan par to tika ziņots jau iepriekš, varēja novērot, ka daudziem tas bija liels pārsteigums – cilvēki bija vienkārši nākuši uz koncertu, nedomājot par to, ka pie biļetes viņiem bonusā pienākas arī disks.
Par pašu koncertu. Jāatzīst, ka “Neatkarīgās” apskatnieks uz to gāja ar nelielām bažām, jo Kazāka mūzika ir ļoti specifiska un nebija pārliecības, vai piektdienas vakarā uznāks vēlme gremdēties pārdomās šīs mūzikas pavadībā. Beigu galā rezultāts krietni pārsteidza cerēto: jauks un sirsnīgs koncerts, kas radīja daudzkrāsainas, patīkamas emocijas. Ja kādam bija galīgi garlaicīgi, tas varēja laiku īsināt, skaitot, cik ģitāru tika nomainīts koncerta laikā, taču neizskatījās, ka zālē būtu ieklīduši garāmgājēji, kas nezina, uz ko atnākuši. Par publiku tikai trīs fakti: 1/ teātra Lielajā zālē ar aptuveni 800 vietu ietilpību pilnīgi visas vietas gan nebija aizņemtas, taču brīvi bija tikai kādi pussimts krēsli; 2/ koncerta laikā neietreļļojās neviens (!) neizslēgts mobilais telefons; 3/ neviens (!) nesteidzās uz garderobēm ne pēc koncerta obligātās daļas un ne pat pēc “uz bis” izskanējušajām dziesmām. Tie, kuri bijuši kaut vai vienā koncertā, novērtēs, ka otrajā un trešajā punktā minētais ir kaut kas sen nepieredzēts…
Ļoti veiksmīgs bija skatuves noformējums: iepriekš šķita, ka Kazāka koncertā viņu pavadošā sastāva mūziķi vienkārši sēdēs kā ķipji, taču nē – katram bija sava vieta, katrs nebūt nebija statisks instrumentu izrīkotājs. Jā, komanda bija novākta varena: ģitāristi Māris Bīmanis un Gints Sola (interesanti, ka pēdējais sev raksturīgajā kautrībā bija nolīdis aiz kolēģa muguras), basģitārists Gundars Grasbergs, bundzinieks Juris Kroičs, bet pie klavierēm ik pa laikam piesēda Anete Kozlovska. Palīgos pieteicās arī pūšamie instrumenti, kā fona vokāliste vienā dziesmā uz skatuves kāpa arī elegantā Amber (Aija Vītoliņa).
Ja par jaunajā albumā ietverto mūziku, tad jāpiekrīt paša Kārļa Kazāka teiktajam, ka šīs dziesmas spēcīgi “garšo pēc Solas”. Tā nudien ir, Solas rokraksts te ir stipri jūtams, taču arī pašu Kazāku nesajauksi ne ar vienu citu. Šo rindu autoram lielākais pārsteigums bija koncerta vidusdaļā, kad izskanēja vienīgā ar gaismas efektiem bagātinātā kompozīcija “Pēdējais sniegs” – radās noskaņa kā Kventina Tarantino filmās! Tieši šī un vēl arī “Atstāj mani tepat”, šķiet, ir šī albuma labākās dziesmas, bet tas nozīmē, ka Kazāks varētu turpmāk mēģināt vēl vairāk spiest uz “dzīvā” sastāva piedāvāto enerģiju. Tas nenozīmē, ka jārada “Oceanfall 2”, taču tikai ar vienu krēslu un ģitārīti klausītāju vairs neaizrausi.
Publikai gan patika viss. Kad koncerts izskanēja, klausītāji ar ovācijām aicināja mūziķus atpakaļ. Starp citu, aplaudēja kājās stāvot! Kazāks & Co paklausīgi atgriezās, taču uzreiz brīdināja, ka nospēlēšot pāris dziesmas un tad gan viss, vairs neesot nekā spēlējama. Klausītāji bija nepaklausīgi un vienalga prasīja turpinājumu. Te Kazāks izspēlēja interesantu gājienu: iznāca, paņēma ģitāru, apsēdās pašā skatuves priekšā un nodziedāja vēl vienu dziesmu bez mikrofona un skaņu pastiprinošām ierīcēm. Sanākušie sēdēja klusi kā nohipnoztizētas pelītes. Iespaidīgi! Grūti pateikt, vai šis bija Kārļa Kazāka karjeras labākais koncerts (uz iepriekšējiem nesanāca aiziet), bet labākais albums noteikti.