Agrai Benitai Kardašai ceļošanas āķis iecirtās lūpā pirms desmit gadiem, kad aizbraukusi uz Itāliju. Kopš tā laika viņa ir bijusi daudzās valstīs un ik gadu paspēj apskriet pat vairākas tuvākas un tālākas zemes. Viņa ir čadīga, mutīga, nečīkst. Ja jākāpj, tad kāpj. Ja jāiet, tad iet. Tāpēc jau brauc, lai skatītos, krātu iespaidus un atmiņas, nevis sēdētu uz soliņa.
Pērn Karēlijā, kad vajadzēja rāpties Girvas krāterī, Agriņa visai pikti atraidīja jaunāko ceļabiedru pastieptās rokas - pati kāpšot augšup pa šauro taciņu starp koku saknēm. Uzkāpa arī. Un aizdieba pa mežu, ka papēži nozibēja.
Sezona ir atklāta
Šogad viņa savu ceļošanas sezonu jau atklājusi. Lieldienas sagaidītas Baltkrievijā, vēl plānots doties uz Kazaņu un Kaļiņingradu. Braucienos dodas kopā ar kolēģēm Rasmu Liepu un Sniedzi Porieti. Cita citu urda uz kopīgu braukšanu. «Daudz nekaprīzējamies un nešpāsējamies. Ja jābrauc, tad braucam.» Draudzīgi sadzīvo visas, ja nu tikai jārēķinās ar savu un līdzbraucēju spējām un veselību. Tāpēc izvēlas tādus braucienus, lai var gan pārbraucienos nosēdēt, gan pastaigāt. Reizēm pārbraucieni ar autobusu šķiet par grūtu, bet pagaidām izturējusi tos visus. Ceļotprieks ir spēcīgāks par sāpošu muguru un nogurušām kājām. Ar bagāžu viņa lieki nekrāmējas, paķer somiņu, saliek pašu nepieciešamāko un - ceļā.
Aizmirst visas kaites
Mēdz teikt, ka sievietēm nav piedienīgi jautāt vecumu, bet Agra Benita Kardaša jestri attrauc, ka viņai vecums nav šķērslis. Kad Norvēģijā vajadzēja iet ātrā solī pa akmeņainām takām trīs kilometrus, viņa turējusies visiem priekšā. Viens no ceļabiedriem, jauns vīrietis, nespējis noticēt, ka viņam jāsacenšas ar sirmu kundzi. «Es pat nezinu, kur man duka, spēks izturēt, laikam tāpēc, ka esmu lauku bērns. Es ne piekusu, nekā. Tad man bija 71 gads,» viņa atceras.
Gadās, ka ikdienā slinkums ir stiprāks par darba sparu, tikai ne ceļojumos. Ceļojumos aizmirstas visas kaites, bet «to man vairāk nekā sunim blusu», neslēpj aktīvā ceļotāja. Muguras vaina viņai ir kopš sešu gadu vecuma. Tā kā vecāki nekad nesūkstījās, arī bērns nav pieļāvis domu, ka par sāpēm mugurā vajadzētu sūdzēties. Ja būtu ārstēta ātrāk… Bet viņa dzīvo ar nostāju: nevajag uzbāzties citiem ar sliktu garastāvokli, ar sāpēm. «Sāp jau, bet zinu, ka pēc brīža vai nākamā dienā viss būs kārtībā. Jāpaciešas. Nav ko negatīvo uzņemt sevī. Es domāju, ka būs labi, un tā arī ir,» savu dzīves uztveri atklāj Agra Benita Kardaša. Tā sākusi domāt pēc tam, kad noskatījās raidījumu par budistu mūku. Žurnālists vaidējis, ka viņam esot auksti un esot noguris, bet mūks atteicis: nevajag domāt par to, tad nebūs ne auksti, ne nogurums. Arī pērn pirms Karēlijas ceļojuma sabeigusi muguru, tik un tā tikusi uz strīpas.
Interesē dzīve
Kopš skolas laika Agra Benita Kardaša bijusi liela lasītāja. Lasījusi daudz, bet mācījusies slikti, jo nebija taču vaļas - vajadzēja lasīt grāmatas. Kad nācies saudzēt redzi, sameklējusi nākamo vaļasprieku - ceļošanu. «Mani interesē viss, es labprāt atgrieztos Baltkrievijā, patika gan ekskursija Grodņas Leļļu teātrī, gan uzņemšana. Uz Karēliju aizbraucu, lai nostiprinātu atmiņas, jo kopā ar vīru tur bijām 70. gados. Uz Kazaņu ļoti gribas,» saka Agra Benita Kardaša.
Viņa bieži izvēlas ceļot ar Skaisto skatu aģentūru, jo «kolektīvs ir labs, neviens neniķojas, nav problēmu, visi esam disciplinēti. Cilvēki man apkārt ir forši.» Regulārie ceļotāji jau sapazinušies, un Agriņa atrod kopīgu valodu ar visiem. Grūti noticēt, ka viņa, kurai pēc vārda kabatā nav jālien, jaunībā bijusi ļoti klusa. Darbs ar nedzirdīgajiem bērniem esot pārmainījis. Ar bērniem nevar uzvesties kā stabs, vajag viņus samīļot, vajag emocijas parādīt, kādu grimasi uztaisīt, jo bērni vārdus nesaklausa, bet sejā var nolasīt visu. «Esmu palikusi ļoti pļāpīga, bet nesanāk mēli pievaldīt,» viņa pakoķetē.
Cauru dienu kā atspole
Agra Benita Kardaša jau 33 gadus strādā Rīgas internātvidusskolā bērniem ar dzirdes traucējumiem. Tur viņa ir nakts auklīte. «Nodežurēju un mudīgi skrienu uz dārzu. Darbs, māja, uz kapiņiem aizbraucu, jo vīrs jau aizsaulē. Kā vāvere ritenī,» viņa stāsta. Tieši darba dēļ ceļojumi ir laikus jāplāno, jo, kā smejas Agriņa, «mēs, pensionāri, esam zelta fonds, mūs negrib laist no darba vaļā».
Viņai ir dārziņš. Pat divi. Vakar, piemēram, sastādījusi kartupeļus. Dienā neesot laika piesēst, ir jārosās. Nosmej, ka mājās ir pašai savs šefpavārs (jā, īsts šefpavārs!) - dēls, tāpēc par ēst gatavošanu galva nav jālauza.