Pirms mēneša pamatīgu ažiotāžu gan medijos, gan sociālajos tīklos sacēla grupas «Triānas parks» neiekļūšana Eirovīzijas finālā. Pašmāju spilgtākā dziedātāja Agnese Rakovska un viņas kompānija uz skatuves izlika visu enerģiju, bet balsotāji lēma citādāk, un grupa pusfinālā ieguva pēdējo vietu. Pēc šā notikuma Agnese Rakovska izvairās apmeklēt saviesīgus pasākumus, tādēļ »Vakara Ziņas« sazinājās ar dziedātāju, lai uzzinātu, kā viņai klājas.
Novērtē līdzcilvēkus un iegūst pieredzi
«Piedaloties Eirovīzijā, sapratu, ka man ir ļoti paveicies ar cilvēkiem, kas strādā ar mani gan grupā, gan tehniskā atbalsta komandā. Šī puse ir ļoti spēcīga. Sapratu, ka nekas nav neiespējams. Šobrīd nedaudz baidos, ka agri vai vēlu, bet saņemu to, ko vēlos. Bieži vien cilvēkiem pusceļā pietrūkst enerģijas vai ticības. Man jāpateicas cilvēkiem, kas ir līdzās, jo tieši viņi palīdz turpināt izraudzīto ceļu. Mani mērķi ir krietni lielāki par iekļūšanu Eirovīzijā. Šis pasākums sākotnēji likās kaut kas nesasniedzams, bet, līdzko nonācu uz skatuves un sāku strādāt, to visu uztvēru un vērtēju pavisam savādāk. Katrā ziņā, esmu apmierināta ar savu priekšnesumu uz Eirovīzijas skatuves. Gribas domāt, ka viss labākais ir vēl priekšā. No pasaules slavas neatteiktos, bet es skatos uz lietām reāli. Viss jāsasniedz ar maziem solīšiem, kas sākas tepat, Latvijā. Sākumā man bija milzīgas ambīcijas un es savu priekšnesumu redzēju ja ne «Top 5», tad vismaz «Top 10», kas neizdevās. Apzinos, ka šis ir tikai konkurss, kurā nekas nav paredzams. Mani var saprast tikai tie cilvēki, kas ir pārstāvējuši savu valsti Eirovīzijā. Citi šīs sajūtas nezina. Ja man anonīmi vajadzētu pārstāvēt kādu valsti konkursā, tas nebūtu tik svarīgi. Bet, tā kā pārstāvējām Latviju, uz Eirovīziju devāmies ar lielo misiju, iekarot šo pasākumu. Tā bija milzīga atbildība, ka nevēlies pievilt latviešus, kas ir par tevi balsojuši. Sajūta nav no patīkamākajām. Es šo pasākumu uztvēru ļoti racionāli, jo esam tikai cilvēki un darījām to, ko varējām. Man ir jāsaka paldies tiem, kas noticēja «Triānas parkam». Pagaidām šis ir plašāka mēroga pasākums, kādā esam piedalījušies, un tā ir lieliska pieredze personīgajai izaugsmei,» stāsta Agnese Rakovska.
«Kad uzvari, tevi slavē, kad zaudē, tad zākā»
«Viennozīmīgi, āda pēc lielākām neveiksmēm paliek biezāka. Domāju, ka tas, kas notika Eirovīzijā, ir padarījis mani spēcīgāku. Neveiksmes nevis gremdē, bet iedvesmo turpināt darīt vairāk, citādāk, labāk un aktīvāk. Jā, man ir ļoti grūti samierināties ar neveiksmi Eirovīzijā, tomēr cenšos sevi nedefinēt tikai un vienīgi ar šo pasākumu. Trakāk šajā ziņā ir latviešu hokejistu izlasei. Kad uzvari, visi tevi slavē, kad zaudē, tad zākā. Mūsu hokejistiem ir visbiezākā āda, jo cilvēki nesaprot, ka pēc veiksmēm var sekot arī kritieni. Tu nevari doties tikai kalnā augšā, ir jādodas arī mazliet lejā. Es arī sev un citiem mūziķiem novēlu hokejistu izturību. Mēs, mūziķi, esam emocionāli radījumi, kas uz skatuves publikai atdod sevi pilnībā. Ļoti vēlētos, lai Latvijas sabiedrība mūziķu neveiksmes Eirovīzijā neuztvertu tik asi, būtu iejūtīgāka un saprotošāka. Visi, kas ir bijuši Eirovīzijā, pārsvarā ir profesionāļi, kas ar mūziku pelna naudu, strādā un cenšas. Katrs dalībnieks, kas dodas uz Eirovīziju, brauc ar labākajiem nodomiem un vēlmēm, neviens nebrauc, lai izdarītu kaut ko sliktu. Jāsaprot, ka mums ir vēl ļoti daudz jāaug. Jāmēģina labākais, ko mēs varam izdarīt. Mums katram ir savas cīņas, kas jāizcīna, un katram ir savs līmenis, kādā tas tiek darīts. Katra cilvēka cīņas ir vienlīdz svarīgas. Es ar savējām cenšos tikt galā, un man ir paveicies, ka neesmu viena, jo apkārt ir tik daudz labu personu,» ar jauniegūtajām atziņām dalās dziedātāja.
Mērķis strādāt ārzemēs
«Šobrīd pēc lielā Eirovīzijas buma esam atgriezušies studijā un strādājam pie jauna materiāla. Mēs plānojam izdot jaunu singlu angļu un latviešu valodā jau šīs vasaras beigās. Šovasar mums ir daudz koncertu, kuros vēlamies satikt savus atbalstītājus, kas par mums turēja īkšķus Eirovīzijā. Atbalsts bija ļoti liels, tādēļ atgriezties un spēlēt cilvēkiem dzīvo mūziku un uz īstas skatuves ir patīkami. Mūsu mērķis ir strādāt ārzemēs, tādēļ atbilstoši šim plānam veidojam arī savu radošo daiļradi, sāksim ar Lietuvu, Poliju un Ukrainu, pēc tam mēģināsim arī darboties Skandināvijā. Lai īstenotu mērķi, vienas Eirovīzijas ir par maz. Ir jāveido ļoti konsekventas un mērķtiecīgas stratēģijas, lai tava mūzika patiktu arī citas valsts klausītājiem. Šobrīd mūsu menedžments ar to strādā. Tikko 9. jūnijā kopā ar Justu un grupu «Ryga» uzstājāmies arī Polijas mūzikas festivālā,» stāsta Agnese Rakovska, kurai Eirovīzijā piedzīvotā neveiksme nav pārvilkusi svītru karjerai, bet - gluži pretēji - radījusi spītu, darboties tālāk.
Dziedātājas īpašie vasaras saulgriežu rituāli
«Šogad ir pirmais gads, kad man Jāņos nebija jāuzstājas. Cenšos atzīmēt īstos vasaras saulgriežus ar tradīcijām un rituāliem, kas iekrīt 20. datumā. Saulgrieži man ir īpašs brīdis. Viens no rituāliem, ko veicu saulgriežos, ir graudiņu mešana ugunī. Uguns simbolizē gaismu, kas uzvar tumsu. Gada īsākajā naktī tiek ziedoti dažādi pārtikas produkti. Patiesībā tam nav tik lielas nozīmes, kas konkrēti tiek ziedots ugunij, galvenais, lai cilvēks tādējādi pastiprina sevī saules gaismas enerģiju, jo mums kā skandināviem vasarīgo dienu ir tik maz. Šī gaismas vairošanas tradīcija ir skaists rituāls. Uguns rituāla noslēgumā cilvēks saka: «Lai top!» Man arī patīk rituāls, kad cits citam izsakām dažādus novēlējumus - viens vēl veselību, otrs veiksmi un vēl kāds izturību, un beigās atkal visi saka: «Lai top!» Vēl ir pīnīšu pīšana no diegiem, kad pīnēs iepin savas domas un mērķus, ko vēlies. Cilvēki arī iepin to, no kā vēlas atbrīvoties, jo uguns ir efektīva enerģija, kurā var arī iznīcināt tās lietas, kuras vairs nevēlies savā dzīvē. Notiek attīrīšanās process. Es domāju, ka latviskā dzīvesziņa atgriežas. Mana vecuma cilvēki arvien vairāk mēģina dzīvot, ievērojot latviskās tradīcijas. Piemēram, šobrīd modē ir dažādas etniskās latviešu zīmes. Ir ļoti daudzi, kas šīs spēka zīmes liek uz telefona vāciņiem. Arī man ir maziņš koka Jumītis, kas karājas uz durvīm redzamā vietā un darbojas kā aizsardzības zīme. Man vispār patīk dažādi koka grebumi un griezumi, mājās ir arī dažādi trauki no koka, kā arī dažādas rotaslietas ar latvju rakstu zīmēm,» par saulgriežiem un latvisko tradīciju kopšanu stāsta dziedātāja.
Pilnu rakstu lasiet žurnālā "Vakara ziņas". www.vz.lv