RECENZIJA: Pussy Rock - "Glory Hole"

Ar savu eleganto pirmo singlu „Broken String Airplane” jaunā latvju „hard & heavy” brigāde „Pussy Rock” spēja radīt par sevi pietiekami lielu interesi, lai rastos vēlme sagaidīt un noklausīties grupas debijas albumu.

Ilgi uz to gaidīt nemaz nenācās, lūk, tas jau pieejams interneta mūzikas veikalā bandcamp.com, arī iTunes un citur. Šajā diskā iekļautas desmit stilistiski relatīvi atšķirīgas dziesmas, kas, pēc mūziķu domām, uzrunās dažādu stilu cienītājus. „Pussy Rock” izveidota 2013. gadā, grupas sastāvā ir Kristaps Vegners (vokāls, ģitāra), Normunds Brokāns (ģitāra), Rihards Rikmanis (bass) un Krišjānis Radziņš (bungas). „Grupas mūzikā ir skartas tēmas par mūsdienu politisko situāciju, nacionalitāti, cilvēka iekšējām problēmām un mīlestību,” vēsta grupas pārstāvji. Albums ierakstīts „DFE ierakstu studijā”, tā tapšanā piedalījušies arī  Anita Intaite un „Double Faced Eels” līderis Mārtiņš Gailītis jeb Marka, kurš ir arī albuma producents. Jāpiebilst, ka „Broken String Airplane” ieguva pirmo vietu „Radio SWH” raidījuma „Priekšnams” decembra topā un nokļuva „SWH Rock” rotācijā, turklāt pateicoties tam „Pussy Rock” pagājušajā nedēļā bija iespēja uzstāties „Priekšnama” koncertā Latvijas 1. Rokkafejnīcā.

PAR. Jau pieminētās dziesmas „Broken String Airplane” radītais piesardzīgais optimisms attaisnojies ar uzviju – arī albums sanācis gana jaudīgs, enerģisks un patiesas rokmūzikas cienītājiem derīgs. Lielākais trumpis ir Kristapa vokāls, kas ir kā skarba roka vulkāna izvirdums uz šlāgermūzikas nomocītās latvju zemes – šis puisis šķita lietaskoks jau pirms pieciem gadiem, kad ar pseidonīmu Vāģis piedalījās kādā no „Okartes skatuves” šoviem apvienības „T-Band” sastāvā, bet tagad viņš ir īstajā vietā. No albumā iekļautā skaņu materiāla teicama ir „Mr. President”, arī latviskā „Dvēseļu upe” (albumā četras dziesmas ir latviski) ar monumentālo vokālu un bungu „kardāniņu”, tāpat uzmanību vērts pievērst tādiem gabaliem kā „Bloodhammer” (tās ievadmotīvs šķiet aizgūts no „dzelzs vilkiem”) un „Rouzy”, bet patiesībā arī pārējiem nav ne vainas. Labi saprotami vārdi – arī pluss.

PRET. Pirmais. „I’m The End” gan nebija īstais gabals, ar kuru iesākt albumu – tāds paasāks „Motley Crue” un „Skid Row” atlējums. Otrs. Kaitina šī „bandkampošanās”, kas nu pielīp aizvien daudzākiem jaunajiem mūziķiem, vismaz limitētā versijā derētu savus darbus izdot arī paliekošākos formātos. Un trešais – nudien nav skaidrs, kā muzikālām idejām tik bagāti jaunieši var būt tik nabadzīgi attiecībā uz domām, kas vajadzīgas grupas un albuma nosaukumu izprātošanai...

Sandris Vanzovičs