APRITĒ: Tāļa Eipura agrās sekundes
Jau gandrīz nedēļu LNT rīta programma 900 sekundes pie skatītājiem dodas pusstundu agrāk, kas nozīmē, ka agrāk nākas mosties arī tās vadītājiem – arī Tālim Eipuram. Viņš sekundēs strādā divus gadus ar astīti un nokļūšanu raidījuma komandā uzskata par lielu pagodinājumu.
Ar trim pulksteņiem
Uzreiz pēc Lieldienām 900 sekundes savas gaitas ēterā sāka jau pulksten 6.30, ieviestas arī citas ar aci grūtāk uztveramas izmaiņas. «Dzīve visu laiku kļūst dinamiskāka un ņiprāka. Mēs esam paskatījušies, kas notiek ar skatītājiem: cilvēki mostas agrāk, un mums ēterā jābūt līdz ar viņiem – arī agrāk. Ja deviņus gadus varēja atļauties sākt strādāt septiņos, tad šobrīd ir jāsāk pusseptiņos. Ir pavasaris, agrāk kļūst gaišs, tāpēc ir īstais brīdis, kad veikt šādas pārmaiņas,» uzskata viens no sekunžu vadītājiem Tālis Eipurs. Lai gan saruna notiek pusdesmitos no rīta, viņš jau pusdieno – šāds nu ir šī raidījuma moderatoru dienas režīms.
Cikos nākas mosties un kā to vispār var paveikt? Tālim esot uzlikti trīs modinātājpulksteņi, plus dažkārt par 900 sekunžu komandas savlaicīgu pamošanos ar telefonzvanu gādā arī telekompānijas šoferis. Ja vakarā ir izskatīti un sarediģēti nākamā rīta ziņu teksti, var pagulēt mazliet ilgāk, taču vēlāk par pieciem mosties vienalga nedrīkst. «Viss ir saplānots pa minūtēm, un, ja notiek kaut kāda aizķeršanās, to darbā diezgan pamatīgi izjūt. Ja avīzes nodošanai beigu termiņš ir reizi dienā, tad televīzijas ziņās šāds termiņš ir ik pa stundai vai pat pusstundai, bet līdz tam – vienkārši nav variantu. Nevar taču pulksteni palūgt parādīt drusciņ vēlāku laiku un līdz ar to pats mosties nedaudz vēlāk!» Lai ievērotu šādu režīmu, nākas arī laikus doties pie miera – ap desmitiem. Vai tas ir iespējams? «Nē, nav iespējams!» smejas Tālis. «Kad iepriekšējās dienās esi tik agri cēlies, tad nedēļas vidus ir grūtākais. Kad tiec tam pāri, tad jau ir vieglāk – dzīvo ar iedvesmu, ka pēc dažām dieniņām varēsi izgulēties. Taču tā ir mūsu pašu izvēle, nevienam no mūsu komandas [raidījums] nav kā jūgs vai mokas. Bez liekuļošanas! Man liekas, ka teorētiski un arī fiziski nebūtu iespējams strādāt šādā darbā, ja tas nepatiktu.»
Ar domām ekrāna otrā pusē
Iesākas Tāļa rīts ar glāzi ūdens un kaķa pabarošanu, bet pēc tam – uz darbu. Ikdienā viņš pārvietojas ar velosipēdu, tas no rīta tiek iekrauts dienesta busiņā. «Diemžēl vakarā nav iespējams paredzēt, vai no rīta līs vai spīdēs saule, tāpēc nevar vakarā teikt, lai šoferis nebrauc pakaļ. Bet saullēkti no rītiem ir vienkārši fantastiski! Tas ir kaut kas dievīgs! Brauc, ir klusums, un pilsēta ir tikai tava!» priecājas Tālis.
900 sekundes skatītāji lielā mērā iemīļojuši, pateicoties rīta programmas vadītāju pozitīvismam. «Ļoti daudz no labā noskaņojuma rodas aizkadrā. Piemēram, Ilmāram [Roķim] patīk stāstīt anekdo-tes – viņš no rītiem lasa presi, zina visas labākās anekdotes. Māris [Grigalis] netīšām iesper ar bumbu pa prožektoru – visādi ir bijis. Kad sākas jauns sekunžu cikls, pa starpu pārrunājam viens ar otru vai viesi, kas jau ir atnācis, un tad arī notiek visādi pigori,» klāsta Tālis Eipurs. Protams, arī dzīvā ētera laikā mēdz atgadīties dažādi negadījumi, tāpēc jāprot laikus un adekvāti reaģēt. «Skatītājam ir tiesības redzēt labu un interesantu raidījumu, prieku no rīta, un būtu dīvaini, ja viņš tur redzētu kaut ko citu. Arī interviju laikā – kad sēdi kamerai otrā pusē, visu laiku ir jāsēž ar domām pie ekrāna kā skatītājam. Ja tev kļūst garlaicīgi, tad kā skatītājs domās nospied pulti un izlem, ko darīt tālāk. Ir amatpersonas, kas labprāt atbildētu vismaz desmit minūtes uz kādu jautājumu, lai tikai nesekotu nākamais – neērtais. Ir jāpanāk, lai interesants būtu gan stāstītā saturs, gan forma, taču tajā pašā laikā nevienu brīdi nedrīksti būt nepieklājīgs, jāseko līdzi arī ētera laikam utt. – sanāk tāds maratoniņš vai maksisprints divu stundu garumā. Visu laiku jāpatur prātā, ka galvenais ir skatītājs. Skan ideālistiski, taču citādāk jau nemaz nevar būt.» Pie šo interviju informācijas sagatavošanas strādā visa 900 sekunžu komanda, kas izprāto, kuru cilvēku aicināt uz interviju un kāpēc, izpēta un sagatavo faktus utt., tāpēc kadrā redzamo var saukt tikai par aisberga augšējo daļiņu.
Divritenis un Serbija
900 sekunžu komanda labi orientējas ne tikai aktuālajās ziņās, bet arī citās tēmās. «Ja citiem sērfošana internetā ir laika tērēšana, tad mums būtībā tas vienkārši ir jādara – ir daudz jāzina. Jebkurš no mums dara vēl kaut ko vai arī vismaz interesējas par kaut ko, un ne tikai profesionālu apsvērumu dēļ. Kādam tas ir ekstrēmais sports, kādam – mūzika, kādam cita satura darbi. Piemēram, es esmu bijis diezgan tuvu ar sportu, pabijis jau sešās olimpiādēs, līdz ar to man ir vieglāk diskutēt ar sportistiem. Tāpat lasu arī par mūziku, interesējos par Latvijas vēsturi, arī par notiekošo Ukrainā un citām lietām.»
Par sportu Tālis ne tikai interesējas, viņš ar to arī nodarbojas. «Gaidu ziemas un snovošanu. Man no mājas nav tālu Uzvaras parks, kur var izskrieties un paskrituļot, tāpat citkārt braucu uz Volvo halli – tāpat vien paslidot. Hokeju nespēlēju – man tas patiktu, taču nebūtu tam laika. Tādai sistemātiskai sportošanai, tas ir, iešanai uz treniņiem un tamlīdzīgi, vairs nemāku saplānot laiku, jo tad laikam mājas vispār neredzētu,» saka Tālis, kurš ir aktīvs velobraucējs. «Jā, mana ikdiena ir tur – pieslēgta pie staba,» Tālis smejoties pamāj uz pieķēdētā velosipēda pusi. «Man bikses jāpērk biežāk nekā citiem, jo bikšdibeni izdilst. Agrāk diezgan daudz piedalījos dažādos velorallijos, taču tagad tam vairs īsti nav izaicinājuma sajūtas. Man daudz svarīgāk liekas, ka ritenis tiešām ir daļa no ķermeņa, ka ar to brauc ikdienā. Un es to daru. Ar riteni pilnībā esi sava laika noteicējs, pat ja attālums arī ir paliels.»
Pie Tāļa nopietnākajiem vaļaspriekiem pieskaitāms teātris un ceļojumi, kuriem tiekot izmantotas teju visas garās brīvdienas un ne tikai tās. «Man ir labs kolēģis Haralds Burkovskis sekundēs un laba kolēģe Arta Skuja radio, ar kuriem visus laikus var saplānot un sabīdīt, lai tomēr sanāktu šur un tur aizbraukt, piemēram, pasnovot.» Par labākajiem galamērķiem vēl runāt esot pāragri («Ir ļoti grūti pateikt, kur man patīk labāk, jo visur vēl nemaz neesmu bijis – arī Ziemeļamerika neskaitās, jo esmu tur bijis tikai hokeja čempionāta vai olimpiāžu laikos, bet tad nemaz nav laika kaut ko apskatīt un pavērot»), bet savas trīs topa vietas viņam ir. «Man ļoti patīk Sicīlija – tā ir laba vieta, uz kurieni aizbraukt un aizmirst visu, kas ir šeit. Ļoti forša ir Portugāle, tāpat man ļoti patika Serbija un Melnkalne – tur parādās ļoti daudzi cilvēkstāsti! Serbija gan ir īpaša vieta, par to es varētu stāstīt un stāstīt!»
No sekundēm uz pēcpusdienu
Tāļa Eipura darbadiena sadalās it kā divos cēlienos – pēc sekundēm viņš dodas uz Latvijas Radio, kur strādā jau no 1998. gada, bet pašlaik no pulksten 16 līdz 18 vada informatīvi analītisko programmu Pēcpusdiena. «Jā, šodien televīzijā pajokoju – tā, esmu šodien pastrādājis, tagad iešu strādāt!» smejas Tālis. «Abu programmu tematika tiešām ir ļoti līdzīga, un sanāk gandrīz vai turpināt pirmajā iesākto. Ir pat bijušas situācijas, kad no rīta esi intervējis kādu amatpersonu, bet pēcpusdienā nākas vaicāt tādu kā turpinošo jautājumu, tikai tagad jau radio ēterā. Domāju, ka tas viens otru ļoti labi papildina. Sekundēs it kā pastartē dienu – iedarbini un uzkurbulē, bet vakarā ziņās redzi, kā notikumi ir tālāk attīstījušies.»
Pēc 900 sekunžu jaunā formāta ieviešanas var just, ka Tālim parādījusies vēl lielāka garša strādāt. «Šobrīd tiešām ir tāds kā uzrāviens, jo ir daudz jaunumu. Atgriezusies Kristīne [Garklāva], ar kuru ēters tikai iegūst vai atgūst dzīvīgumu, un Kristīne – tas vienmēr ir ļoti liels prieks,» smejas Tālis. «Ir jādomā, lai skatītājiem būtu interesanti, un mēs visādos veidos cenšamies, lai informācija parādītos iespējami ērtākā veidā. Daudzi 900 sekundes vienkārši klausās, citi paralēli dara vēl kaut ko un skatās slīdošo tekstu un tabulas, redz video, taču ekrānam uzmet aci tikai pastarpināti. Tāpēc cenšamies darīt tā, lai ekrāns būtu piepildīts, bet ne pārpildīts, lai būtu smuki, bet arī interesanti. Būs vairāk tiešraižu, mūs dzīs ārā – pat Ilmārs droši vien kādreiz lasīs jaunāko presi, sēžot parkā uz soliņa. Un es varu pavisam droši pateikt – būs vēl interesantāk!»