PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Laba redze – bez brillēm un skalpeļa
 
©depositphotos.com

Tuvredzība, tālredzība, katarakta, glaukoma – tā ir tikai daļa no ligām, kas var piemeklēt acis. Ar tām parasti mēģina tikt galā, piemeklējot brilles, kontaktlēcas vai pat ar ķirurģiskiem paņēmieniem. Daudzos gadījumos tas nebūtu vajadzīgs un atveseļot acis varētu ar dabiskām metodēm, ko spēj apgūt katrs pats vai iemācīties pie dabiskās redzes skolotājiem. Šīs zināšanas ir arī Vijai Bušai, kura jau septīto gadu strādā ar šo metodi.

Pie Ņujorkas acu ārsta Viljamsa Beitsa (1860.-1931.) metodes, kas tiek izmantota visu dabiskās redzes atjaunošanas programmu pamatā, Vija nonākusi palēnām. Lai gan visa dzīve tikusi virzīta šajā jomā, viņa gadiem ilgi atteikusies to pieņemt.

Zīmīgi mājieni un īstais ceļš

Pirmais «mājiens» bijis bērnībā, jau tad, kad māsa sākusi valkāt brilles. Vija arī tās «piemērījusi» un nodomājusi - šausmas, cik traucējoši! Nolēmusi, ka viņai nekad tādu nebūs. Otrs lielākais mājiens nācis krietni vēlāk, kad viņai bija ap 40. Toreiz vecs amatnieks, kuram bijusi ideāla redze, uzdāvinājis viņai Margaretas Korbetas grāmatiņu «Rokasgrāmata ātrai redzes uzlabošanai». Toreiz to nolikusi malā, bet pēc dažiem gadiem, kad tiešām pavājinājusies redze, pēkšņi par to iedomājusies. Vilkusi grāmatu no plaukta laukā un likusi lietā tur dotos ieteikumus, un, re, drīz vien spējusi atkal visu skaidri saskatīt!

Bet arī tad vēl neesot sapratusi, ka tas ir viņas ceļš. Un tad atkal nākusi zīme brīdī, kad pēc mēneša bija jāsāk strādāt citā darbavietā. Pēkšņi, vakarā uzraujot sērkociņu, gabaliņš degoša sēra ielēcis acī. Pamatīgi sāpējis, un Vija kritusi panikā, domādama, ka nu viena acs būs akla. Slimnīcā ārsts nomierinājis, ka acs gan ir cietusi, taču redzēt spēs. Pēc dažiem nostrādātiem gadiem jaunajā darbavietā pazudusi dzirde vienā ausī, un arī redze no pārdzīvojuma pavājinājusies. Attapusies ar veselu kompleksu problēmu, un, lai gan dzirdi atjaunot nav izdevies, redze atkal uzlabojusies. Taču arī tad līdz dabiskās redzes skolotāja ceļam vēl kāds gabals bija jānoiet.

Tas noticis tikai tad, kad atvaļinājuma pirmajā dienā cietusi smagā avārijā. Beidzot sapratusi: kāds šādā veidā norāda, ka viņa nav savā īstajā vietā. Bet kura būtu īstā? Atcerējusies, ka Andžejs Reiters savā grāmatā teicis: «Ja vairs nav pie sirds darbs, ko dari, ej projām! Nezini, ko darīt? Gaidi, atbilde atnāks!» Vijas gadījumā ziņa saņemta ar jogas skolotājas starpniecību. Viņa teikusi: «Vija, māci citiem redzes atjaunošanu!» Pirmajā brīdī tas šķitis pilnīgi nepieņemami, bet tad apdomājusies un ielūkojusies internetā, lai apjaustu, kas Latvijā šajā jomā darbojas. Izrādījies, ka šeit gandrīz nekā nav, kamēr citviet pasaulē tas ir gana populārs pašatveseļošanās veids. Tā tas sācies: izvēlējusies vienu konkrētu autoru Amerikā, pasūtījusi viņa grāmatu, ierakstus un ar viņa atļauju sākusi vadīt nodarbības, drīz vien radusies arī iespēja aizbraukt uz ASV un iegūt tur dabiskas redzes skolotāja sertifikātu.

Tagad varot apliecināt: ja esi uz īstā ceļā, viena pēc otras veras vaļā durvis. Jau pašos pirmsākumos sajutusi neticamu enerģijas pieplūdumu, un arī mācības nav bijušas nogurdinošas. Tas devis milzīgu gandarījumu un baudu - apzināšanos, ka tas, ko dari, cilvēkiem ir noderīgi. «Kad aizgāju no iepriekšējā darba, man bija tāda vīzija: es braukāju pa visu Latviju un daru kaut ko tādu, kas cilvēkiem palīdz. Es gan sākumā domāju, ka tā būs dabas aizsardzības joma, jo biju tajā iepriekš darbojusies. Tagad tiešām tas, ko daru, palīdz citiem. Ja ne visi šo metodi izmanto savā praksē, tad vismaz uzzina par šādu iespēju,» atzīst Vija Buša. Ja tikai agrāk būtu uztaustījusi savu ceļu, būtu izvairījusies no virknes smagu likteņa sitienu, kas viņai trāpījuši, spītīgi turoties pretim tam. Bet acīmredzot tādam šim ceļam bija jābūt - ar skarbām mācībām. Sapratusi arī to: lai kāda ir attieksme pret Dievu jeb Augstāko saprātu, viņš ir un viņš mums palīdz. Viņa pati nav baznīcā gājēja un kādai konfesijai piederīga, taču nešaubīgi tic un dziļi respektē to, ka ir kāds augstāks spēks, kas atsaucas mūsu lūgšanām un vēlmēm un neiedomājami palīdz un vada visdažādākajos veidos. Ir tikai jātic, jāļaujas un pilnīgi jāpaļaujas, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek. Nereti tieši šī paļaušanās ir visgrūtākā, jo esam jau raduši skriet kaut vai ar pieri sienā, lai sasniegtu savu izvirzīto mērķi.

Fiziskie un emocionālie rāmji

Kad sākusi padziļināti interesēties par redzes problēmām un to novēršanu, izrādījies, ka ar iedzimtām redzes vainām piedzimst tikai 3% bērnu. Pārējiem actiņas ir veselas, problēmas ar tām uzrodas vēlāk. Daudziem bērniem jau skolas gaitu sākumā parādās tuvredzība. Pie vainas nebūt nav ne iedzimtība, ne slimība, bet gan jaunā, svešā vide un cilvēki, gan arī - pārāk liela centība. Jo tas rāmis, ko uzliek skola - gan emocionālais: ierobežojumi, aizliegumi, skolotāju un vecāku aizrādījumi, vēlme būt labam un kārtīgam skolēnam, visu izdarīt, kā prasīts; gan fiziskais: ilgstoša nepareiza sēdēšana un skatīšanās, sekla elpošana un mazkustīgums - tas viss atstāj iespaidu uz bērna organismu kopumā, tātad arī uz redzi. To pavājina arī tas, ka garas stundas tiek pavadītas pie datoriem, viedtālruņiem. Svarīgi saprast, ka ne jau datori vai tālruņi paši par sevi ir kaitīgi. Kaitīgi ir mūsu ieradumi - ilgstoši tos lietot, neatpūtinot acis. Tālruņi, ja bērni ilgi tajos «dzīvojas», ar saviem relatīvi mazajiem ekrāniem veicina tikai vienas acs izmantošanu, otrai pamazām ļaujot slinkot un kļūt vājredzīgai.

Klasiskais teiciens, ko nākas dzirdēt no tiem, kas ierodas pie viņas, ir: «Esmu tuvredzīgs, jo daudz jāstrādā ar datoru. Un tad jau laikam neko nevar līdzēt?» Tad viņa sakot, ka ne jau dators ir vainīgs, bet gan «tu pats». Pirmām kārtām darot pāri acīm, tās pārāk nogurdinot. Tās vajadzētu ik pēc pusstundas atpūtināt un veikt dažus vingrinājumus, lai tās atslābinātu. Bet ko mēs? Turpinām saspringti lūkoties ekrānā, līdz teju melns gar acīm griežas. Patiesībā īpaši vingrinājumi var arī nebūt, bet gan uz brīdi darīt kaut ko, kas palīdz atslābināties. Nu kaut vai skaļi uzdziedāt, ja ir viens pats mājās, mest kūleņus vai kārtīgi izstaipīties. Vija iesaka arī apgūt paradumu - aktīvi skatīties uz dažādiem tāliem un tuviem objektiem, grozot galvu un acis kopā. Mirkšķināt biežāk! Tāpat viņa iesaka ļauties saulei. Neaizrauties ar saulesbrillēm. Apsēsties un pavērst seju pret sauli, aizvērt acis un kādas piecas minūtes baudīt šīs «vannas», lēni grozot galvu no vienas puses uz otru. Katram, kas dienu pavada pie datora, vajadzētu atrast laiku, 15-20 minūtes, vienkārši raudzīties tālumā, necenšoties neko saskatīt. Labi ir arī kustēties, it īpaši bumbu spēles ir labas, jo liek acīm pastāvīgi mainīt fokusu. Ja ne citādi, tad skatīties, kā citi spēlē, kas arī liek acīm padarboties visos virzienos.

Cēloņi un sekas

Nākamais solis - saprast, kurā brīdī redze sāka pasliktināties. Varbūt kāds notikums, pārdzīvojums to veicināja? Un Vija Buša vēlreiz atgādina: tas var būt noticis arī mazotnē, jo bērni, lai arī ne vienmēr to izrāda, ļoti emocionāli reaģē uz to, kas notiek ģimenē, ar viņiem tuviem cilvēkiem. Nesaskaņas, konflikti, šķiršanās atstāj ļoti negatīvu iespaidu uz bērna redzi, kas var pat ļoti strauji pavājināties. Tāpēc ir vērts vienmēr padomāt, paanalizēt to, kas notika gadu iepriekš, pirms uzlikām pirmās acenes. Ja «uzrokam» dziļi noglabātas negatīvas atmiņas, tās jāizrunā un no tām jāatbrīvojas.

Pie brillēm bērns var nonākt arī tikai tāpēc, ka ļoti grib līdzināties kādam no saviem vecākiem vai skolotajiem, kuri valkā brilles. Nereti bērniem tēvs un māte ir Dievs, un tā ir iespēja līdzināties arī šādā veidā. Arī Vijai pašai nācies no saviem pacientiem dzirdēt, ka meita grib brilles, jo mammai, lūk, tās esot. Vienkāršākais risinājums tādā gadījumā esot uzlikt bērnam tādas ar vienkāršiem stikliņiem, nevis lēcām. Pie brillītēm bērnībā var tikt arī centīgi lasītāji, kas gan mūsdienās ir retums. Lasītprieks ir laba lieta, taču slikti ir tas, ka lasīšana notiek sakņupušā pozā un ar degunu teju vai grāmatā. Vecākiem nevajadzētu liegt bērniem lasīt, bet pasekot līdzi, kā tas notiek, gan būtu labi, jo šajā vecumā organisms attīstās un ilgstoši nepareiza poza var atstāt nevēlamas sekas. Svarīgi, lai mugura būtu taisna, bērns pareizi elpotu, lasītu labā apgaismojumā un ik pa brīdim ievērotu nelielu atslābināšanās pauzi.

Vija atceras, ka tad, kad apguvusi dabiskās redzes zinības ASV, viens no grupas biedriem stāstījis - mazotnē, kad viņš aizvests uz bērnudārzu, viņam tur ļoti nav paticis. Neviens gan nav īpaši ņēmis vērā, ka puika juties tik nelaimīgs. Un kas notika? Ļoti īsā laikā viņam attīstījusies spēcīga tuvredzība, turklāt - sākusies arī šķielēšana. Kāpēc? Tā bija ķermeņa atbildes reakcija uz zēna ļoti lielo nevēlēšanos redzēt to, kas ir apkārt, un norobežošanos savā iekšējā pasaulītē. Arī vēlākos gados pie strauji progresējošas tuvredzības var novest traģiski notikumi, zaudējumi, vilšanās sevī vai citos.

Savukārt tālredzība, kas bieži vien parādās gados vecākiem cilvēkiem, tiek skaidrota ar to, ka cilvēks vairs nevēlas redzēt to, kas tuvumā, te apkārt notiek. Tas bieži tiek pausts ar vārdiem: «Kad mēs augām, tad tā nebija! Kāda gan tagad jaunatne! Cik izlaisti bērni!» Pēc principa - zāle agrāk bija zaļāka, saule spožāka. Tā ir kā nepārtraukta lūkošanās tālumā. Ir arī tā, ka cilvēks neredz vairs ne tuvumā, ne tālumā. Un arī tad cēlonis jāmeklē kādās negācijas, ar kurām nav tikts galā. Bet jāapzinās, ka cienījamos gados gandrīz visas kaites, tajā skaitā arī redzes problēmas, sakņojas mazkustīgumā un nevēlamā uzturā - pārlieku daudz balto miltu, rafinētā cukura un tauku. Pārāk maz uzturamies ārā.

Jātiek galā ar negācijām

Strādājot vairākus gadus par dabiskās redzes skolotāju, Vijai nācies pārliecināties, ka tikai ar fiziskiem vingrinājumiem uzlabot redzi nevar. Lai gan, protams, tie savu artavu dod. Liels šķērslis ceļā ir emocionālais stress un uzkrātās negatīvās emocijas. Tas ir viss, kas mūžā piedzīvots, ko neesam palaiduši vaļā un ar ko dzīvojam - mūsu aizvainojumi, dusmas, nepiedošanas, vainas apziņa, mantkārība, greizsirdība u.tml. Visas šīs negācijas var gulēt kā siekstas dziļi dzelmē, ārēji nemanāmas, bet tās var radīt neapzinātu emocionālu spriedzi, kas pāriet fiziskā sasprindzinājumā un pa tiešo - arī uz acu muskuļiem. Ir svarīgi, kā mēs uztveram pasauli, pārējos cilvēkus un paši sevi. Vai mīlam sevi? Tas patiešām ir svarīgi. Jo, cīnoties tikai ar pavājināto redzi, neskatot visu kopumā un nemainot attieksmi, maz ticams, ka daudz sasniegsim.

Daudziem vecākās paaudzes ļaudīm, kam tagad ir 80 un vairāk gadu, ir nopietnas redzes problēmas. Kad ar šiem cilvēkiem, kas ir mācījušies pie dabiskās redzes skolotājas, sazvanoties, lai apvaicātos, kā viņiem iet, nereti atbilde ir - cīnos! Tad Vija nopūšas un jau kuru reizi atgādina, ka nav jācīnās, bet vajag pateikties savai slimībai par tās sniegto mācību un palaist to vaļā. «Jābūt pilnīgi citai attieksmei - ļauties, paļauties. Tiem cilvēkiem, kas ļauj sev redzēt un paļaujas, ka viņu acis ir veselas un tās var redzēt, tiešām piedzīvo to!» Reiz palīdzību pie Vijas meklējusi sieviete ar ļoti lielu tuvredzību. Izrādījās, ka viņai bijis vesels sieks emociju, ar kurām nopietni strādājusi - gājusi arī pie speciālista, lai sakārtotu sevi psiholoģiski. Pēkšņi kādu dienu noticis kas nepieredzēts, jo viņa spējusi saskatīt visu, pat to, kas atradies lielā tālumā. Tā notiek, tas nav brīnums, bet realitāte, apliecina Vija.

Kad šādi tuvredzīgi ļaudis noņem brilles, iziet laukā, palaiž vaļā savu neticību, nojauc visas robežas, tad izrādās - viņi redz. Ir bijis pat tā, ka cilvēks pamostas no rīta un pārsteigts apjauš, ka acenes vairs nevajag. Visu dienu iet platām acīm, baidās pat pamirkšķināt, lai tikai nezaudētu šo dāvanu. Negrib pat vakarā iet gulēt, lai tikai izbaudītu šo spēju saskatīt skaidri. Šāda diena apliecina, ka ar acīm viss ir kārtībā, bet problēma ir galvā. «Prāts ir sasprindzināts, acu muskuļi savilkti, un kur tad vēl pārliecība - es jau neredzu, un ārsts ir teicis, ka man jāvalkā brilles,» situāciju ieskicē Vija. Ja ar tādu pārliecību turpina dzīvot, tad tā arī viss iet vecās sliedēs, nekas nemainās. Turklāt jāņem vērā, ka mēs esam uzauguši ar klasisko medicīnu un tās uzstādījumu: ja redze pavājinās, tad ej pie ārsta, lai izraksta brilles. Diemžēl tās jau neārstē, tikai dod komforta sajūtu. Acis paliek tajā pašā sasprindzinājuma stāvoklī kā pirms aceņu uzlikšanas. Tās nekad neatslābinās, un tā arī turpinām dzīvot ar sasprindzinātām acīm. Nekas pats par sevi šeit nevar mainīties, sasprindzinājums tikai pieaug, jo visa dzīve jau ir stresa pilna.

Vajag sākt kaut vai no mazumiņa - noņemt brilles, runājot pa telefonu, tīrot māju, pastaigājoties (ja redze ļoti vāja, iet kopā ar kādu redzīgāku). Tā, lai ļautu prātam pierast pie domas, ka var iztikt arī bez brillēm. Nereti tieši prāts ir tas, kas neļauj mums skaidri redzēt. Tiem, kas meditē, izvirzīt mērķi redzēt skaidri un iztēloties, ka redzi visu tuvumā un tālumā. Iztēle ir viens no «darba rīkiem» dabiskas redzes atjaunošanā. Ja cilvēks spēj iztēloties sev skaidru redzi un reāli izjust, kādas tad ir sajūtas - prieks, gandarījums un pat laime, tad, regulāri šādi praktizējot, iespējams straujš redzes uzlabojums.

Gadiem nav nozīmes

Par kataraktu, kas arī ir visai bieža parādība vecākiem ļaudīm, Vija teic: pētījumi liecina, ka pēc 70 gadiem gandrīz visiem (90%) ir šīs slimības pazīmes, proti, lēcas apduļķošanās, kas veido miglainu attēlu. Katarakta veidojas pamazām, jo novecojot palēninās asinsrite un visa redzes sistēma netiek pietiekami apgādāta ar asinīm - tas nozīmē, ka mazāk to pabaro un mazāk aizvada toksīnus un atkritumvielas, kas tad uzkrājas arī lēcās. Tāpēc jādomā par asinsrites uzlabošanu - ar masāžām, fiziskām aktivitātēm, veselīgu uzturu. «Grāmatas, ko esmu lasījusi, apliecina: gadiem nav nozīmes. Arī 90 gadu vecumā cilvēks var atgūt skaidru redzi - pat smagas kataraktas un glaukomas gadījumos. Protams, tas izklausās neticami, un ārsti teiks, ka tās ir pilnīgas muļķības, bet Viljama Beitsa prakse liecina: tas ir iespējams,» saka Vija, piebilstot, ka viņa veiktajās piezīmēs 11 gadu garumā ikmēneša žurnālos internetā var lasīt par cilvēkiem, kas sākumā tik tikko varējuši saredzēt savu roku, bet, izpildot vingrinājumus, no kuriem viens ir tā saucamais palmings - sasildītas plaukstas liek uz acīm, spējuši īsā laikā jau saredzēt ko vairāk. Turpinot darboties, tiek vaļā arī no galvassāpēm, kas bieži vien pavada glaukomu, samazinās acs iekšējais spiediens, un redzes nervs pamazām atjaunojas. Viljams Beitss ir aprakstījis daudzus tādus gadījumus, un Vija arī savā praksē esot pārliecinājusies - tas strādā! Skaidrs, ka jābūt nešaubīgai ticībai un 100% pārliecībai par rezultātu. Ir daļa cilvēku, kas nopūšas un teic, ka nu citi varbūt var, bet viņi gan ne. Tad jāprasa: kāpēc gan tu nevari? Kāpēc noliec sevi zemāk par citiem? Vija, kas pēc dabas esot kareivīga, jau bērnībā sevi uzmundrinājusi, sakot - ja citi var, es arī varu. Un tad arī izdodas! Viņa rosina palasīt Džo Dispenzas, kurš ir praktizējošs manuālais terapeits un pasniedzējs neirobioloģijas, smadzeņu darbības, bioloģijas un smadzeņu ķīmijas jomās, grāmatu «Tu esi Placebo», kur aprakstīti un izskaidroti daudzi medicīniski dokumentēti gadījumi, kad pacienti ar placebo palīdzību izārstējušies no vēža, sirds slimībām, depresijas, artrīta un daudziem citiem veselības traucējumiem. Te esot atbildes tiem, kas pieprasa pierādījumus tam, ka šādas ezotēriskas metodes darbojas.