Latvijas valsts iestādes pagaidām nespēj reaģēt uz Baltkrievijas brīdinājumu, ka kontroli pār a/s Ventspils nafta (VN) un tās meitas uzņēmumiem pārņēmušais konsorcijs Vitol iztukšo naftas vadu uz Ventspili.
Latvijas varas iestādes nespēj ne apstiprināt, ne noliegt to, kas notiek Latvijas teritorijā. Trauksmi par notiekošo ceļ Baltkrievija. Tās vēstnieks Latvijā Aleksandrs Gerasimenko publiski apgalvo, ka VN meitas uzņēmums LatRosTrans ir sācis darbus, lai izsūknētu no cauruļvada 149 tūkstošus tonnu tehnoloģiskās naftas, kas tur palikusi pēc tam, kad naftas vada darbība 2003. gadā tika apturēta. Šīs naftas funkcija ir pasargāt naftas vadu no sarūsēšanas. Ja šo naftu izsūknēs un tās krājumus drīzā laikā neatjaunos, tad naftas vads pārvērtīsies par metāllūžņiem.
Baltkrievi par naftas vadu Latvijā uztraucas vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pēc viņu versijas, tehnoloģiskā nafta esot palikusi Novopolockā bāzētā naftas pārsūknēšanas uzņēmuma Družba bilancē. Otrkārt, Baltkrievija vismaz oficiāli uztur spēkā versiju, ka tā vēlētos izmantot šo cauruļvadu Venecuēlas naftas pārsūknēšanai uz Baltkrievijas naftas pārstrādes rūpnīcām.
Latvijas varas iestādes laikam patiesi nezina, ko šādā situācijā iesākt. Dažādas valsts iestādes apmainās ar atrunām, kāpēc šis jautājums uz konkrēto iestādi neattiecas, vai vispār neko neatbild. Piemēram, Ārlietu ministrija vakar tā arī nespēja atbildēt Neatkarīgajai, vai taisnība A. Gerasimenko, ka Baltkrievija jau pirms lietas nodošanas atklātībā ir informējusi Latvijas valsts iestādes, kurām tādā gadījumā sarūk iespējas atrunāties, ka tās par situāciju VN neko nezina, bet interesēšoties. "Nav informācijas," – tas bija viss, ko vakar spēja paust Satiksmes ministrija.
Nav skaidra arī Latvijas versija par VN privatizācijas sekām uz tehnoloģiskās naftas piederību. "Mēs privatizējām tikai VN kapitāldaļas," atbildēja Privatizācijas aģentūras preses pārstāve Anete Frīdenšteina-Brīdiņa. Viņa gan pieļāva, ka vairāk nekā 150 sējumos ar VN privatizācijas lietu varētu būt tās mantas apraksts, kuru pārstāv privatizācijai nodotās VN akcijas, bet šāda saraksta u.tml. dokumentu meklēšana un iztulkošana tagadējās situācijas kontekstā būs ļoti laikietilpīgs pasākums.
Kontroli pār VN pārņēmusī uzņēmumu grupa, kas pazīstama ar zīmolu Vitol, tāpat izvairās sniegt jebkādu informāciju. Līdzīgi kā Latvijas valsts iestādes, dažādas Vitol uzņēmumu amatpersonas atrunājas, ka atbildi varbūt varētu sniegt kādā citā uzņēmumā: Vitol, VN, LatRosTrans vai Euromin, kas it kā pārstāvēja Vitol, kad Latvijas valsts izsoles kārtībā pārdeva pēdējo VN akciju paketi.
Pēc baltkrievu aprēķiniem, par izsūknēto naftu Vitol varētu iegūt līdz 100 miljoniem ASV dolāru jeb aptuveni tikpat, cik Vitol (Euromin?) samaksāja par VN akcijām. Protams, līdz ar šo pirkumu Vitol tika arī pie daudziem citiem aktīviem. Tādā gadījumā varētu būt pamats VN mazākumakcionāra, SIA Skonto nafta valdes locekļa Ivara Nagļa skaidrojumam, ka "VN lielākais akcionārs – Kipras firma Euromin, kas publiski sevi sauc par Vitol – acīmredzot nolēmis iztīrīt visus VN koncerna aktīvus un pēc tam pamest šo uzņēmumu kā tukšu čaulu". Vitol arī šādā veidā gūtu milzīgu peļņu, par kuru norēķināties varētu nākties Latvijai, ja tai rēķinu par tehnoloģiskās naftas zudumu piestādīs Baltkrievija, Krievija vai abas šīs valstis komplektā ar uzņēmumiem, kas nodarbojas ar naftas ieguvi un pārsūknēšanu.
Šobrīd vienādi ticami ir vairāki pieņēmumi, kāpēc Vitol varētu atļauties iznīcināt naftas vadu: varbūt saziņā ar Krieviju, lai nodarītu kaitējumu Baltkrievijai, bet tikpat labi saziņā ar ASV pret Venecuēlu, pret Baltkrieviju vai pret Krieviju.
Naftas vada atjaunošana toties izmaksātu līdz 600 miljoniem ASV dolāru (divreiz mazāk nekā Dienvidu tilts Rīgai), kas nozīmē, ka neko atjaunot vairs nebūs iespējams.