Tranzīta biznesa privatizācijas aizkulises
 
Turības svārsts ir ļoti aktuāls vesela laikmeta – ar Ventspils Naftas privatizāciju saistītā posma – apskats ©F64

Šī rudens lielākā afēra, kas pēc saviem mērogiem pārspēja pat ar airBaltic iecerēto, neapšaubāmai ir Ventspils Naftas akciju darījums, kura laikā Latvijas Naftas tranzīts (LNT) pārdeva 45,19 miljonus VN akciju, jeb 43,25% no akciju kapitāla par 1,77 eiro gabalā. Tā kā Finanšu un kapitāla tirgus komisija obligātajā akciju atpirkšanas piedāvājumā vienas akcijas cenu noteica 4,56 eiro, tad sanāk, ka VNT pārdeva akcijas par 126 miljoniem eiro lētāk nekā maksātu 43,25% no VN aktīviem.

Ņemot vērā jaunākos notikumus, tikko iznākusī Jāņa Zelmeņa grāmata Turības svārsts ir ļoti aktuāls vesela laikmeta – ar VN privatizāciju saistītā laikmeta – apskats. Grāmata sastāv no vairākām daļām. Biogrāfiskajā daļā ir iekļautas atmiņas par autora bērnības un jaunības gaitām. Šī daļa nav ļoti plaša, bet tā ir atsvaidzināta ar pikantām detaļām. Lasītāji var uzzināt, kurš no 12. Saeimas deputātiem ir profesionāli sadarbojies ar «ASV speciālajiem dienestiem» (33. lpp.). Publiskots saraksts (44. lpp.) ar jauniešiem, kuri PSRS sabrukuma laikā studēja Maskavā (starp tiem – Pēteris Viņķelis, Ainārs Dimants u. c). Jānis Zelmenis atzīstas, ka viņš patiešām ir bijis īsts Sorosa stipendiāts (45. lpp.) utt.

Tālāk grāmatā plaši tiek izklāstīta Ventspils Naftas (VN) privatizācijas vēsture. Otrs grāmatas slānis ir Jāņa Zelmeņa juridiskā pieredze. Grāmatā tiek izskaidroti Latvijā visai bieži aplami lietotie jēdzieni «trasts», «ofšori» utt. Grāmatu papildina autora atziņas un spriedumi par Latvijas ekonomisko virzību, pieļautajām kļūdām un aplamiem problēmu risinājumiem.

Ir jauki, ka tik pieredzējis advokāts ir nobriedis memuāru grāmatai. Tomēr, rakstot atsauksmi par Jāņa Zelmeņa grāmatu, man bija jāietur strikta distance, lai recenzija nepārvērstos par skici manai hipotētiskai memuāru grāmatai.

Es uzskatu, ka, neskaitot Ventspils krimināllietas tiesas prāvā publiskoto, citu ar SWH un Ventspils Naftas darbību saistīto personisko detaļu atsegšana joprojām ir un vēl labu laiku būs neētiska, kaut vai attiecībā pret tiem, kuri bija daudzu jo daudzu preses publikāciju patiesie informācijas avoti. 1993. gadā es biju Olafa Zvejnieka (61. lpp.) tiešais priekšnieks. Arī ar lielu daļu no citiem Jāņa Zelmeņa grāmatā minētajiem varoņiem mani joprojām saista sirsnīgas attiecības. Ar nedaudziem izņēmumiem tie ir ļaudis, kurus joprojām augstu vērtēju, neatkarīgi no tās netīrumu straumes, kura vēlās un joprojām veļas pār visiem ar VN saistītajiem.

Ventspilnieki nav nelikumību čempioni!

VN iekšējā konflikta publiskošana bezgalīgos tiesu procesos padarīja zināmas daudzas ne pārāk jaukas detaļas par Ventspils uzņēmēju rīcību visai skarbajos XX gadsimta deviņdesmitajos gados. Tagad publiski zināmās VN privatizācijas epizodes tiek izmantotas, lai ilustrētu (Zelmeņa grāmata nav vienīgais piemērs) netīro Latvijas privatizācijas vēsturi. Taču mana pieredze liecina, ka Ventspils uzņēmēju lielākā daļa uz pārējā tā laika darboņu fona bija džentlmeņi (pat ar visām atklātībām, kas tika atsegtas Aivara Lemberga tiesas prāvas laikā). Daudzas epizodes ar privatizāciju un valstij piederošu uzņēmumu zagšanu (kaut vai slavenais lapseņu spiets ap Latvenergo vadītājiem) citviet notika daudz raupjāk, ar pilnīgi kriminālām un nesaudzīgām metodēm. Tikai Ventspils uzņēmēju strīds ir plašsaziņas līdzekļu dienaskārtībā katru nedēļu pēdējo desmit gadu laikā. Citu biznesa grupu ciniski kriminālās razborkas netiek ik dienas atsegtas TV un citos plašsaziņas līdzekļos, tāpēc tās jau sen ir aizmirstas. Līdz ar to rodas maldīgs iespaids, ka Ventspils uzņēmēji XX gadsimta deviņdesmitajos gados bija noziedzības un bandītisma čempioni. Lai gan realitātē viss notika pilnīgi pretēji. To atzīst arī Zelmenis (160. lpp. u.c.), norādot, ka īpašumus ventspilnieki privatizēja, maksājot reālu naudu. Citu biznesa grupu shēmas gan bija pilnīgi kriminālas. Savulaik Valsts kontrole pieķēra, kā tika privatizēts viens valsts uzņēmums. Uzņēmumā ieradās ļaudis un paziņoja, ka uzņēmums tagad pieder viņiem. Vienīgie divi dokumenti, kas bija ienācējiem – izziņa no Uzņēmumu reģistra, ka tāds un tāds Latvijas pilsonis ir atzīts par ekonomikas ekspertu, un otrs dokuments – eksperta pašrocīgi uzrakstīta izziņa – viņš apliecina, ka visa nauda, vairāk nekā simts miljonu Latvijas rubļu, par šo uzņēmumu valstij ir samaksāta. Viss. Nekādu citu dokumentu! Nebija bankas pārskaitījuma kopijas vai jebkāda valsts iestādes apstiprinājuma par darījumu. Ar šādiem papīrīšiem pietika, lai valsts uzņēmums tiktu reģistrēts uz jauno īpašnieku vārda. Valsts kontrolierus, kas šo atgadījumu cēla gaismā Saeimas un valdības līmenī, atlaida no darba un ilgstoši smacēja, konstruējot safabricētus tiesu procesus par apmelošanu. Valdība, politikās partijas klusēja. Cits piemērs. Uzņēmējs izcili sāka jaunu biznesu. Lai to paplašinātu (iegādātos izsolē privatizējamu objektu), viņš pēc kredīta vērsās pie Latvijas slavenākajiem baņķieriem. Bankas vadība saka: «Jums nav audita. Bez audita nedosim. Lūk, mūsu auditors, kurš veiks auditu pilnīgi bez maksas.» Auditori pārbaudes laikā iegūst uzņēmuma svarīgāko klientu sarakstu, kuru nodod bankas īpašniekiem. Kad kredīts tiek piešķirts, iztērēts un to jāsāk atmaksāt, bankas īpašnieki pierunā vairākus svarīgus uzņēmuma klientus (par kuru nozīmi baņķieri uzzināja no auditoriem) nedaudz aizkavēt maksājumus. Nauda rēķinā neienāk, un līdz tam veiksmīgam uzņēmumam pietrūkst līdzekļu kredīta regulāram maksājumam. Uzņēmumā ierodas bandīti ar bankas cedējumu. Uzliek uz ščotčika un pieprasa atdot visu biznesu utt., utt., utt.

Uz citu fona – civilizēti džentlmeņi

Uz šī fona Ventspils biznesa līderu rīcības bija kā civilizētiem džentlmeņiem. Turklāt tajā laikā Latvijas valdība bija izveidojusi likumdošanas sistēmu, kurā gan investīcijas no pašu līdzekļiem, gan vietējo uzņēmēju investīcijas tika apliktas ar konfiscējošu nodokli. Savukārt visas ārvalstu investīcijas kādu laiku bija atbrīvotas no pilnīgi visiem nodokļiem. Piemēram, ja uzņēmumā ieplūda ārvalstu investīcijas, tad nākamos piecus gadus peļņas nodoklis bija uz pusi mazāks (norma zaudēja spēku uzņēmumiem, kurus reģistrēja pēc 1993. gada aprīļa). Vietējiem uzņēmējiem, lai konkurētu ar ārzemniekiem, bija jānodibina uzņēmumi citās zemēs un investīcijas jāveic it kā no ārzemēm. Tāpēc nevar piekrist Jāņa Zelmeņa viedoklim par to, kāpēc Ventspils uzņēmējiem bija nepieciešams izveidot uzņēmumus ārzemēs un kāpēc Ventspils ofšori netika izmantoti peļņas transformēšanā patēriņā. To viņš skaidro kā Aivara Lemberga rakstura īpašību izpausmi (85. lpp.). Jāni Zelmeni pārsteidz tas, ka Ventspils uzņēmumu ofšori akumulēja peļņu nevis, lai to pilnībā izmaksātu dividendēs (tieši tāpēc Rietumos ofšorus dibina), bet peļņa pamatā tika izmantota, lai to investētu uzņēmumu attīstībā un modernizācijā, lai akumulētu līdzekļus jaunām investīcijām. Tā kā ārzemju kapitālam Latvijā faktiski bija radīti ofšoru apstākļi, tad Latvijas bizness bija spiests investēt Latvijā caur ārzemju ofšoriem. Normālās rietumvalstīs viss reinvestētais netiek aplikts ar nodokļiem un tiek īstenots protekcionisms par labu vietējiem uzņēmējiem, nevis ārzemniekiem. Manuprāt, tieši šeit ir meklējama viena no problēmām, kuras dēļ Ventspils biznesa konflikts iegāja dziļā juridiskā mudžeklī. Juridisko instrumentu – ofšoru un trastu tīklu, kurš vēsturiski ir radīts slepenai peļņas izņemšanai, ventspilnieki izmantoja tam īsti neparedzētam mērķim – investīcijām un ieguldījumiem.

VN privatizācijas nepieciešamība

Viena no tēzēm, kuru autors ļoti uzkrītoši aizstāv – Ventspils Nafta bija uzņēmums – pērle, kuru nevajadzēja privatizēt. Ja Ventspils ostas uzņēmumi atrastos valsts īpašumā, tad tagad «visi pelnītu» (167. lpp.) – gan īpašnieki, gan valsts. Taču sanāca kā vienmēr. VN noprivatizēja nepareizie ļaudis, kuri pēc tam sakašķējās un nolaida uz grunts plaukstošu uzņēmumu.

Doma, ka VN nevajadzēja privatizēt, atkārtojas vairākas reizes gan grāmatas sākumā, gan noslēgumā. Vienlaikus grāmatā detalizēti tiek atsegts, kā tika nodrošināts VN ritmisks darbs: «Lai ieinteresētu Krievijas pārstāvjus, nepieciešami divi faktori: acīm redzams un skaitliskā izteiksmē nepārprotams izdevīgums novirzīt naftu tieši caur Ventspili, nevis citām Krievijai pieejamām ostām, un šo amatpersonu personiska ieinteresētība saskatīt šo izdevīgumu. Arī šī ieinteresētība bieži mērāma konkrētās skaitliskās izteiksmēs. Valsts uzņēmumi un to pārstāvji sarunās par ieinteresēšanas skaitliskajām vienībām parasti ir smagnēji un nespējīgi, jo viņi gribot negribot tiek ierobežoti ar dažādām likuma īpatnībām. Privātie šajā jomā ir brīvi un radoši.» (129. lpp.)

Rupji iesakoties, ja naftas plūsmu (un no tās izrietošos ienākumus un peļņu) var nodrošināt, tikai dodot kukuļus Krievijas uzņēmumu direktoriem, tad šāds uzņēmums nevar palikt valsts īpašumā. Ja neticat šādam apgalvojumam, tad uzdodiet jautājumu par šādas biznesa prakses likumību KNAB priekšniekam. Privāts uzņēmums komisijas maksu (kukulis skan rupji) par lēmumu piekrist naftas tranzītam caur Latviju var noformēt cita privāta uzņēmuma direktoram, samaksājot par fiktīviem kopulāciju pakalpojumiem, piemēram, lēmuma pieņēmēja dēlam piederošam ofšoram utt. Tieši tā arī šajā biznesa segmentā viss notiek. Valsts uzņēmuma vadība tā rīkoties nedrīkst. Tāpēc valsts īpašumā šāda tipa bizness nebija saglabājams. VN bija jāprivatizē. Problēmas radās nevis tāpēc, ka notika uzņēmuma privatizācija, bet gan tāpēc, ka ventspilnieki juridiskos jautājumus izlēma uzticēt nezināmam un darbos nepārbaudītam Šveices advokātam. Ventspilnieku īpašumtiesību juridiskās noformēšanas izvēlētās formas sekas ir acīm redzamas. Kā norāda Jānis Zelmenis, praktiski nevienam no Ventspils uzņēmējiem nav dokumentu, kas apliecinātu, ka viņiem patiešām kaut kas piederētu (85. lpp.).

Zelmeņa pārmetumi Meroni, ka viņš saviem klientiem neieteica parakstīt skaidru dalībnieka līgumu (99. lpp.), ir dīvaini. Vispirms – kurš, izņemot pašus trasta dibinātājus, zina, ko Meroni ventspilniekiem ieteica un ko neieteica? Advokātam ir jāsniedz klientam juridiskā palīdzība. Advokāts nav sulainis, kuram saimnieka vēlmes ir jānolasa no lūpām. Ja klients īsti nezina, ko viņš grib, tad profesionāls advokāts klientam palīdzēs šo neziņu juridiski noformēt.

Ja uzņēmēju grupa ierodas pie advokāta ar skaidru uzdevumu un lūdz to juridiski noformēt, bet advokāts viņus apmāna, tad pārmetumi būtu vietā. Bet ir pamats domāt, ka īstas izpratnes par to, kāda būtu visatbilstošākā juridiskā forma ventspilnieku vajadzībām, tobrīd nebija. Bija bažas, ka kāds no biznesa partneriem varētu uzmest citus. Pret to arī mēģināja nodrošināties. Iespējams, tieši tāpēc tika izvēlēta forma, kurā labuma guvēju nevienprātības gadījumā pārvaldnieks iegūst milzīgas tiesības (110.–111. lpp). Par ko būtu jāizsaka pārmetumi Ventspils uzņēmējiem? Par to, ka pārlieku daudz uzticējās tikai vienam advokātam! Ka līdz pat 2002. gadam (133. lpp.) nekonfrontēja Šveices advokāta ieteiktos juridiskos risinājumus ar citu speciālistu vērtējumu!

Turklāt juridisko pakalpojumu biznesā ir sava loģika. Advokāta ienākumi proporcionāli pieaug, pieaugot lietas sarežģītības pakāpei. Tāpēc, ja klients atļaus advokātam samudžināt vienkāršu lietu pilnīgos juridiskos džungļos, tas būtiski palielinās juristu atalgojumu un ienākumus. Tas, ka Meroni izveidoja elegantu juridisku mudžekli (100. lpp.), liecina, ka viņš pārzina savas nozares biznesa pamatus un spēj paredzēt savu pretinieku rīcību vairākus gājienus uz priekšu.

Deloitte pret Jāni Zelmeni

Grāmatas aizraujošākās lappuses ir par to, kā Deloitte pasludināja Jāni Zelmeni un Vitu Liberti (145. lpp.) par vainīgiem viņu veiktajā darbā auditorkompānijas labā. Jānis Zelmenis atsedz visai tipisku transnacionālas korporācijas rīcību. Ja notiek kaut mazākie draudi publicitātei, tad ir jāatrod un jāsoda vainīgais. Vēlams – kāds austrumeiropietis. Vainīgais parasti nebūs anglis britu firmā, un nekādā gadījumā tas nebūs amerikānis ASV bāzētā transnacionālā uzņēmumā. Jāsaka, ka Deloitte rīcība ir krietni divdomīga. Uzņēmums atzīst savu darbinieku izstrādātu juridisko risinājumu par korektu, iekasē naudu par šī risinājumā pārdošanu klientiem. Pēc tam tas norobežojas no savu darbinieku darba uzdevumu izpildes rezultātiem. Šāda rīcība nav sociāli atbildīga. Korekta rīcība valstī, kurā valda pilnīga tumsonība par nodokļu plānošanas politiku ES, būtu iesniegt Latvijas kompetentajām iestādēm atzinumu, ka darbinieki nodokļu plānošanas konsultācijas sniedza, nevis savu privātu impulsu vadīti, bet pildot darba uzdevumu, un norādīt, ka nodokļu konsultēšana ir normāla un likumīga prakse ES un attīstītajās valstīs.

Tomēr Deloitte rīcība ir saprotama. Tā kā nav ilūziju par to, ka notiekošais bija politiski motivēts visaugstākajā līmenī, tad biznesa interesēs bija nesaistīties nevajadzīgā un biznesu apdraudošā konfliktā ar Latvijas varas iestādēm. Pie šādiem apstākļiem racionālāka izvēle ir bijušo darbinieku upurēšana, nevis sociāli atbildīga rīcība, riskējot nonākt konfliktā ar valsts varas politisko uzstādījumu.

Šī ir interesanta grāmata un viena no nedaudzajām, kas sniedz patiesu ainu par lielā biznesa aizkulisēm. Jānis Zelmenis atgādina arī mūsu varenajiem visai netīkamo faktu, ka Aivaru Lembergu tika nolemts saberzt cietuma putekļos tikai tāpēc, ka viņš atteicās Ventspils biznesa konglomerāta kontrolpaketi, kuras kontrolē tolaik bija pat lielākās Latvijas avīzes, pārdot Kremlim (77. lpp.).

Šodienas ģeopolitiskā saasinājuma apstākļos šķiet neticami, ka, tiklīdz Kremlis pieprasīja atbīdīt no varas cilvēku, kurš nepieļāva Krievijas politiskās ietekmes pieaugumu, Latvijas varenie metās izpildīt šo pasūtījumu. Prokurori cepa apsūdzības, bet uzņēmēji momentā atminējās, ka pirms divdesmit gadiem viņi taču bija cietušie. Līdz ar to ir pamats domāt, ka tie, kas fabricēja pret Lembergu vērsto viltus apsūdzību paketi, patiesībā bija dziļi nokonspirējušies Kremļa troļļi.