Elita Veidemane

Jūrmalas valstspilsētas pašvaldība svinīgā sarīkojumā Dzintaru koncertzālē pasniedza pašvaldības augstākos apbalvojumus. Ar Goda zīmi par sabiedriski aktīvu un radošu darbību un ieguldījumu Jūrmalas popularizēšanā apbalvota mūsu kolēģe, žurnāliste, publiciste un sabiedriskā darbiniece Elita Veidemane.

Polijas Republikas vēstniecības Politikas un ekonomikas lietu nodaļas vadītājs Lukašs Cudnijs vēstnieces Monikas Mihališinas vārdā 14. maijā pasniedza goda zīmes “Bene Merito”.

11. janvārī Rīgā oficiālā vizītē ieradās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Starp vairākiem oficiāliem pasākumiem ļoti īss brīdis bija atvēlēts preses konferencei. Tajā piedalījās ļoti daudz preses pārstāvju, arī Neatkarīgās žurnāliste Elita Veidemane.

Sarunu raidījumā "Pasaki To Skaļi" viesojās žurnāliste Elita Veidemane un etiķetes pasniedzēja Aija Strautmane, kuras ir draudzenes jau ilgus gadus.

„Katra diena ir jauns sākums, un es zinu, ka vienīgais veids, kā dzīvot savu dzīvi, ir censties darīt to, kas ir pareizi, raudzīties tālredzīgi, izbaudīt visu, ko nesīs katra diena, un uzticēties Dievam,” vienkāršiem, dzidriem vārdiem ikviena cilvēka dzīves jēgu izskaidro Elizabete II, Anglijas karaliene. Viņa aizgāja Mūžībā 8. septembrī.

Publicisti un "Neatkarīgās Rīta Avīzes" žurnālisti Elitu Veidemani ziņa par aktiera Gunta Skrastiņa došanos mūžībā pārsteidza tāpat kā daudzus citus viņa talanta cienītājus. Elita Veidemane veltījusi sirsnīgus atvadu vārdus tautā mīlētajam aktierim.

Žurnālistes un publicistes Elitas Veidemanes privātmājā mitinās pieci murrātāji un viens suņuks. Iepriekš viņas mājās mituši pat septiņi kaķi! Viņai dzīvnieki nav tikai suns vai kaķis, viņai dzīvnieki ir savējie. Draugi. Attieksmi jūt Elitas stāstā par saviem mīļdzīvniekiem.

Neuzmanīgam sociālā tīkla “Twitter” lietotājam varētu šķist, ka “Neatkarīgās Rīta Avīzes” žurnāliste, publiciste, sabiedriskā darbiniece un Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Elita Veidemane piepeši ir mainījusi savu viedokli par 180 grādiem itin visos sabiedrībai nozīmīgos jautājumos. Taču tā nav. Meli tiek tvītoti no viltus profila, kas izveidots acīmredzot nekrietnā nolūkā ietekmēt sabiedriski politiskos procesus Latvijas iedzīvotājiem nedraudzīgā virzienā. Lietotāja vārdā pamainīts viens burts.

Pagājušās nedēļas politiskās fizkultūras rekordisti noteikti ir Attīstībai/Par atlēti. Ne kampiedervalsts pārpalikumu žēlīgā sanākšana viesnīcas koridorā, ne Vecās Vienotības jauneklīgie centieni pielabināties augstskolu autonomijas grāvējai Šuplinskai (JKP), pat ne jēkāpistu vadoņa mētāšanās ar vecām olām KPV LV ministra virzienā – nekas nebija ar tādu sparu apveltīts kā atparisti. «Koalīcijas» kloāka, šoreiz pateicoties tieši atparistiem, izgājušonedēļ bija jau tik plaši atvērusies politsātanismam, ka viens otrs sabiedriskā tīklojuma asprātis aicināja meklēt eksorcistu, taču attiecīgo politpulciņu atbalstošais interneta planktons kaislīgi aizstāvēja savu mītnes organismu: kur gan citur tam baroties?

«Man ir liels prieks, ka šodien tiek atklāts informatīvajai telpai tik ļoti nozīmīgais tehniskais rīks – Aizpurves apraides masts, kam pateicoties Latvijas informatīvā telpa tiek nosegta faktiski par 100%. Informatīvā telpa ir pamats sabiedriskajai dzīvei jebkurā demokrātijā,» šāds Valsts prezidenta Egila Levita ieraksts nesen parādījās vienā no sociālajiem tīkliem. Viss pareizi. 100 metrus augstie apraides masti Viļakas novada Aizpurvē un Krāslavas novada Skaistā uzcelti 2019. gada vasarā, izmaksas – nepilni 500 000 eiro. Mērķis – stiprināt Latvijas informatīvo telpu. Blakus Krievijas robežai dzīvojošie ir priecīgi, ka nu varēs dzirdēt gan Latvijas Radio, gan skatīties sabiedriskās TV programmas.

Nav nekā aizraujošāka par saraksti ar amatpersonām. Vēl lielāku patikšanu var izjust, redzot, cik māksliniecisks ir peldējums muldēšanas ezeros, kur katrs ūdenstārps var apskaust amatpersonas lunkanību. Kad valsts svētku mēnesī Daugavpilī, fonā plīvojot Donbasa teroristu oranžmelnajam karogam, klātesošos pārdesmit mītiņotājus uzrunāja pilsētas mērs Andrejs Elksniņš (Saskaņa), neviļus radās daži jautājumi, kurus nosūtīju uz Daugavpils domi.

Viņnedēļ Rīgā, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vadības aicināti, slēgtajā domes sēdē kopā bija sanākuši 96 Latvijas pilsētu un novadu vadītāji, lai apspriestu vides un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (Attīstībai/Par!) piedāvāto (uzspiesto) administratīvi teritoriālo reformu (ATR). Apspriest – tas būtu pieklājīgi, samiernieciski un līdz ar to – neprecīzi teikts. Pareizāk būtu teikt: lai izlemtu, kā pretoties šai novadu robežu maiņai.

«Šajā gadījumā Valsts prezidents norēķinās ar Saskaņu par savulaik sniegto atbalstu prezidenta vēlēšanās,» komentējot kārtējo gatavību automātiski piešķirt LR pilsonību visiem še dzimušajiem nepilsoņu bērniem, teica Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars – ar piebildi, ka tas esot viņa personiskais viedoklis.

Politiskajās dabas zinātnēs kārtējo reizi iestājies regulārais pavasaris: atkal sākušās runas par ebreju restitūcijām.

Šoruden Latvijas Tautas frontei – 30. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos tā bija sabiedriski politiska kustība, kas pastāvēja no 1988. līdz 1999. gadam. Dziesmotajā revolūcijā jeb Trešajā Atmodā Tautas frontei bija izšķirīga nozīme. Dziesmotā revolūcija beidzās ar neatkarības atjaunošanu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Laikraksta «Neatkarīgā Rīta Avīze» galvenās redaktores vietniece, žurnāliste un publiciste Elita Veidemane ir viena no Atmodas simboliem.

«Atmiņas ir paradīze, no kuras mūs nespēj izdzīt neviens,» – neatceros, kurš to ir teicis, bet tas ir trāpīgi. Protams, var pateikt arī citādi: «Atmiņas ir elle, ko neviens nespēj izdzīt no sevis.» Bet apgalvojumu dažādība liecina par dzīves dažādību. Tāpat arī dzīve ar Aivaru bija dažāda. Un par abu pilnīgi pretējo apgalvojumu pareizību var pārliecināties manā grāmatā par Aivaru Brīzi – «Dzelzsgriezējs un dūja». Tā iznāca 2015. gadā. Divus gadus pēc Aivara aiziešanas Mūžībā.

«Pēc vakardienas dueļa ar Raivi Dzintaru galvenais dēmons, kas mums jāuzvar, ir bailes, ka esam maziņi, nespēcīgi, nevarīgi. Jābeidz čīkstēt!» – savā tviterkontā pauž Lolita Čigāne, kas Saeimā patlaban sēž uz diviem krēsliem, «sadarbojoties» ar Vienotību (bijusī tās biedrene!) un vienlaikus čivinot partijas Kustība PAR (KP) kultūrmarksistu būrītī. Optimistiskais aicinājums izskanēja pēc otrdienas raidījuma 1:1, ko baudījām Latvijas TV pirmajā kanālā. Baudījām – tas vēl trūcīgi teikts, jo Lolitas Čigānes pacilājošā gandarījuma viļņi, kas plūda no ekrāna, runājot par okupācijas seku likvidēšanu, bija tādi, ka gāza no kājām. Politiķes runu bangās nevarēja saprast tikai vienu lietu: kurš čīkst un kurš uzskata, ka esam «maziņi, nespēcīgi, nevarīgi»?...

Gadu pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām spilgti parādās latviešu raksturīgākās īpašības: sentiments, aizgrābtība un vientiesība. Un iztiksim bez ironijas, jo viss ir pārāk nopietni.

«Kad tu esi ceļā pie mīļotā, nav nedz nepārvaramu robežu, nedz šaubu, nedz baiļu. Ir tikai ceļš. Un ceļā pie mīļotā tu esi vienmēr. Arī tad, kad ceļa vairs nav...» grāmatā Dzelzsgriezējs un dūja raksta tās autore Elita Veidemane, stāstot par savu mīļoto, mūžīgo līvu, mūziķi Aivaru Brīzi.

Pirms 25 gadiem tautas lemti politiķi Latvijas PSR Augstākajā Padomē pieņēma tautas izsapņotu lēmumu – deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Katrai valstij ir savs juridiskais sākums vai turpinājums, bet nav nemaz tik daudz analogu, kuros fiksēta valsts atjaunošana pēc 50 okupācijas gadiem. Tāpēc šis dokuments ir unikāls un pielīdzināms pasaules slavenākajām neatkarības deklarācijām.