Elita Veidemane

Šoruden Latvijas Tautas frontei – 30. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos tā bija sabiedriski politiska kustība, kas pastāvēja no 1988. līdz 1999. gadam. Dziesmotajā revolūcijā jeb Trešajā Atmodā Tautas frontei bija izšķirīga nozīme. Dziesmotā revolūcija beidzās ar neatkarības atjaunošanu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Laikraksta «Neatkarīgā Rīta Avīze» galvenās redaktores vietniece, žurnāliste un publiciste Elita Veidemane ir viena no Atmodas simboliem.

«Atmiņas ir paradīze, no kuras mūs nespēj izdzīt neviens,» – neatceros, kurš to ir teicis, bet tas ir trāpīgi. Protams, var pateikt arī citādi: «Atmiņas ir elle, ko neviens nespēj izdzīt no sevis.» Bet apgalvojumu dažādība liecina par dzīves dažādību. Tāpat arī dzīve ar Aivaru bija dažāda. Un par abu pilnīgi pretējo apgalvojumu pareizību var pārliecināties manā grāmatā par Aivaru Brīzi – «Dzelzsgriezējs un dūja». Tā iznāca 2015. gadā. Divus gadus pēc Aivara aiziešanas Mūžībā.

«Pēc vakardienas dueļa ar Raivi Dzintaru galvenais dēmons, kas mums jāuzvar, ir bailes, ka esam maziņi, nespēcīgi, nevarīgi. Jābeidz čīkstēt!» – savā tviterkontā pauž Lolita Čigāne, kas Saeimā patlaban sēž uz diviem krēsliem, «sadarbojoties» ar Vienotību (bijusī tās biedrene!) un vienlaikus čivinot partijas Kustība PAR (KP) kultūrmarksistu būrītī. Optimistiskais aicinājums izskanēja pēc otrdienas raidījuma 1:1, ko baudījām Latvijas TV pirmajā kanālā. Baudījām – tas vēl trūcīgi teikts, jo Lolitas Čigānes pacilājošā gandarījuma viļņi, kas plūda no ekrāna, runājot par okupācijas seku likvidēšanu, bija tādi, ka gāza no kājām. Politiķes runu bangās nevarēja saprast tikai vienu lietu: kurš čīkst un kurš uzskata, ka esam «maziņi, nespēcīgi, nevarīgi»?...

Gadu pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām spilgti parādās latviešu raksturīgākās īpašības: sentiments, aizgrābtība un vientiesība. Un iztiksim bez ironijas, jo viss ir pārāk nopietni.

«Kad tu esi ceļā pie mīļotā, nav nedz nepārvaramu robežu, nedz šaubu, nedz baiļu. Ir tikai ceļš. Un ceļā pie mīļotā tu esi vienmēr. Arī tad, kad ceļa vairs nav...» grāmatā Dzelzsgriezējs un dūja raksta tās autore Elita Veidemane, stāstot par savu mīļoto, mūžīgo līvu, mūziķi Aivaru Brīzi.

Pirms 25 gadiem tautas lemti politiķi Latvijas PSR Augstākajā Padomē pieņēma tautas izsapņotu lēmumu – deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Katrai valstij ir savs juridiskais sākums vai turpinājums, bet nav nemaz tik daudz analogu, kuros fiksēta valsts atjaunošana pēc 50 okupācijas gadiem. Tāpēc šis dokuments ir unikāls un pielīdzināms pasaules slavenākajām neatkarības deklarācijām.

«Tajā, ka esmu piedzimusi, nav nekādu manu nopelnu. Es neesmu tur piedalījusies, tāpēc šodien apsveikšu savu māti un tēvu,» saka pazīstamā žurnāliste, Neatkarīgās redaktores vietniece Elita Veidemane. Viņu šodien mīļi suminām dzimšanas dienā!

Domāju, ka tā nebija tikai spēlēšanās ar uguni. Tūkstošiem gaišu un domām atvērtu seju, tūkstošiem iedegtu svecīšu padarīja akmeņoto Daugavmalu par otru upi – par uguns upi. Tās nebija bērnišķīgas rotaļas tumšā laikā, šai gaismai bija cits mērķis – iezīmēt robežu starp vienaldzību un līdzdalību. Kāda aptauja vēsta, ka Latvijā arvien vairāk cilvēku uzskata sevi par patriotiem. Cilvēku uguns straumes 11. novembra krastmalā, lāpu gājieni rudens tumsas aizzīmogotajās pilsētās, sarkanbaltsarkano lentīšu zibšņi pie apģērba: tas viss rada sajūtu, ka – jā, mūsu paliek vairāk.

Vienā no daudzdzīvokļu mājām Jūrmalā žurnāliste Elita Veidemane ar ģimeni dzīvo jau gandrīz 30 gadus.