«Kad tu esi ceļā pie mīļotā, nav nedz nepārvaramu robežu, nedz šaubu, nedz baiļu. Ir tikai ceļš. Un ceļā pie mīļotā tu esi vienmēr. Arī tad, kad ceļa vairs nav...» grāmatā Dzelzsgriezējs un dūja raksta tās autore Elita Veidemane, stāstot par savu mīļoto, mūžīgo līvu, mūziķi Aivaru Brīzi.
«Patiesībā ir noslēgušies divi posmi – Aivaram augustā tika uzstādīts piemineklis Meža kapos, Mākslinieku kalniņā, – Gļeba Panteļejeva autordarbs, un izdota grāmata, kā arī disks ar viņa labākajām dziesmām. Mazliet ir tukšuma izjūta, bet vienlaikus ir daudz darba padarīts,» saka žurnāliste Elita Veidemane.
Cik ļoti mīlēja
Uzrakstīt grāmatu Elitai esot ierosinājusi viņas bijusī skolniece žurnāliste Ieva Raiskuma. «Pametu šādu ideju, ka varbūt kādreiz... Un Ieva pieķērās domai – tu, Elita, esi vienīgā, kas to var izdarīt. Tā būtu zināma laikmeta, zināma laika posma pamatīga iezīme. Viņa mani iedrošināja, un es piekritu. Šaubas, protams, bija, jo neesmu tik pašpārliecināta, kā varbūt no malas izskatās.» Izdevums nācis klajā pie lasītājiem, izejot garu ceļa posmu – gana grūtu, taču vienlaikus arī skaistu, metot neskaitāmus atmiņu līkločus līdz iznākšanas brīdim pusotra gada garumā. Un atkal ceļa vairs nav... Bet sāpju kamols joprojām nepielūdzami smagi spiež Elitas sirdi, jo nekad jau vairs nebūs kā agrāk. «Ko darīt tālāk? Mazliet ir jānomierinās. Varbūt pēc gada jānoorganizē kāds koncerts. Domāju, ka šis piemiņas ugunskurs nevar nodzist,» pārliecinoši saka Elita. Ko Aivars būtu teicis par grāmatu? «Viņam patīk [Elita stāsta tagadnes formā] teatrāli gājieni. Viņš noteikti jautātu, vai tu, Elita, pietiekami daudz uzrakstīji, cik ļoti es tevi mīlēju. Katrā teatrālismā ir sava sirsnība un racionālais pamats. Ja viņš tā nedomātu, tad tā arī neteiktu. Viņš vienmēr vēlējās, lai par viņu pasaka kaut ko labu, gluži kā mazs bērns. Visi vīrieši ir kā mazi bērni. Reizēm par to pasmaidīju.»
Nekad nebūs pabeigta
Elita saka, ka grāmata nekad nebūs pabeigta. Bet kopā ar Aivaru viņa būs vienmēr – domās, atmiņās, izjūtās, ko neviens nevar atņemt – nedz dzīve, nedz nāve. Tas stāv pāri visam. «Pat tagad, grāmatu atverot, domāju: redz, te varēju vēl šo to pierakstīt, kādu interviju pielikt klāt. Grūtākais tapšanas procesā bija nevis atcerēties un būt kopā, bet pēc tam lasīt uzrakstīto ar svešām acīm, kā cilvēkam no malas. Vienmēr mēģinu savas grāmatas, savus rakstus lasīt un domāt, kā to uztvers citi cilvēki un vai tas viņiem būs interesanti. Sapratu, ka neviens tik labi nepazīst Aivaru kā es, un rakstīju jau no šīs pozīcijas. Cilvēkiem ir savs priekšstats par viņu, un es mēģināju cilvēkus attālināt no tā, kāds viņu priekšstatā ir Aivars un kāds viņš varētu būt citiem. Tāpēc ir šis pretstats: Dzelzsgriezējs – konkrēts, ass, raupjš cilvēks ar cietiem principiem, un dūja, kas mājo katrā cilvēkā. Tā ir dvēsele, cilvēka iekšējā pasaule, trauslums, mīlīgums, siltums un neaizsargātība.»
Divas pieslīpējušās pusītes
Elitai un Aivaram bija lemts būt kopā gandrīz 16 gadus, lai gan daudzi neticīgi teica – tie būs tikai pāris mēneši. «Tas viss jau ir ierakstīts debesīs,» saka Elita, it kā pateikdamās par viņai doto šo brīnišķīgo kopā būšanas laiku. «Tad, kad tu esi gatavs otram cilvēkam, viņš arī atnāk. Acīmredzot biju gatava, un arī Aivars bija. Mēs pilnībā savienojāmies kā divas pieslīpējušās pusītes.» Grāmatā viņa par sevi saka, ka «neviens mani tā nespēs iedvesmot, satriekt, pacelt debesīs un nogrūst ellē, ka to izdarīja Aivars» – tik stipra, savstarpējā siltuma, sapratnes piepildīta un tajā pašā laikā plosoša, kā divu upju rimts tecējums līdzās, kad tās pavasarī iziet no saviem miera krastiem, bija viņu mīlestība. Bet tā ir jebkurās attiecībās, ideālu nav, ka visu mūžu var nodzīvot kā medus mucā – teic Elita. «Mani kaut kā sargā liktenis vai debesis, es gandrīz neko neatceros no tā, kas notika pēc tam, pēc Aivara aiziešanas un bērēm. Neatceros, kā gāju gulēt, kā modos, kā spēju dzīvot. Man nav šo atmiņu. Pie manis brauca draugi, viņu palīdzība bija neatsverama un joprojām ir liela bagātība. Paldies Dievam, nebija tā, ka vēlējos palikt viena.»
Kā mūris apkārt
Aivars Elitai esot sniedzis drošības izjūtu. Un tas jebkurai sievietei ir tik nozīmīgi. «Lai kas arī notiktu, zināju, ka viņš aizstāvēs un būs manā pusē. Man bija stabilitātes izjūta. Viņš bija kā mūris apkārt. Man nebija bail ne no kā, lai arī viņu mocīja dēmoni [tā viņa dēvē postošo atkarību no alkohola]. Mēs kopā bijām stiprāki par dēmoniem.» Elita neslēpj, ka bijuši mirkļi, kad teikusi – viss, šķiramies... esmu bijusi skandāliste – metu laukā viņa mantas kā itāļu filmās, bet Aivars tās savāca un rātni nāca atpakaļ,» smaidot atceras viņa. Skaisto mirkļu abiem bijis neskaitāmi daudz – brīnišķīgi koncerti ar Eduardu Pāvulu, kad izbraukāta puse Latvijas, katru vasaru ciemošanās pie draugiem Daces un Ziedoņa Jansoniem Augulienas ezera krastā, kur allaž pazūd laiks, – ir tikai saule, debesis un ezers.
Aivars savai sievietei esot iemācījis īpašu sirsnību pret cilvēkiem, kuri paši sev nespēj palīdzēt, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, pret maziem bērniem un dzīvniekiem, kuri vienmēr pašai bijuši mīļi. «Aivars bija stiprs kopā ar mani. Tad, kad bija viens, kļuva vājš. Viņu novājināja dēmoni, bet viņš bija pateicīgs man, ka palīdzēju šajā milzīgajā, smagajā cīņā. Tas, kas viņam varēja palīdzēt, – es un mūzika. Viņš bija arī spītīgs – ja kaut ko ieņēma galvā, tad izdarīja. Viņš bija stiprs mūzikā, dziesmās, ar savu balsi. Tajā izpaudās viņa vīrišķība.» Elitai ar Aivaru patika sarunāties, daudz tika runāts par savām attiecībām. Arī klusēt viņi prata kopā. «Mēs viens otru izjutām tik ļoti, ka mums reizēm pat nevajadzēja sarunāties. Tā bija saprašanās caur klusumu. Bez vārdiem.»
Mūžam neatbildētais
Tad, kad Aivars aizgāja, Elita kā jebkurš, kas zaudējis tuvu, mīļu cilvēku, jautāja – kāpēc? Kāpēc tāda netaisnība? «Tieši tad, kad cilvēks ir nostājies uz īstā ceļa, ar seju pareizā virzienā, ir tik daudz plānu, ir daudz laba darījis un vēl varētu izdarīt. Aivaram bija grandiozi plāni uz nākamo vasaru! Viens mācītājs teica: kad tā notiek un māc šaubas, ka cilvēks varētu pagriezties citā virzienā, tad Dievs viņu noņem no trases, jo viņš tajā brīdī ir pareizajā situācijā un gatavs aiziet pie Viņa. Dievs acīmredzot ir egoists, viņam vajag, lai visi labie cilvēki viņam ir blakus... Bet kas tad paliks šeit, uz zemes?» Tas paliek neatbildēts jautājums.
Ja tagad varētu laiku pagriezt atpakaļ un kaut ko mainīt, Elita noorganizētu, lai Aivars nedodas liktenīgajā braucienā uz kalniem Austrijā. «Var jau būt, ka notiktu kaut kas pēc tam, jo liktenis ir tāds, kāds tas ir. Es būtu izdarījusi visu, lai viņš neaizbrauc, lai viņam pat nebūtu domas par braukšanu projām no mājām bez manis. Tā bija vienīga reize, kad mēs nebraucām kopā uz kalniem.»
Mēs kādreiz tiksimies
Grāmatā Elita atklāti stāsta arī par Aivara cīņu ar dēmoniem, par saņemšanos, celšanos augšā un slīgšanu atpakaļ purvā. Kādā no reizēm, pirms vairākiem gadiem, kad Aivaram atkal bija paslīdējusi kāja, Elita bezspēcībā, asaru un aizvainojuma pilna, dusmās bija pateikusi mīļotajam ļoti nežēlīgi: «Tu nomirsi viens. Es tajā brīdī nebūšu blakus. Es neturēšu tavu roku. Tu sauksi pēc manis un mājām, bet būs jau par vēlu.» Gadiem ilgi viņa neatcerējās šos vārdus, nez no kādām zemapziņas dzīlēm nākušos, negribētos vārdus, kas vēlāk kļuva par skaudru patiesību.
Pēc grāmatas prezentācijas Elita mājās sēdējusi, dāvināto puķu ieskauta, un domās teikusi Aivaram: «Kā man nevajag šīs puķes, man vajag tevi!» Aivara balss, it kā mierinot, čukstējusi – vismaz labi, ka tev tagad ir grāmata par mani. «Es atbildēju, ka man arī to nevajag, bet Aivars – gan jau mēs kādreiz tiksimies.»
Grāmatā ir kāda jauka nodaļa – Tik ļoti mans... «Tā tas arī bija – viņš tik ļoti bija mans, un es tik ļoti – viņa,» silti un mīļi saka Elita. Un nekas jau nav mainījies arī pēc diviem gadiem, kopš Aivara vairs nav. «Neesmu gatava jaunām attiecībām. Man grūti to iedomāties. Ja notiks brīnums un kāds cilvēks varēs pārliecināt par savu attieksmi un jūtām pret mani, varbūt... Ir ļoti grūti kaut ko uzsākt pēc tik ilga laika, kad mēs esam bijuši ne tikai mīļotie viens otram, bet arī lieli draugi (kas ir daudz svarīgāk!), draugi, kas viens ar otru var runāt par jebko. Ja es atrastu šādu cilvēku, ar kuru viss būtu tik svarīgi un dziļi, tad – jā.»
Galvenā ir Latvija
Elita ar Aivaru esot runājuši arī par to, kāda ir dzīve pēc nāves. «Gribas ticēt, ka viss ir tā, kā pieņemts domāt, ka tur ir kāda pasaule, kurā nav ne rūpju, ne sāpju. Ir tikai viena vienīga sapratne, gaisma un mūžīgā kopā būšana.» Viņa nezina un nesaprot, ko īsti nozīmē palaist cilvēku vaļā, kad viņš ir devies Mūžības ceļos. «Kā lai es Aivaru palaižu vaļā? Ko lai es daru? Kad būšu gatava, tad varbūt palaidīšu.»
Elita lepojās ar savu vīrieti, ar savu Aivaru. Viņš bija kvēls Latvijas patriots – atzīst mūziķa dzīvesbiedre. «Viņš ļoti rūpējās par valodas tīrību. Viņš bija izteikts nacionālists. Mums saskanēja šajā ziņā. Tad, kad mēs dziedājām dziesmu par atdoto Abreni, kurai bija mani vārdi, Aivara un Nika Matvejeva mūzika, tas bija augstākais pacēlums. Pirms 18. novembra, Latvijas svētkiem, mēs daudz kur uzstājāmies. Mūsu valsts – tā bija viena no nozīmīgākajām tēmām, par ko runājam un dziedājām.» Kad abi ceļojuši pa pasauli, pēc nedēļas ļoti ilgojušies pēc mājām. «Latvija mums abiem ir viss, tā galvenā vieta uz pasaules,» saka Elita Veidemane.
