«Tajā, ka esmu piedzimusi, nav nekādu manu nopelnu. Es neesmu tur piedalījusies, tāpēc šodien apsveikšu savu māti un tēvu,» saka pazīstamā žurnāliste, Neatkarīgās redaktores vietniece Elita Veidemane. Viņu šodien mīļi suminām dzimšanas dienā!
«Man savas dzimšanas dienas nekad nav bijušas tik svarīgas, lai es domātu ko īpašu. Un tas vienlīdz attiecas gan uz apaļiem, gan kantainiem cipariem. Man patīk citiem organizēt dzimšanas dienas svinības, tāpēc šodien nekas īpašs netiek plānots,» stāsta šodienas gaviļniece. Viņa atklāj, ka daļu dienas pavadīs, svīstot trenažieru zālē un relaksējoties dažādās pirtīs. «Tas ir nogurdinoši, bet arī ļoti patīkami. Izkustēties visādā ziņā ir labi,» Elita nosaka, piebilstot, ka trenažieru zāli divreiz nedēļā cītīgi apmeklē jau pāris mēnešus. Viņa neslēpj, ka ir konservatīvs cilvēks un uzsākt darīt ko jaunu nepavisam nebija viegli. Taču viņa piespieda sevi saņemties un tagad ne vien jūtas apmierināta, bet arī lepojas ar sevi. Un dzimšanas diena absolūti nav iemesls, lai slinkotu un sporta nodarbību izlaistu. «Man pat ir tā iepaticies sportot, ka jau iestājusies atkarība – jau gaidu to dienu, kad atkal tikšu uz zāli.»
Bet to vienu savu dzimšanas dienu, kas bija pirms gadiem 13 vai 14, Elita joprojām atceras ar lielu patikšanu un laimes sajūtu. «Tā bija Cepuru balle mežā. Bija uzsnigusi ļoti, ļoti bieza sniega sega, un mēs kopā ar draugiem bijām Dzintaru mežā. Izmīdījām laukumiņu, uzkūrām ugunskuru, nolikām mangalīti un cepām gaļu. Bija ļoti tumšs, visiem galvā bija krāsainas cepures, un tas bija tik forši! Tā bija tā retā reize, kad pati sev noorganizēju ballīti. Toreiz ar mani bija visi mani mīļie cilvēki. Protams, arī Aivars. Un arī mūsu labs draugs Ralfs Jansons, kurš arī diemžēl jau ir viņsaulē kopā ar Aivaru. Būt kopā ar saviem mīļajiem – tas bija tik jautri, tik krāsaini, tik neizmirstami labi!» Elita ļoti labprāt pakavējas šais mīlestības piepildītajās atmiņās. Un tad viņa saka: «Ja pasaulē notiktu brīnumi – reizēm jau notiek –, es lūgtu uzdāvināt man iespēju atgriezties apmēram gadu un pāris mēnešus senā pagātnē. Tad es izmainītu savu un daudzu citu cilvēku dzīvi! Bet, tā kā tādi brīnumi nenotiek, tad – nu, ko man šodien uzdāvināt? Lai uzspīd saulīte!»
Elita necieš tumsu, viņai ārkārtīgi svarīga ir gaisma, tāpēc jubilāre vēlas, lai šodien vismaz uz brīdi kaut kur uzspīd saule – viņa to noteikti sajutīs. «Es gribētu, lai arī visi draugi, kuri mani mīl, šodien iedomājas par mani un kopā ar mani izbauda sauli. Jo nekas cits jau man nav vajadzīgs, kā tikai gaisma debesīs un sirdī!» Tāpēc viņa gaida Ziemassvētkus, pēc kuriem ik dienu nāks klāt pa gaismas minūtei, un kā atpestīšanu viņa gaida marta pēdējo svētdienu, kad iestāsies vasaras laiks un vakari kļūs jo gaišāki.
Un vēl Elita gribētu, lai visi, visi cilvēki kļūtu mīļāki un iecietīgāki. «Mūsu laiks ir tik īss, un to iztērēt ķildās un negantībās ir muļķīgi. Tāpēc – mīliet visu, jo viss drīz beigsies. Tā kādreiz teica pazīstamais ārsts reanimatologs Pēteris Kļava, šo teicienu esmu piesavinājusies no viņa. Un tā arī ir: tas laiks, lai darītu labus darbus, ir ārkārtīgi īss.».
