VAKARA ZIŅAS. Viens, divi... seši ‒ Elitas Veidemanes raibā kompānija
Žurnālistes un publicistes Elitas Veidemanes privātmājā mitinās pieci murrātāji un viens suņuks. Iepriekš viņas mājās mituši pat septiņi kaķi! Viņai dzīvnieki nav tikai suns vai kaķis, viņai dzīvnieki ir savējie. Draugi. Attieksmi jūt Elitas stāstā par saviem mīļdzīvniekiem.
No Čaļa līdz Spuļģītim
«Manuprāt, nav atšķirības, vai ir viens kaķis, pieci vai septiņi. Viņi visi paēd no rīta, tad iet ārā, kāds varbūt dodas gulēt. Man ir māja ar dārzu, tāpēc nav problēmu viņus izlaist ārā. Kaķi skraida, padraiskojas, nāk atpakaļ un atkal paēd. Vienkārši jānopērk vairāk pārtikas. Kastītē smiltis biežāk jāmaina, jo pa nakti tomēr visi ir iekšā. Man ir arī suns,» stāsta Elita.
Vecākais no visiem ir šķirnes kaķis ‒ balinēzietis Čalis, kuram ir jau 16 gadi. Sprauns un jestrs, viņam viss ir kārtībā. Pūcei, svītrainai garspalvainai kaķenītei, ir 15‒16 gadu. Pūce ir ļoti jauka un mīļa. Zeķītei ir 12 gadu. «Es viņu paņēmu no «Ulubeles» tūlīt pēc tam, kad notika «Maxima» traģēdija. Tad daudzi mājdzīvnieki palika bez saimniekiem, kas gāja bojā traģēdijā. Kaķīte šeit ir laimīga un priecīga. Pirkstiņam ir kādi astoņi gadi. Viņu paņēmu no Beinerta klīnikas - pie klīnikas vārtiem bija pamesti pieci mazi kaķēni. Sapratu, ka man viens no viņiem ir jāpaņem. Aizgāju uz klīniku un domāju: kurš pirmais nāks pretī, to ņemšu. Nāca Pirkstiņš. Viņš ir ļoti skaists. Manuprāt, Pirkstiņā rit bengāliešu asinis, jo viņš ir tievs, ar garu spalvu un lāsmains.
Bet kaķis Spuļģītis dzīvo pie manis sestdienās un svētdienās. Tas ir manas meitas kaķis, tipisks rudais kaķis. Viņam šeit patīk, jo Spuļģītis uzskata, ka te ir lauki, var izskrieties. Tāpēc Spuļģītis prasa, lai viņu ved no Rīgas šurp,» Elita trāpīgi raksturo katru mājas mīluli.
Iefiltrējies star kaķiem. Teodors
Vēl Elitai ir suns Teodors, Velsas korgijs - visu pārējo gans, karalis un sargs. «Šis man ir trešais suns. Pirmais bija kokerspaniels Rodžers. Kad Rodžers aizgāja pa skuju taku, nopirku Velsas korgiju Bruno. Bruno diemžēl nodzīvoja tikai desmit gadus. Viņam bija vāja sirsniņa, nomira man uz rokām gandrīz pirms diviem gadiem ‒ 9. janvārī. Tad pēc dažiem mēnešiem paņēmu nākamo Velsas korgiju. Teodoram šobrīd ir pusotrs gads, viņš ir visjaunākais iemītnieks, bet pats uzskata, ka ‒ vissvarīgākais.
Velsas korgiji ir skaisti suņi, izskatās pēc mazām lapsiņām. Varbūt pat lielām lapsiņām, jo ir druknāki nekā lapsas. Teodors no kaķiem ir samācījies ļoti daudz, viņš ir vairāk kaķis nekā suns. Kad kaķiem vajag, tad viņi dzird, kad negrib dzirdēt, tad nedzird. Tieši tāpat uzvedas arī Teodors. Viņš tiešām ir ļoti labi iefiltrējies starp kaķiem, un es domāju, ka viņš sevi uzskata par lielu kaķi.»