deportācijas

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, 25.martā, Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA) rīkos gājienu no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim.

Pirms 70 gadiem Baigais gads ar lielu troksni ienāca Liepājā – jebkuru okupāciju kāds vienmēr sagaida ar sajūsmu. Demonstranti pamatīgi piekāva pilsētas policijas priekšnieku, un viņš vairs nespēja pildīt savu misiju. To redzot, Kārlis Ulmanis, dīvainā kārtā palicis prezidenta amatā, izvēlējās citu cilvēku. Vietējo – Vērgales zemnieku Matīsu Botanikeru. Komunists, Ulmaņlaikus pavadījis cietumā. Liepājnieki šuta: «Kārli! Ko tu dari!?» Atklāti sakot, Botanikers bija galīgi nepiemērots milicijas priekšnieka postenim. Sirsnīgs, labsirdīgs vīrs.

Šodien plkst. 16 Rīgas 1.Meža kapu "Balto krustu" kapulaukā notiks svētbrīdis Baigā gada un gulaga nometņu upuru piemiņai.

"Es kājām atnāktu uz Latviju, ja vien man ļautu to darīt," sen izraudātu asaru atspulgā teic Velta Meņģe. Viņu, deviņpadsmitgadīgu meiteni, izrāva no dzimtajām mājām Liepājā un aizveda svešumā 1949. gada 25. martā. Taču kājām nākt viņai neviens neļāva – esot gan bijuši tādi pārdrošnieki, kuri mēģinājuši bēgt uz Latviju, taču tālāk par Maskavas čekas pagrabiem tie nav tikuši, bet no tālā Ņižņijomskas ciema Veltu uz dzimteni palaida vien tad, kad "tautu tēvs" Josifs Džugašvili bija izlaidis pēdējo gārdzienu.