Vācijas ilggadējās kancleres Angelas Merkeles atklāsmes, kuras viņa pauda Ungārijas interneta (“Youtube”) kanālam “Partizan”, ir nozīmīgas ar to, ka viņa iezīmē to Rietumeiropas politiskās domāšanas diskursu, kurš turienes politiskajā šķirā valdīja līdz kara sākumam un tagad atkal atgūst popularitāti.
Ko šajā 47 minūtes garajā intervijā pateica Merkele? Tā kā Merkele intervijā runā vācu valodā, bet viņai virsū divreiz skaļāk tiek laists sinhrons tulkojums ungāru valodā, tad jāizmanto šīs intervijas atreferējums pasaules presē.
Galvenā Merkeles doma, ko citē dažādi izdevumi (“Daily Mail”, “Bild” un citi), ir tā, ka jau 2021. gadā viņa sapratusi, ka Putins vairs neuztverot Minskas vienošanos nopietni. “Tāpēc es vēlējos jaunu formātu, kurā Eiropas Savienība varētu tieši sazināties ar Putinu. Daži to neatbalstīja. Galvenokārt tās bija Baltijas valstis, bet arī Polija bija pret to. Šīs četras valstis bažījās, ka ES nespēs izstrādāt kopīgu politiku pret Krieviju.”
Merkele ar paškritiku nekad nav īpaši izcēlusies, lai gan tas raksturīgs gandrīz visiem politiķiem. Vienmēr vainīgi ir citi, tikai ne es pats. Arī šajā gadījumā redzam, ka, pēc Merkeles ieskatiem, karš izcēlās nevis tāpēc, ka Rietumi ar Vāciju priekšgalā nēsājās ar Putina Krieviju kā ar jēlu olu un stiprināja biznesa kontaktus kā vien spēja, neraugoties ne uz kādām Ilovaiskām, Debaļcevām un Malaizijas boingiem, bet gan tāpēc, ka trūka dialoga ar Krieviju, un šo dialogu esot bremzējušas Baltijas valstis un Polija.
Šie Merkeles izteikumi ir nozīmīgi ar to, ka tos viņa ir paudusi tagad. Diez vai viņa kaut ko tādu atļautos pateikt, teiksim, pirms gada, kad viņa centās būt klusāka par ūdeni un zemāka par zāli. Kas tāds ir noticis, ka Merkele atkal brīvi runā un atļaujas šādu “naža dūrienu mugurā” Baltijas valstīm un Polijai? Tieši tām valstīm, kuras ir visvairāk Putina Krievijas apdraudētās.
Acīmredzot ir mainījies sabiedriskās domas vektors. Tagad drīkst. Vakar tā būtu nodevība, bet šodien vērā ņemams viedoklis. Andreja Babiša “Neapmierināto pilsoņu” uzvara Čehijas parlamenta vēlēšanās apliecina šīs izmaiņas.
Merkeles versija par kara iemesliem bija un diemžēl joprojām ir populāra ne tikai lielā daļā Eiropas sabiedrības, bet arī pie mums Latvijā (īpaši šleseristu nometnē), tāpēc to ir vērts izvērtēt detalizētāk. Ko nozīmē “es vēlējos jaunu formātu, kurā ES varētu tieši sazināties ar Putinu”?
Ir līdz apnikumam nodeldēta frāze par tango, kuru dejo divi. Kādi bija ES valstu līderu, tai skaitā pašas Merkeles, ierobežojumi dialogam ar Putinu? Nekādi. Ja vien Merkele būtu gribējusi, tad ar Putinu viņa varētu uzturēt tik ciešu dialogu, cik vien vēlētos. Visticamāk, viņa jau toreiz saprata, ka tas ir tukšs numurs un agrākā Vācijas “Austrumu politika” ir izgāzusies. Tagad viņa ar atpakaļejošu datumu cenšas atmazgāties no šīm savulaik pieļautajām kļūdām.
Atcerēsimies, ka Merkelei līdzīgu pozīciju ieņēma arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš Kremli apmeklēja īsi pirms kara sākuma 2022. gada 7. februārī. Burtiski divas nedēļas pirms pilna mēroga iebrukuma.
Kāds bija rezultāts? Makrons pat pēc kara sākuma kādu laiku regulāri sazvanījās ar Putinu, jo uzskatīja, ka “jāuztur dialogs”. Pasaule par Makrona “telefona mīlu” ar Putinu pamatoti ironizēja, līdz kādā brīdī arī pats Francijas prezidents saprata, ka tiek vazāts aiz deguna. Nekāda dialoga nav. Ir tikai Putina lekcijas par vēsturisko netaisnību, ko Rietumi gadsimtiem ilgi nodarījuši Krievijai un kas turpinājusies līdz pat mūsdienām. To intervijā “The Economist” 2022. gada 4. jūnijā atzina pats Makrons.
Makrons savus maldus ir atzinis, ko nevar teikt par Merkeli. Visu šo laiku pēc kara sākuma viņa centās būt pēc iespējas mazāk pamanāma. Iespējams, sajuta arī daļu savas vainas notiekošajā. Tagadējās atklāsmes, kurās nemana paškritiku, ir ārkārtīgi bīstamas tieši no tā aspekta, ka acīmredzot Merkele sajutusi noskaņojuma maiņu Eiropā. Proti, atkal modē nāk ideja par dialogu, sarunām, diplomātisko konflikta noregulējumu un tamlīdzīgi.
Par to, ka Putins ir bandīts, terorists, cilvēkēdājs, diskusiju vairs nav, taču pie šī viņa statusa pasaule jau pilnībā pieradusi. Atgriežas vecais labais stāsts - jārunā ar Krieviju un jāatrod kompromiss. Tas, ka astoņus mēnešus ASV prezidents Donalds Tramps ir Putinam piedāvājis dažādus viņam izdevīgus kompromisus, kurus visus Putins ir izlicies nedzirdam, netiek ņemts vērā. Tas neskaitās. Par spīti droniem virs Dānijas, Vācijas, nemaz nerunājot par Poliju, Rumāniju vai Lietuvu, sabiedriskā doma virzās citā virzienā.
Lūk, kā “Novaja Gazeta Jevropa” galvenais redaktors Kirils Martinovs apraksta jaunākos iespaidus par sabiedrības noskaņojumu Eiropā: “Strasbūrā jaunieši protestē pret dzimumu nevienlīdzību, klimata pārmaiņām, kapitālistiem, karu Gazā un citām viņiem labi saprotamām lietām. Protests, pirmkārt, izskatās pēc tādas kā arodbiedrību un studentu manifestācijas, kuras vidū var pamanīt bārdainus pilsoņus dzeltenās vestēs - profesionālus protestētājus ar milzīgiem revolucionārās republikas trīskrāsu karogiem.
Otrkārt, protests izpaužas arī kā neskaitāmas kolāžas, uzlīmes un uzraksti uz sienām un stabiem. Viss notiek miermīlīgi, nekādas uguņošanas. Dažu dienu laikā šeit neesmu redzējis nevienu lozungu pret karu Ukrainā. Lai atcerētos, kā sākās karš, kas drīzumā turpināsies jau 1418 dienas [tik ilgi turpinājās PSRS - Vācijas karš Otrā pasaules kara laikā], ir jābūt pārāk ilglaicīgai atmiņai, kas mūsdienu pasaulē ir liels retums.
Šajā laikā šo karu austrumos ir nomainījuši citi, jauni kari. Eiropas plenārsēdēs politiķi stāsta, ka Kijiva cīnās par Eiropas likteni, bet vēlētājiem nav vēlēšanās to klausīties. Visšausmīgākais karš kontinentā kopš Otrā pasaules kara laikiem vairs nav sabiedrību interesējoša ziņa.
Es meklēju šeit tos, kas vēlas atcerēties tieši mūsu karu, bet neatradu nevienu. Domāju, ka visur vecajā Eiropā šobrīd ir tāpat. Galu galā ir grūti protestēt pret diviem kariem vienlaikus. Turklāt nolāpītie kapitālisti neļauj normāli dzīvot. Kā daļējs bēglis no Austrumiem es apbrīnoju šo aizmirstību. Apskaužu tos, kuri cīnās par sociālo taisnīgumu, nepamanot nāvi aiz kaimiņa muguras.”
Tas, ka Merkele atkal ir iznākusi politiskās skatuves priekšplānā un bez liekas kautrības izklāsta savu vēstures versiju, liecina, ka arī viņa ir pamanījusi šo “aizmirstību”, par kuru runā Martinovs. Kā norāda vācu izdevums “Bild”, Merkele ne ar vārdu nepiemin to, ka jau 2021. gada pavasarī Krievija koncentrēja karaspēku pie Ukrainas robežas un tikai ASV prezidenta Džo Baidena gatavība tikties ar Putinu Ženēvā tā paša gada jūlijā kara sākumu atbīdīja uz vēlāku laiku. Merkele nepiemin arī Krievijas 2021. gada 15. decembra ultimātu, kurā tika pieprasīta NATO atgriešanās 1997. gada robežās.
Vai Krievijas ultimāta pieņemšana būtu šis Merkeles “jaunais formāts”, kuram iebilda Baltijas valstis un Polija? Merkele gan pati atzīst, kāpēc Baltijas valstis un Polija ir iebildušas pret šo Merkeles “jauno formātu”. Tāpēc, ka bažījās par ES spēju izstrādāt kopēju politiku pret Krieviju.
Vai šobrīd Merkelei šķiet, ka šādu “kopēju politiku” ES būtu bijusi spējīga izstrādāt? Tad, kad vēl nebija nekāda lielā kara un daudzi uzskatīja, ka Putins tikai blefo? Ja mēs redzam, cik grūti ir izstrādāt ES kopējo politiku tagad, kad Putins ir sevi parādījis visā savā asiņainajā krāšņumā, tad kādas bija izredzes to izstrādāt tad, kad Eiropā bija pilns ar tādiem “Putina sapratējiem” kā Merkele un Makrons, nemaz nerunājot par Orbānu un viņa domubiedriem citās valstīs?
Aicinātāji uz dialogu var iebilst: kāda ir alternatīva? Uz ko tad pats aicini? Uz karošanu līdz pēdējam ukrainim? Viegli to teikt, ja pašam nav jāsēž ierakumos vai bumbu patvertnēs, glābjoties no raķešu uzlidojumiem.
Vēlreiz atkārtošu vispārzināmo banalitāti par tango. Līdz šim no Putina puses nav izskanējis ne mazākais mājiens par to, ka viņš būtu gatavs kaut kādam reālam dialogam un kompromisam. Ja Putins gribētu, tad viņš karu varētu izbeigt kaut rīt. Turklāt ļaujot saglabāt kontroli pār tiem Ukrainas apgabaliem, kurus viņš jau ir ieņēmis. To viņam piedāvāja Tramps plus vēl Krimas starptautisku atzīšanu kā Krievijai leģitīmi piederošu teritoriju.
Putins visus šos piedāvājumus ir konsekventi ignorējis, uzsverot, ka jānovērš “konflikta pirmcēlonis” - suverēnas Ukrainas valsts pastāvēšana (demilitarizācija, denacifikācija) un NATO draudu pastāvēšana (NATO atgriešanās 1997. gada robežās un Krievijas ietekmes sfēras paplašināšana bijušā Varšavas līguma valstu robežās).
Nupat Valdaja konferencē Putins uzstājās ar gandrīz četras stundas garu runu. Vai šajā garajā monologā bija kaut mazākais mājiens uz gatavību nopietnam dialogam? Jēgpilnam kompromisam? Ņemot vērā, ka gan pasaule, gan Ukraina jau labu laiku ir gatava būtiski piekāpties. Nav gadījies dzirdēt nevienu apskatnieku, kurš šajā runā būtu saskatījis ko tādu, ko var interpretēt kā virzību uz miera pusi.
Līdz ar to runāt par dialogu, diplomātiju un kompromisiem nozīmē uzdot vēlamo par esošo, jo karš Ukrainā daudziem ir kā kauls kaklā. Vieniem tas novērš uzmanību no klimata krīzes, cīņas pret ļaunajiem kapitālistiem; otriem novērš uzmanību no cīņas pret “leftistiem”, “vokistiem” un citiem “baidenistiem”.
Pārfrāzējot Martinovu: var tikai apbrīnot tos, kuri, cītīgi klabinot datora klaviatūru, ir tik ļoti aizrāvušies ar saviem kultūrkariem, ka neredz reālu bandītu ar cirvi sev aiz muguras.
