Pirms 70 gadiem Baigais gads ar lielu troksni ienāca Liepājā – jebkuru okupāciju kāds vienmēr sagaida ar sajūsmu. Demonstranti pamatīgi piekāva pilsētas policijas priekšnieku, un viņš vairs nespēja pildīt savu misiju. To redzot, Kārlis Ulmanis, dīvainā kārtā palicis prezidenta amatā, izvēlējās citu cilvēku. Vietējo – Vērgales zemnieku Matīsu Botanikeru. Komunists, Ulmaņlaikus pavadījis cietumā. Liepājnieki šuta: «Kārli! Ko tu dari!?» Atklāti sakot, Botanikers bija galīgi nepiemērots milicijas priekšnieka postenim. Sirsnīgs, labsirdīgs vīrs.
Botanikers
Sākoties karam, Matīss Botanikers pazuda. Kritis varoņa nāvē, aizstāvot pilsētu? Fašisti saņēmuši gūstā? Tikai vēlāk skaidrojās – piesitis pēdu. Ar viltotiem dokumentiem strādnieka drēbēs izkļuvis no Liepājas. Nonācis Vidzemē, remontē ceļus. Nejaušība viņu nodeva gestapoviešiem. Proti, visur nēsāja līdzi sievas dāvāto kabatas pulksteni, uz kura bija iegravēts viņa īstais vārds. Jādomā, ļoti mīlēja savu dzīvesbiedri.
Iepazinies ar sievu Botanikers bija samērā dīvaini. Atrodoties cietumā, necerot ne uz kādu palīdzību, vecais komunists sāka regulāri saņemt paciņas, kuras sūtīja kāda sieviete. Pēc atbrīvošanas Botanikers viņu sameklēja. Iepazinās, iemīlējās, apprecējās, paliekot uzticīgs līdz nāvei.
Skaidrs, Matīsu pārsūtīja uz Liepāju. Tur viņš tikās ar citu liepājnieku – Kārli Siljākovu. Latvijas patriotu, kurš brīvprātīgi pieteicies kalpot vācu okupācijas varai, kļuvis par politiskās policijas priekšnieku, nevis vienkārši pucieri. Cik labi, ka saglabājies pratināšanas protokols.
Protokoli
K.S.: «Kā jūs kā rūdīts pagrīdnieks varējāt pieļaut tādu kļūdu?»
M.B.: «Jums taisnība. No pulksteņa negribēju šķirties. Varēju atlauzt vāku, aizsviest, bet man šķita, ka ar šādu rīcību būtu nodarījis savai mīļotajai sāpes...»
K.S.: «Ko jūs izdarījāt ar savu partijas biedra karti?»
M.B.: «To, rūpīgi iesaiņotu, apraku pie iegaumēta kilometru staba.»
K.S. «Vai cerībā, ka nākotnē tā vēl būs vajadzīga?»
M.B.: «Protams... Tā nebija Vissavienības, bet gan Latvijas kompartijas biedra karte.»
K.S.: «Kāda tad starpība?»
M.B.: «Ļoti liela. Tas, kas notika 1940. gadā mums, latviešu komunistiem, nebija pieņemams.»
K.S.: «Tomēr pats jūs piekritāt būt par Liepājas milicijas priekšnieku...»
M.B.: «Žanis Spure piespieda ieņemt šo amatu. Pretojos, sacīju – neesmu piemērots. Spure atcirta – tev nekas nebūs jādara, vajadzīgo paveiks tavā vietā!»
K.S.: «Tātad jums bija jāklausa bez ierunām. Vai tad cietums neko nav iemācījis?»
M.B.: «Cietums neiemāca, neaudzina, vienīgi rada vēl lielāku naidu pret tiem, kuri tevi ieslodzījuši...»
K.S.: «Staļina Bērtuļu naktī jūs taču palīdzējāt salādēt lopu vagonos nevainīgus cilvēkus, aizsūtot uz Sibīriju?»
M.B.: «Zināmā mērā – jā. Tā ir briesmīga traģēdija, kas sākās 1937. gadā, kad Staļins lika apšaut visus latviešus Padomju Savienībā. Līdz tam mūs, komunistus pagrīdniekus, Latvijā vadīja no Krievijas latviešu biedri, pēc tam krievi – Josifa pakalpiņi. Koba mums neuzticējās, apsaukāja par oportūnistiem, kas simpatizē Vakareiropas sociāldemokrātiem.»
K.S.: «Kas sastādīja sarakstus, pēc kuriem izsūtīja 14. jūnijā?»
M.B.: «Jūs taču zināt, ka visi režīmi: Staļina, Hitlera, Musolīni un citi, iznīcina savus politiskos pretiniekus. Kas nav ar mums, ir pret mums. Saraksti sāka veidoties jau Ulmaņlaikos, kad tajos iekļāva personas, kas visvairāk apkaroja mūsu partiju. Milicijā bija izveidota speciāla kartotēka: īpaši neuzticamo cilvēku saraksts.»
K.S.: «Kāda bija jūsu personiskā loma 14. jūnija notikumos?»
M.B.: «Par to, ka sagaidāmas izsūtīšanas, uzzināju no čekista, krievu cilvēka, kas skaitījās mans vietnieks, 1941. gada martā. Tad milicijā parādījās Alštreds ar īpašām Maskavas pilnvarām un pārņēma kartotēku. Pat man piekļūt tai bija praktiski neiespējami. Domāju, ka mana loma šajos drausmīgajos notikumos ir ļoti minimāla.»
K.S.: «Jūsu vietnieks taču bija Jāzeps Knipše. Kādu amatu ieņēma Alštreds?»
M.B.: «Maskavas čekas pilnvarnieks. Alštreds Liepājā 30. gados bija VEF veikala vadītājs. Izskatījās bagāts cilvēks. Nevienam pat prātā nevarēja nākt, ka viņš sadarbojas ar Padomju Savienību.»
K.S.: «Kā izsūtīšana tika organizēta praktiski?»
M.B.: «Alštreds aizbrauca uz Maskavu. Kad viņš atgriezās, izpildkomitejā notika ļoti slepena sanāksme, ko vadīja Miķelis Būka. Es netiku aicināts. Saņēmu pēc šīs sēdes rīkojumu gandrīz visus miličus nodot Alštreda rīcībā.»
K.S.: «Vai jums bija zināms izsūtāmo skaits?»
M.B.: «Nē. čekisti uz tādiem jautājumiem neatbildēja. Redzot darbības vērienu, sapratu, ka prom sūta ļoti daudz liepājnieku.»
K.S.: «Kurš no jums vainojams Zilā brīnuma šausmās?»
M.B.: «Šo objektu pārzināja mans vietnieks Jāzeps Knipše.»
K.S.: «Kad jūs pats izkļuvāt no aplenktās Liepājas?»
M.B.: «27. jūnijā noslēpos pie paziņas Aldaru ielā. Sadedzināju formastērpu, pārģērbos par strādnieku. Jūlija sākumā caur Kapsēdi aizgāju kājām.»
K.S.: «Vai gribat saglabāt dzīvību, sadarboties ar mums?»
M.B.: «Vienreiz, pirms ielikšanas cietumā, man bija šāds piedāvājums. Toreiz atteicos, arī šoreiz kategoriski atsakos.»
Kad Botanikeru pēdējo reizi aizveda pie Siljākova, viņš bija tērpies skrandās un koka tupelēs. Visu savu mantību bija atdevis kameras biedriem. Cilvēks juta, ka, gulstoties kopējā grāvī, nekāda bēru ceremonija nav gaidāma.
Kļūdīties ir cilvēcīgi
Jāzeps Knipše sekoja priekšnieka piemēram. Viltīgi pametis Liepāju, apmetās Alsungas pagasta Kuzulos. Gestapo aģenti samērā ātri sadzina viņa pēdas. Arī Knipšes dvēsele sekoja citu miliču iemītajai takai, līdzi velkot mājas saimnieku Pāvolu Zomeru. Abus nošāva, īpaši nepratinot.
Dižbiedru Alštredu apcietināja Rīgā kāda dzīvokļa drēbju skapī. Čekas aģents aizgāja kapā ar visu tikai viņam vien zināmo informāciju. Arī man vienbrīd šķita – Botanikeru nošāva kopā ar sievu. Taču tad manu kļūdīšanos kliedēja liepājniece Anna Neliusa: «Botanikeru vācieši nenošāva. Man ar viņu 1952. gadā bija saruna. Pazinu šo vīru izsenis. Būdama ziemupniece, no vecākiem dzirdēju pastāstus par Vērgales komunistu. Pēc kara tīri nejauši man par bijušo milicijas priekšnieku pastāstīja slimnieks Jaunzems. Biju medicīnas māsa. Jaunzems Botanikeram īrējis istabiņu Vaļņu ielā 8.
No darba brīvajā laikā toreiz šuvu vīriešiem pletkreklus. Nesu pārdot uz tolkušķu – tā tajos grūtos laikos sauca tirgošanos no rokas. Pienāca pie manis vecais komunists, sāka izprašņāt, gribot pasūtīt sev skaistu kreklu. Saruna nepatīkama, biju patriotiski audzināta. Bet tas nu tā... Vērgalietis arī bija uzmācīgs, prasīja uzvārdu, adresi. Paliku rupja. Nosaucu nevis savu, bet viņa adresi un uzvārdu. Botanikers sadrūma un tūlīt aizgāja. Pēc brīža no paziņas Janzemja uzzināju, ka milicis pametis viņa apartamentus. Uzskatu, ka Botanikers nomira dabīgā nāvē, jo toreiz jau viņš bija stipri vecs...»
Annas Nelius teiktais stipri smaržo pēc patiesības. Atzīstot savu kļūdīšanos, iegrimu pārdomās. Kāpēc Botanikeram Staļina laikos vajadzēja slapstīties? Kāpēc toreiz viņam nebija pilsētā ierādīta goda vieta? Vairāk nekā dīvaini.
Tad atcerējos vēsturisku faktu iz kara laiku beigu dzīves. 1944. gadā gestapo no Ventspils, Liepājas cietumiem, kā arī Saldus darba nometnes izlaida ārā 62 bijušos padomju priekšniekus. Kāpēc? Jādomā, izveidoja sev zinošus spēcīgus ziņotājus, stukačus. Bijušie komunisti labi pazina savējos, Staļina gaidītājus, varēja iefiltrēties sarkano partizānu rindās, sniegt vācu slepenajam dienestam vērtīgu informāciju. Iespējams, ka Botanikers bija viens no tiem.
Ja tas tā, tad loģiski ir saprotama vērgalieša uzvedība pēc kara. Jādzīvo klusi un mierīgi, jo agri vai vēlu čeka uzzinās viņa pārdošanos fašistiem.Veciem grēkiem – garas ēnas.
* Zilais brīnums – ēka Liepājā, Republikas ielā. Baigā gada kontekstā čekas rīcībā. Tas pagrabos atradās ieslodzītie, kurus īsi pirms vācu ienākšanas nošāva.