No konflikta līdz komūnijai

 

Ieskats katoļu un luterāņu kopīgajā dokumentā, kas tapis, gatavojoties Reformācijas 500. gadadienai. Rīgas arhibīskaps–metropolīts Zbigņevs Stankevičs

2017. gadā aprit 500 gadi kopš Reformācijas sākuma. Gatavojoties šai gadadienai, ir tapis svarīgs katoļu un luterāņu kopīgi izstrādāts dokuments - „No konflikta līdz komūnijai”. Šā dokumenta izstrādē piedalījusies Pontifikālā kristiešu vienotības veicināšanas padome un Pasaules Luterāņu federācija, teksts ir publicēts 2013. gadā. Diemžēl tas vēl nav pieejams latviski. Tāpēc ir vērts iepazīties ar tā galvenajām domām.

Dokumenta priekšvārdā ir teikts, ka vislabākais veids, kā Romas katoļiem un evaņģēliskajiem kristiešiem 2017. gadā kopīgi apcerēt Reformācijas notikumus, ir nolikt šo pārdomu centrā Jēzus Kristus Evaņģēliju. Tas ir mūsu prieka iemesls. Patiesa Baznīcas vienotība ir iespējama tikai kā vienotība Jēzus Kristus Evaņģēlija patiesībā.

Dokumenta ievadā tiek uzsvērts, ka aizvadīto 500 gadu laikā katoļi un luterāņi ir sapratuši, ka tas, kas viņus vieno, ir lielāks nekā tas, kas šķir. Jo viņus vieno kopīga ticība Trīsvienīgajam Dievam un Viņa atklāsmei Jēzū Kristū, kā arī galvenajām patiesībām par attaisnošanu. 2017. gads nes sevī izaicinājumu kopīgi atklāt Vitenbergas Reformācijas galvenos iemeslus un pieņemto lēmumu sekas.

1. Pieminot Reformāciju ekumenisma un globalizācijas laikmetā

Kopš Reformācijas sākuma tā ir pirmā gadskārta, kura tiek atzīmēta ekumenisma laikmetā, un tāpēc dod iespēju padziļināt katoļu un luterāņu kopību. Otrkārt, tas notiek globalizācijas laikmetā, tas nozīmē, ka ir jāņem visu zemju kristiešu pieredze un perspektīvas. Un visbeidzot, tā ir pirmā gadadiena, kurā mēs saskaramies ar jaunās evaņģelizācijas izaicinājumu. Šim laikam, no vienas puses, ir raksturīgs pieaugošais jauno reliģisko kustību skaits, bet no otras - daudzās vietās vērojama arvien lielāka sekularizācija. Tāpēc šī gadadiena dod iespēju sniegt kopīgu ticības liecību, kas ir katra kristieša pienākums.

Līdz šim atzīmētajām Reformācijas gadadienām bija raksturīgs konfrontācijas gars, tāpēc to rezultātā konflikts starp katoļiem un luterāņiem parasti tikai saasinājās. Vēstures notikumi tika interpretēti no pilnīgi atšķirīgām perspektīvām, tāpēc ir tik svarīgi to šodien izdarīt kopā. Daudzu katoļu apziņā vārds „Reformācija” asociējas galvenokārt ar Baznīcas sašķelšanos, turpretī luterāņiem tas asociējas ar Evaņģēlija atklāšanu no jauna, ticības drošību un brīvību. Vajadzīga nopietna attieksme pret abām interpretācijām, lai izmantotu tās kā izejas punktu nopietnam dialogam.

2. Mārtiņš Luters un Reformācija jaunā perspektīvā

Zinātniskie pētījumi par Reformācijas laika Baznīcas vēsturi ir noveduši pie attieksmes maiņas, tas attiecas gan uz katoļiem, gan luterāņiem. Abas puses ir spējušas atteikties no agrākās, izteikti konfesionālās vēstures interpretācijas. Katoļu gadījumā tas īpaši attiecas uz pētījumiem par Luteru un Reformāciju, bet luterāņu - uz priekšstatiem par viduslaiku teoloģiju un vēlīnajiem viduslaikiem.

Vēlīnie viduslaiki vairs netiek uztverti nedz kā pilnīgas tumsonības laikmets, kā to bieži vien centās parādīt protestanti, nedz arī kā „gaišais” periods, kā to agrāk apgalvoja Romas katoļi. Mūsdienās tiek parādītas šī laikmeta pretrunas, tā laika Baznīca nebija monolīta, tanī bija dažādi strāvojumi. Tur var atrast gan dziļas garīgas dzīves meklējumus, gan augstos Baznīcas amatos esošo personu vienaldzību pret saviem reliģiskajiem pienākumiem. Arvien lielāks skaits laju ieguva labu izglītību un vēlējās dzirdēt labus sprediķus, kā arī meklēja tādu teoloģiju, kura tiem palīdzētu kristīgajā dzīvē. Tieši šāda veida pārdomām arī pievērsās Luters.

Reformācijas vēstures pētījumiem katoļi pievērsās 20. gs. Katoļu teologi apzinājās nepieciešamību atbrīvoties no vienpusējas un pret Romu vērstas protestantu historiogrāfijas. Lūzums katoļu pētījumos notika tad, kad tika izvirzīta tēze, ka Luters pārvarēja sevī katolicismu, kas nebija īsti katolisks. 16. gadsimta krīze katoļu Baznīcā paskaidro, kāpēc Lutera reliģiskais protests varēja aizraut daudzus viņa laikabiedrus. Luteru sāka uztvert jaunā veidā: kā nopietnu un dziļi ticīgu lūgšanu cilvēku.

Nākamais solis katoliskajos pētījumos par Luteru noveda pie atklājuma, kādā veidā abu konfesiju pausto ticības patiesību kopīgais saturs ir ieausts abu tradīciju domu struktūrās un sistēmās. Tas palīdzēja izprast M. Lutera mācību viduslaiku kontekstā.

Arī katoļu Baznīcas iekšienē notika pārmaiņas - atbildot uz iepriekšējos gadu desmitos notiekošo biblisko, liturģisko un patristisko atjaunotni, Vatikāna II koncils uzsvēra Svēto Rakstu svarīgo lomu Baznīcas dzīvē, no jauna konstatēja visu kristīto vispārējo priesterību un atzina nepieciešamību pēc pastāvīgas atjaunošanās un reformas Baznīcā. Koncils arī atzina svētuma un patiesības elementus ārpus Romas katoļu Baznīcas struktūrām. Tika atzīts, ka Kristus Gars var izmantot citas kristīgās kopienas kā pestīšanas līdzekļus. Tāpēc pēc Vatikāna II koncila atjaunotnes katoļi var citā gaismā paskatīties arī uz M. Lutera reformas postulātiem. Tika atzīts, ka viņš vēlējās reformēt, nevis sašķelt Baznīcu. Tas noveda pie tā, ka ekumeniskā vērtējumā viņš tika atzīts kā „Evaņģēlija liecinieks”.

Arī luterāņu pētījumi par Luteru ir piedzīvojuši pārmaiņas. Teologu un vēsturnieku dialogs palīdzēja atzīt to, ka ne tikai katoļu, bet arī luterāņu pusē teoloģiskie motīvi bija savijušies ar politiskajām interesēm.

3. Vēsturisks apskats par luterisko Reformu un katoļu atbildi uz to

Luters reti lietoja jēdzienu „reformācija”, pirmām kārtām attiecinot to uz reformām Baznīcā. Vēlāk jēdziens „Reformācija” tika lietots šaurākā nozīmē - kā vēstures notikumi, kas iesākās 1517. gadā ar Lutera 95 tēžu publicēšanu un noslēdzās līdz ar Augsburgas reliģiskā miera izsludināšanu 1555. gadā. Baznīcas iekšējais teoloģiskais strīds ātri vien tika izmantots politisku, saimniecisku un kultūras rakstura mērķu sasniegšanai. Līdz ar to tas, ko šodien saprotam ar jēdzienu „Reformācija”, ļoti atšķiras no tā, ko mācīja un centās sasniegt Luters.

1517. gada 31. oktobrī Luters nosūtīja 95 tēzes „Diskusija par atlaižu spēka izskaidrošanu” kā pielikumu Maincas arhibīskapam adresētajā vēstulē. Šai vēstulē Luters izteica savas šaubas attiecībā uz sprediķiem par atlaižu tēmu un praksi un aicināja ieviest izmaiņas. Tai pašā dienā viņš uzrakstīja vēstuli arī savas diecēzes bīskapam. Nosūtot tēzes šauram teologu lokam un, ļoti iespējams, piestiprinot tās pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm, viņš gribēja uzsākt akadēmisku diskusiju par neatrisinātajiem jautājumiem attiecībā uz atlaižu teoriju un praksi.

Atlaidām tālaika dievbijībā bija svarīga loma. Tās tika saprastas kā laicīgā soda atlaišana par tiem grēkiem, kuru vaina ir jau izdzēsta. Luters uzskatīja, ka šī atlaidu prakse kaitē kristiešu dievbijībai. Šīs 95 Lutera tēzes zibenīgi izplatījās pa visu Vāciju un izsauca lielu atbalsi tautā. Drīz vien izplatījās baumas, ka Luters tiks apsūdzēts ķecerībā. Jau decembrī Maincas arhibīskaps nosūtīja uz Romu Lutera tēzes tajās ietvertās teoloģijas pārbaudīšanai.

Luters bija pārsteigts par šādu reakciju uz savām tēzēm, jo nebija plānojis tās publicēt plašākai sabiedrībai. Viņš bažījās, ka tās viegli var tikt pārprastas. Tāpēc 1518. gada marta beigās viņš vācu valodā nopublicēja „Sprediķi par atlaidām un žēlastību”. Šim tekstam bija ārkārtīgi panākumi, un tas noveda pie tā, ka Luters kļuva plaši pazīstams Vācijā.

Roma bažījās, ka Lutera teoloģija var kaitēt Baznīcas mācībai un pāvesta autoritātei, tāpēc viņš tika izsaukts uz Romu, lai dotu norēķinu par savu teoloģiju. Pēc Saksijas elektora Frīdriha Gudrā lūguma process tika pārcelts uz Vāciju. Kardināls Kajetāns tika nosūtīts uz šo sēdi kā pāvesta pilnvarotais pārstāvis. Process, kurš noveda pie Lutera ekskomunikācijas, nebija viennozīmīgs. Luters uzdeva jautājumus un vēlējās dzirdēt atbildes, pretargumentus. Neskatoties uz to, ka Luteram tika solīta godīga tiesas prāva, uz viņu arvien no jauna tika izdarīts spiediens un draudēts, ka viņu atzīs par ķeceri. 1518. gada 13. novembrī Luters izsludināja svinīgu „Protestatio”, kurā paziņoja, ka viņa uzskati ir saskaņā ar Svēto Romas Baznīcu un viņš tos nevar atsaukt, kamēr viņam netiks pierādīts, ka viņš maldās.

Pirms tikšanās kardināls Kajetāns rūpīgi izstudēja abus Vitenbergas profesora rakstus un pat uzrakstīja par tiem traktātus. Diemžēl viņš interpretēja Lutera tekstus caur savu jēdzienu sistēmas prizmu un pārprata tos attiecībā uz ticības drošību, lai arī pareizi izklāstīja Lutera uzskatu detaļas. Luters savukārt nepazina kardināla Kajetāna teoloģiju. Nopratināšana deva ļoti ierobežotas iespējas diskusijai. Ļoti žēl, ka divi tik izcili 16. gs. teologi satikās šāda procesa kontekstā.

Turpmāko gadu laikā Lutera teoloģija attīstījās un izsauca jaunus strīdus. Starplaikā Romā turpinājās process pret Luteru. Pāvests Leons X izšķīrās 1520. gada 15. jūnijā publicēt bullu Exsurge Domine, kurā nosodīja 41 Lutera apgalvojumu. Lai gan šie apgalvojumi tika precīzi nocitēti, tomēr arī izrauti no konteksta. Luteram tika dotas 60 dienas, lai atsauktu savas „kļūdas”, pretējā gadījumā viņam tika piedraudēts ar izslēgšanu no Baznīcas. Eks un Aleandrs, kuri Vācijā publicēja šo bullu, papildus pieprasīja arī Lutera darbu sadedzināšanu. Atbildot uz to, Lutera piekritēji sadedzināja viņa pretinieku darbus, bet Luters to pašu izdarīja ar bullu. Tā rezultātā viņš 1521. gada 3. janvārī tika ekskomunicēts.

Strīds par atlaidām ātri vien pārvērtās strīdā par autoritātēm. Pēc Lutera domām, Romas kūrija bija zaudējusi savu autoritāti, jo turējās pie tās tīri mehāniski un nebalstījās uz bibliskiem argumentiem. Kad Luters nonāca pie šāda slēdziena, viņš sāka uztvert pāvestu kā antikristu. Ar šo šokējošo apsūdzību Luters gribēja uzsvērt, ka pāvests neļauj Kristum pateikt to, ko Viņš pats grib pateikt, un ka sevi nostāda augstāk par Svētajiem Rakstiem tā vietā, lai pakļautos to autoritātei.

Evaņģēlija interpretācija, ko piedāvāja Luters, guva arvien vairāk piekritēju priesteru, mūku un sprediķotāju vidū. Svētā Komūnija tika pieņemta zem divām zīmēm, priesteri un mūki sāka precēties, pārstāja ievērot gavēņa noteikumus, tika izrādīts nicinājums pret svētbildēm un relikvijām. Luteram nebija nodoma dibināt jaunu Baznīcu. Kopā ar daudziem citiem domubiedriem viņš vēlējās Baznīcas reformas, kā arī vēlējās, lai laji tajā ņem aktīvāku dalību.

„Augsburgas apliecība” bija mēģinājums atrisināt radušos konfliktu. Reformatori vēlējās saglabāt redzamo Baznīcas vienotību. Daži Romas katoļu teologi tūlīt uzrakstīja Confutatio, kura saskanēja ar „Augsburgas apliecību” tanī, kas attiecas uz mācību par Vissvētāko Trīsvienību, kristoloģiju un kristību, bet tika atmesti luterāņu uzskati par Baznīcu un sakramentiem, atsaucoties uz patristiskajiem tekstiem. Tā kā luterāņus šie argumenti nepārliecināja, tika uzsākts oficiāls dialogs, taču tas beidzās bez rezultātiem. 1546. gadā ķeizars Kārlis V uzsāka karu pret teritorijām, kuras sekoja Reformācijas idejām, lai piespiestu atsaukt visas izmaiņas. Sākotnēji viņam veicās, tomēr beigās mēģinājums izskaust „luterisko herēzi” ar militāriem līdzekļiem cieta pilnīgu neveiksmi. 1555. gadā Augsburgā tika noslēgts miers, un luterāņi ieguva tādas pašas tiesības kā katoļi.

Tridentes koncils tika sasaukts (1545), lai risinātu trīs uzdevumus: pārvarētu konfesionālo sašķeltību, veiktu Baznīcas reformu un ievestu mieru, lai varētu stāties pretī apdraudējumam no Osmaņu impērijas puses. Koncila dekrēti pievērsās galvenokārt tam, ko uzskatīja par protestantiskajām kļūdām, līdz ar to koncils veicināja polemiku starp luterāņiem un katoļiem. Tas noveda pie tā, ka katolicisms tika interpretēts polemiski attiecībā pret protestantismu. Līdzīga pieeja, tikai pretējā virzienā, bija atrodama dažos luterāņu pamattekstos, arī tur luterāņu viedoklis tika parādīts caur opozīcijas prizmu pret katoļiem. Trešās sesijas laikā Tridentas koncils atzina, ka Baznīcas vienotība ir neatgriezeniski zaudēta.

4. Lutera teoloģijas galvenās tēmas luterāņu un Romas katoļu dialogu gaismā

Luters un citi reformatori uztvēra mācību par attaisnošanu kā pirmo un galveno kristīgās patiesības atziņu, tāpēc arī 20. gs otrajā pusē šis jautājums ieņēma centrālo vietu ekumeniskajā dialogā. Šo pētījumu un dialoga auglis bija kopīga Deklarācija par attaisnošanu, ko 1999. gadā oficiāli pieņēma gan Romas katoļu Baznīca, gan arī Pasaules Luterāņu federācija. Šī Deklarācija konstatē, ka tanī, kas attiecas uz mācību par attaisnošanu, Tridentas koncilā izteiktais nosodījums neattiecas uz luterāņu Baznīcas uzskatiem, kas ir aprakstīti šai Deklarācijā. Tā ir pārsteidzoša atbilde uz konfliktiem, kuri attiecībā uz šo jautājumu turpinājās gandrīz piecsimt gadu.

Attiecībā uz Euharistiju tika konstatēts, ka luterāņu un katoļu starpā vairs nav domstarpību par Kristus reālo klātbūtni Euharistijā. Tāpat arī tika sasniegta viedokļu tuvināšanās jautājumā par Euharistiju kā upuri. Vienīgi tiek uzsvērts, ka ir jāizvairās no tā, lai šis upuris tiktu saprasts kā Golgātas upura atkārtošana, jo Kristus kļūst klātesošs sakramentālā veidā.

Attiecībā uz ordinētajiem kalpojumiem Baznīcā - ir jāņem vērā, ka attiecības starp priesteriem un bīskapiem 16. gs sākumā tika izprastas citādāk, nekā tās ir noformulētas Vatikāna II koncila dokumentos. Līdz ar to tālaika luterāņu garīdznieku ordinācijas prakse ir jāvērtē sava laikmeta kontekstā. Rezumējot līdzšinējā dialoga rezultātus, jākonstatē, ka ir rasti ļoti būtiski saskares punkti izpratnē par ordinēto kalpotāju lomu Baznīcā, tomēr vienlaicīgi vēl arvien ir daudzi būtiski šķēršļi tam, lai sasniegtu kopīgu izpratni šai jautājumā.

Svēto Rakstu un Tradīcijas loma katoļu Baznīcā šodien tiek izprasta pavisam citādi, nekā to uztvēra Lutera teoloģiskie oponenti. Šodien katoļi un luterāņi var kopīgi konstatēt, ka attiecībā uz Svētajiem Rakstiem un Tradīciju abu pušu viedokļi ir tik tuvi, ka dažādie akcenti, kas ir katrā no pusēm, nevar būt par pamatu tam, lai attaisnotu esošo sašķeltību.

5. Aicināti uz kopīgu pieminēšanu

Kopīgajā dokumentā tiek konstatēts, ka Baznīca ir Kristus Miesa. Tā kā ir tikai viens Kristus, tad var būt tikai viena Viņa miesa. Caur Kristību cilvēks kļūst par šīs miesas locekli. Vatikāna II koncils māca, ka visi, kuri ir kristīti un tic Kristum, bet nav Romas katoļu Baznīcas locekļi, caur Kristību ir Kristus Miesas locekļi, tāpēc varam viņus saukt par kristiešiem, un katoliskās Baznīcas bērni pamatoti viņus uzskata par brāļiem Kungā. Evaņģēliskie kristieši to pašu var teikt par māsām un brāļiem katoļiem.

Tā kā katoļi un luterāņi, būdami Kristus Miesas locekļi, ir saistīti savā starpā, tad uz viņiem attiecas apustuļa Pāvila vārdi: „Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi.” (1 Kor 12, 26) Kas skar vienu miesas locekli, tas attiecas arī uz visiem pārējiem. Tāpēc tad, kad evaņģēliskie kristieši piemin tos notikumus, kas noveda pie viņu Baznīcas īpašās formas izveidošanās, viņi nevēlas to darīt bez katoļiem.

Tā kā luterāņi tic tam, ka viņi ir vienas un tās pašas Kristus Miesas locekļi, tad viņi ar to grib uzsvērt, ka viņu Baznīca neradās līdz ar Reformāciju un ka tā nepastāv vienīgi pēdējos piecsimt gadus. Viņi drīzāk ir pārliecināti, ka evaņģēlisko Baznīcu aizsākumi ir meklējami Vasarsvētku dienā un apustuļu sludināšanā; tomēr savu īpašo formu tās ieguva caur reformatoru sludināšanu un darbību. Reformatori nevēlējās dibināt jaunu Baznīcu un saskaņā ar viņu pārliecību to arī nav darījuši. Viņi gribēja pārveidot Baznīcu, un savu iespēju robežās viņiem tas izdevās, pat ja viņi arī pieļāva kļūdas un pieņēma nepareizus lēmumus.

Kā vienas miesas locekļi katoļi un luterāņi kopīgi piemin Reformācijas notikumus, kuri noveda pie tā, ka abas tradīcijas pastāv atsevišķās kopienās, neskatoties uz to, ka abas pieder tai pašai miesai. Tas ir ļoti sāpīgi. Tā kā katoļi un luterāņi ir tās pašas miesas locekļi, viņi tiecas uz pilno Baznīcas katoliskumu, neskatoties uz šķelšanos. Šim procesam ir divi aspekti: atzīt to, kas ir kopīgs un kas mūs vieno, bet arī atzīt to, kas mūs šķir. Pirmais ir par iemeslu priekam un pateicībai, bet otrais - sāpēm un rūgtumam.

2017. gadā evaņģēliskie kristieši svin Reformācijas sākuma apaļo gadskārtu, tas nenozīmē, ka viņi svin Rietumu Baznīcas sašķelšanos. No teoloģiskā skatu punkta raugoties, neviens kristietis, kuram ir atbildības sajūta, nevar svinēt šķelšanos starp kristiešiem.

6. Pieci ekumeniskie imperatīvi

Var runāt par pieciem 2017. gada kopīgās pieminēšanas imperatīviem. Luterāņi un katoļi ir aicināti uz to, lai domātu Kristus Miesas vienotības perspektīvā, meklētu to, kas šo vienotību izsaka, kā arī kalpotu vienīgās Kristus Miesas kopībai. Šis virziens prasa nepārtrauktu sirds atgriešanos.

Pirmais imperatīvs: katoļiem un luterāņiem kā izejas punktu vienmēr ir jāizvēlas vienotības, nevis šķelšanās perspektīvu, lai nostiprinātu to, kas viņiem kopīgs, neskatoties uz to, ka vieglāk ir saskatīt atšķirības un uz tām koncentrēties.

Otrais imperatīvs: luterāņiem un katoļiem pastāvīgi ir jāļauj sev mainīties, pateicoties tam, ka notiek savstarpējas tikšanās un tiek sniegta kopīga ticības liecība.

Trešais imperatīvs: katoļiem un luterāņiem no jauna jāapņemas meklēt redzamo vienotību; nepieciešams kopīgi izstrādāt plānu ar konkrētiem soļiem, kuri vestu pie tās, un arvien no jauna tiekties uz šo vienotību.

Ceturtais imperatīvs: luterāņiem un katoļiem ir nepieciešams no jauna kopīgi atklāt Jēzus Kristus Evaņģēlija spēku mūsu laikmetam.

Piektais imperatīvs: katoļiem un luterāņiem ir nepieciešams dot kopīgu liecību par Dieva žēlsirdību, sludinot Evaņģēliju un kalpojot pasaulei.

Rezumējot dokumentā ietvertās domas, nepieciešams konstatēt, ka pirmo reizi kopš Reformācijas sākuma katoļi un luterāņi ir sasnieguši tālejošu un ļoti vispusīgu kopsaucēju attiecībā uz Reformācijas sākuma perioda notikumiem un tā laika diskusiju galvenajām tēmām. Protams, netiek noklusētas arī saglabājušās atšķirības, bet diskusija par tām lai paliek kā nākotnes uzdevums.

 

Rīgas namu pārvaldnieks