Gandrīz visas lielās mutes ir nodziedājušas savas politiskās uvertīras, tāpēc var puslīdz droši teikt, kas un kādā paskatā nākamgad stāvēs uz priekšvēlēšanu paneļa. Tie visi ir zināmi, un tie, kas vēl klonēsies, arī būs zināmi. Vecās, mīļās sejas. Kaut kas patiesi jauns iespējams tikai tad, ja cilvēku plūsmas pietiekami lielā skaitā vērsīs sevi nevis uz Īriju, bet uz varu. Tā nenotiks.
Pilnīgi iespējams, ka pašcieņu saglabājuši nabagi, esošās varas pieviltie un ļaudis, kuriem šī valsts patiesi kaut ko nozīmē, izpaudīsies kādos protestos. Taču neviena no esošajām partijām pat nemēģinās tapt par šos ļaudis organizējošu centru. Gluži otrādi – tās visiem spēkiem traucēs atsevišķām protesta grupām savstarpēji solidarizēties un kļūt par patstāvīgu, no protesta iemesliem dzimušu politisku spēku. Ārējie onkuļi, lai kā ar tiem patiktos taisīt no Latvijas eksperimentālu Austrumeiropas žurku, tomēr dos priekšroku vadāmam eksperimentam, nevis politiskā iznākuma ziņā neprognozējamai situācijai. Tāpēc mēģinās mainīt nevis politisko īstenību, bet tikai politiskās dekorācijas.
Bet, ja kādam gribas jaunu atmodu, tad, re, kur ir tās resurss – sociāli norūpēts, politiski apātisks, bet vienlaikus nikns. Gadu gaitā nerimti dresēts domāt partejiski, nevis valstiski, kādēļ arī nākamgad pamatmasā labāk ļausies kārtējai dresūras tūrei, nevis izvairīsies kāpt uz tā paša izvēles grābekļa, uz kura kāpis jau nez cik reižu. Savā iecietībā, morālos principos diezgan aplipis ar politisko un varas aprindu tiražēto netīrību. Tomēr, neraugoties uz iepriekš sacīto – tā ir tauta, kura nepārprotami grib jaunu dzīves kvalitāti. Bet, ja ir reāls resurss, ko tad tik klīrīgas runas – mēs te kaut kādu atmodiņu kabinetiņā uztaisīsim un tad paskatīsimies, vai tai būs ļaužu atbalsts? Ko tik pieticīgi? Šobrīd nemaz nešķiet grūti definēt ļaužu vēlmes un, izmantojot labas tehnoloģijas, veikt masu politisku, organizējošu mobilizāciju. Ja vien ir griba.
A gribas ta nav. Ir gan griba nelaist šo atmodas resursu tālāk par laukumiem un esošo vai topošo sīkpartiju priekškambariem. Gribas atkal paspēlēties ar tautu savai sīkai vajadzībai, nevis panākt tai iespēju būt. Gribas vien paspēlēt atmodu, saglabājot distanci no ļaudīm? Vai visi mutes bajāri, vai visas partijas te jau lietojušas vārdus sistēmiska krīze. Bet, ja jau sistēmiska krīze, tad šo vārdu mērogs ietver sevī arī politisko režīma transformāciju.
Tostarp mutes bajāri un partijas savā situācijas novērtējumā, savā mērķu definīcijā pagaidām šo mērogu un tam nepieciešamās pārmaiņas ignorē. Tie arvien iedomājas, ka, saglabājot veco varas rāmi, arvien būs demokrātisko vērtību nesēji. Lai arī līdz šim nesuši tās vairāk prom no cilvēka nekā tuvāk tam.
Tas ir pirmais, ko šobrīd varētu gaidīt no politiskiem gribulīšiem. Nevis abstraktu godīguma sludināšanu, bet godīgu politiskā režīma un savas darbības novērtējumu, no kā tad izrietētu sistēmiskās krīzes mērogam atbilstoši darbi. Bez tā visas šīs kustības, politiskie reveransi, gadskārtējo ienaidnieku noteikšana nav vairāk kā simtprocentīga spekulācija. Cerībā, ka sabiedrība, kura gadiem dīdīta politiski iedvesmoties un domāt vien ieraudzījusi sev tuvas krāsas konfekšu papīriņu, atkal nobalsos par šo konfekšu papīriņu, ja vien mazliet pamainīt tā dizainu. Un tā arī būs.
Spriežot pēc dažādu politisko ruporu atskaņojumiem, galvenā konkurence Saeimas vēlēšanās varētu izvērsties starp patīkamajiem un vitālajiem. Patīkamie spekulētu pamatā ar humānām un nacionālām mantiņām, vitālie – ar materiāliem mānekļiem. Tie abi lieliski zinās nosaukt darbus, kas jādara, taču bīsies nolikt vēlētāju priekšā reāli nepieciešamo darīšanas instrumentu komplektu. Jo tieši šis instrumentu komplekts liecinātu par viņu varas kvalitāti. Pagaidām nav pazīmju, ka spekulācija ritēs ārpus rāmjiem, ko nosaka izvirtušai demokrātijai vai izvirtušai elitei raksturīga uzvedība. Ideju līmenī tā būs mētāšanās starp ohlokrātiju (oligarhijas – izdzimušas elites, aristokrātijas paveids, šaura loka vara) un plutokrātiju (izdzimusi demokrātija, spekulācijas ar pūli kā pūli, bailēs ieraudzīt tajā sabiedrību).